Vai jūs ieklausāties sirdsapziņas balsī?

”Pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības.” (ROMIEŠIEM 2:14.)

1., 2. a) Kā daudzi ir rīkojušies, vēlēdamies palīdzēt citiem? b) Kādi Bībelē minēti piemēri atklāj cilvēku rūpes par citiem?

KĀDAM divdesmitgadīgam vīrietim, kas metro stacijā stāvēja uz perona, uznāca epilepsijas lēkme, un viņš nokrita uz sliedēm. To redzēja kāds vīrietis, kas ar savām meitiņām stāvēja turpat netālu. Atstājis bērnus uz perona vienus, viņš nolēca uz sliedēm, ievilka nokritušo vīrieti starp sliežu ceļiem un noliecās pār to, sargādams no vilciena, kas ar kaukoņu bremzēja virs viņu galvām. Daudzi šo vīrieti sauktu par varoni, taču viņš pats teica: ”Cilvēkam jādara tas, kas ir pareizs. Es tā rīkojos, jo gribēju palīdzēt. Es to nedarīju tāpēc, lai gūtu atzinību vai slavu.”

² Droši vien katrs no mums ir dzirdējis par cilvēkiem, kas ir riskējuši ar savu dzīvību, lai palīdzētu citiem. Daudzi tā rīkojās Otrā pasaules kara laikā, slēpdami pie sevis cilvēkus, kas viņiem bija sveši. Arī Bībelē ir minēti nesavtīgas palīdzības piemēri. Var atcerēties, kas notika, kad apustulis Pāvils un 275 citi cilvēki pieredzēja kuģa katastrofu pie Maltas krastiem, netālu no Sicīlijas. Vietējie iedzīvotāji nāca palīgā šiem svešiniekiem un tiem ”parādīja neparastu laipnību”. (Apustuļu darbi 27:27—28:2.) Līdzīgi rīkojās arī izraēliešu meitene, kas atradās gūstā Sīrijā. Viņa gan neriskēja ar savu dzīvību, tomēr viņa parādīja laipnību un rūpes par sava sīriešu saimnieka labklājību. (2. Ķēniņu 5:1—4.) Šeit var pieminēt arī Jēzus līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Priesteris un levīts, par kuriem stāstīja Jēzus, vienaldzīgi pagāja garām savam tautietim, kas pusmiris gulēja ceļmalā, taču samarietis bija gatavs pūlēties, lai viņam palīdzētu. Šī līdzība gadsimtu gaitā ir radusi atbalsi daudzu cilvēku sirdī, lai pie kādas kultūras viņi piederētu. (Lūkas 10:29—37.)

3., 4. Vai pašaizliedzība ir savienojama ar evolūcijas teoriju? Paskaidrojiet.

³ Tiesa, mēs dzīvojam grūtos laikos, kad daudzi cilvēki ir ”nesavaldāmi” un ”labā nīdēji”. (2. Timotejam 3:1—3.) Tomēr vai gan ikviens no mums nav novērojis nesavtīgas rīcības piemērus un varbūt pats izjutis pašaizliedzīgu palīdzību? Vēlēšanās palīdzēt citiem, pat ja tāpēc nākas kaut ko upurēt, cilvēkiem ir tik raksturīga, ka to apzīmē ar vārdu ”cilvēcība”.

⁴ Gatavība pašaizliedzīgi palīdzēt citiem ir vērojama visās tautās un kultūrās, un tā ir pretrunā ar apgalvojumu, ka cilvēka attīstība ir notikusi pēc džungļu likumiem, kas nosaka, ka izdzīvo vairāk piemērotie indivīdi. Ģenētiķis Frānsiss Kolinss, kas vadīja ASV valdības atbalstīto cilvēka genoma (DNS) izpētes programmu, izteicās: ”Altruisms evolucionistam rada lielu problēmu. [..] Šādu pašaizliedzību nevar izskaidrot ar savtīgu gēnu dziņu saglabāt sevi.” Viņš arī sacīja: ”Ir cilvēki, kas uzupurējas to labā, kuri nepieder pie viņu grupas un ar kuriem viņiem nav nekā kopīga. [..] Šķiet, tas nav īsti saskaņojams ar Darvina teoriju.”

”Sirdsapziņas balss”

5. Ko bieži pierāda cilvēku rīcība?

⁵ F. Kolinss atzīmē vienu no pašaizliedzības aspektiem: ”Sirdsapziņas balss mūs aicina palīdzēt citiem pat tad, ja mēs par to neko nesaņemam pretī.” * Viņš piemin sirdsapziņu, un viņa vārdi, iespējams, liek domāt par faktu, ko uzsvēra  apustulis Pāvils: ”Ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz vai attaisno.” (Romiešiem 2:14, 15.)

6. Kāpēc visi cilvēki ir atbildīgi Radītāja priekšā?

⁶ Savā vēstulē romiešiem Pāvils norādīja, ka cilvēki ir atbildīgi Dieva priekšā, jo par viņa pastāvēšanu un īpašībām liecina viss, ko viņš ir veidojis. Tā tas ir bijis jau ”kopš pasaules radīšanas”. (Romiešiem 1:18—20; Psalms 19:2—5.) Daudzi ignorē savu Radītāju un dzīvo amorāli, tomēr Dievs vēlas, lai cilvēki atzītu viņa taisnīgās normas un nožēlotu savu nepareizo rīcību. (Romiešiem 1:22—2:6.) Ebrejiem bija neapstrīdams iemesls to darīt — Dievs viņiem ar Mozus starpniecību bija devis bauslību. Taču pat cilvēkiem, kam nebija uzticēti ”Dieva vārdi”, bija jāatzīst, ka Dievs pastāv. (Romiešiem 2:8—13; 3:2, LB-65r.)

7., 8. Cik izplatīta ir taisnīguma izjūta, un par ko tas liecina?

⁷ Tā kā mums piemīt iekšēja izjūta, kura palīdz noteikt, kas labs un kas ļauns, mums visiem būtu jāatzīst Dieva pastāvēšana un attiecīgi jārīkojas. Mūsu taisnīguma izjūta liecina, ka mums ir sirdsapziņa. Varam iedomāties kādu ainu. Bērni stāv rindā pie šūpolēm, gaidīdami savu kārtu šūpoties. Tad kāds bērns nostājas rindas priekšā, ignorēdams pārējos. Citi sāk protestēt: ”Tas nav godīgi!” Padomājiet par to, kāpēc pat maziem bērniem piemīt taisnīguma izjūta. Viņu reakcija atspoguļo iekšēju izpratni par morāles vērtībām. Pāvils rakstīja: ”Ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi.. paši sev ir likums.” Pāvils neteica, ka šāda rīcība ir izņēmums. Tas, ka cilvēki, ”sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības”, nozīmē, ka viņu iekšējā morāles izjūta mudina rīkoties tā, kā ir teikts Dieva rakstītajos likumos.

⁸ Iekšēja izpratne par morāles vērtībām ir raksturīga cilvēkiem visās pasaules malās. Kāds Kembridžas universitātes profesors atzīmēja, ka babiloniešu, ēģiptiešu un grieķu, kā arī Austrālijas aborigēnu un Amerikas indiāņu sabiedrībā pieņemtās normas ”nosodīja apspiešanu, slepkavības, nodevību un melus un lika laipni izturēties pret veciem cilvēkiem, bērniem un vājajiem”. Savukārt F. Kolinss rakstīja: ”Priekšstati par labo un ļauno šķiet vispārpieņemti visā cilvēku sabiedrībā.” Vai šie vārdi neliek domāt par to, kas teikts Vēstulē romiešiem, 2. nodaļas 14. pantā?

Kā darbojas mūsu sirdsapziņa?

9. Kas ir sirdsapziņa, un kā tā mums var palīdzēt, pirms mēs esam sākuši rīkoties?

⁹ Saskaņā ar Bībeli, sirdsapziņa ir iekšēja izjūta, kas palīdz izvērtēt savu rīcību. To var salīdzināt ar iekšēju balsi, kas komentē, vai mēs rīkojamies pareizi vai ne. Pāvils pieminēja sirdsapziņas balsi, rakstīdams, ka tā viņā kaut ko ”apliecina”. (Romiešiem 9:1.) Piemēram, šī balss var mums kaut ko sacīt jau iepriekš, kamēr mēs vēl tikai apsveram kādu rīcību. Sirdsapziņa var palīdzēt izvērtēt to, ko mēs plānojam darīt, un ļaut saprast, kā mēs jutīsimies, ja to izdarīsim.

10. Kā bieži darbojas sirdsapziņa?

¹⁰ Vēl biežāk sirdsapziņa sāk runāt pēc tam, kad kaut kas ir izdarīts. Kad Dāvids bēga no ķēniņa Saula, viņam bija iespēja izdarīt kaut ko tādu, kas liecinātu par necieņu pret Dieva svaidīto ķēniņu, un viņš šo iespēju izmantoja. Bet vēlāk ”Dāvidam sirds lēca jo strauji krūtīs”. (1. Samuēla 24:2—6; Psalms 32:3, 5.) Šajā aprakstā nav minēts vārds ”sirdsapziņa”, taču tas, ko Dāvids juta, bija tieši sirdsapziņas rosināta reakcija. Visi no mums ir izjutuši sirdsapziņas pārmetumus, kad bijām izdarījuši kaut ko nepareizu un vēlāk domas par izdarīto mums nelika mieru. Ir gadījies, ka cilvēki, kas nebija maksājuši nodokļus, ir izjutuši tik mokošus sirdsapziņas pārmetumus, ka galu galā ir samaksājuši savu parādu. Citus, kuri bija pārkāpuši laulību, sirdsapziņa ir mudinājusi atzīties dzīvesbiedram savā nodarījumā. (Ebrejiem  13:4.) Kad cilvēks ir rīkojies saskaņā ar savu sirdsapziņu, viņš var izjust gandarījumu un iekšēju mieru.

11. Kāpēc varētu būt bīstami akli klausīt savai sirdsapziņai? Paskaidrojiet.

¹¹ Taču vai mēs varam akli klausīt savai sirdsapziņai? Protams, ir svarīgi ņemt vērā, ko sirdsapziņa saka, taču tā var mūs nopietni maldināt. Mūsu iekšējā cilvēka balss var mūs pievilt. (2. Korintiešiem 4:16.) Par to liecina kāds gadījums. Bībelē ir stāstīts par Stefanu, uzticīgu Kristus sekotāju, ”pilnu ticības un spēka”. Ebreji izgrūda viņu no Jeruzalemes un nomētāja ar akmeņiem, līdz viņš bija miris. Sauls, kas vēlāk kļuva par apustuli Pāvilu, toreiz vēroja notiekošo, un Stefana nogalināšana viņam ”bija ļoti pa prātam”. Šķiet, šie ebreji bija pilnīgi pārliecināti, ka rīkojas pareizi, un tāpēc neizjuta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Tā noteikti bija arī ar Saulu, jo pēc tam viņš aizvien ”vēl draudus un nāvi šņāca pret tā Kunga mācekļiem”. Ir skaidrs, ka viņa sirdsapziņas balss nebija uzticama. (Apustuļu darbi 6:8; 7:57—8:1; 9:1.)

12. Kāds ir viens faktors, kas var ietekmēt sirdsapziņu?

¹² Kas bija ietekmējis Saula sirdsapziņu? Pirmkārt, tie varēja būt cilvēki, ar kuriem viņš bieži bija kopā. Vai jums nav gadījies runāt pa telefonu ar jaunieti, kura balss skan ļoti līdzīgi viņa tēva balsij? Šāda līdzība ir saistīta ne tikai ar balss tembru, kas kaut kādā mērā ir iedzimts, bet arī ar runas manieri, kas dēlam, visticamāk, ir veidojusies tēva iespaidā. Līdzīgi arī Saulu droši vien bija iespaidojuši ciešie kontakti ar ebrejiem, kas ienīda Jēzu un pretojās Jēzus mācībām. (Jāņa 11:47—50; 18:14; Apustuļu darbi 5:27, 28, 33.) Šie cilvēki bija ietekmējuši Saula sirdsapziņu.

13. Kā vide, kādā cilvēks dzīvo, var ietekmēt viņa sirdsapziņu?

¹³ Sirdsapziņu var ietekmēt arī kultūra un vide, kādā cilvēks dzīvo, tāpat kā vides ietekmē cilvēks var runāt ar akcentu vai runāt kādā dialektā. (Mateja 26:73.) Jādomā, tas senatnē bija noticis ar asīriešiem. Viņi bija pazīstami ar savu kareivīgumu, un senajos asīriešu ciļņos viņi ir attēloti spīdzinām gūstekņus. (Nahuma 2:12, 13; 3:1.) Par Nīnives iedzīvotājiem, kas bija Jonas laikabiedri, bija rakstīts, ka viņi ”nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās”. Tas nozīmēja, ka viņiem nebija pareizas izpratnes par to, kas Dieva acīs ir pareizs un kas ne. Var tikai iedomāties, kā šādi apstākļi ietekmēja to cilvēku sirdsapziņu, kuri uzauga Nīnivē. (Jonas 3:4, 5; 4:11.) Arī mūsu sirdsapziņu var ietekmēt apkārtējo cilvēku nostāja.

Audzināsim savu sirdsapziņu

14. Kā cilvēkiem piemītošā sirdsapziņa ir saistīta ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 27. pantā teikto?

¹⁴ Jehova dāvāja Ādamam un Ievai sirdsapziņu, un no viņiem to esam mantojuši mēs. 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 27. pantā ir teikts, ka cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla. Tas nenozīmē, ka mēs līdzināmies Dievam fiziskā ziņā, jo Dievs ir gars, bet mēs esam no miesas un asinīm. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla tajā ziņā, ka mums piemīt īpašības, kādas ir viņam, un mums ir dota arī morāles izjūta jeb sirdsapziņa. Šis fakts ļauj saprast, kāds ir viens no veidiem, kā mēs varam mācīt savu sirdsapziņu un padarīt to uzticamāku. To var panākt, vairāk uzzinot par Radītāju un tuvojoties viņam.

15. Ko labu mēs varam gūt, iepazīstot mūsu debesu Tēvu?

¹⁵ Bībelē ir atklāts, ka savā ziņā mēs visi varam uzskatīt Jehovu par savu Tēvu. (Jesajas 64:8.) Uzticīgi kristieši neatkarīgi no tā, vai viņiem ir cerība valdīt debesīs vai dzīvot uz zemes paradīzē, var vērsties pie Dieva, saucot viņu par Tēvu. (Mateja 6:9.) Mums būtu jāvēlas aizvien vairāk tuvoties mūsu debesu Tēvam un pārņemt viņa uzskatus un normas. (Jēkaba 4:8.) Tomēr daudzi to negrib darīt. Viņi līdzinās ebrejiem, par kuriem Jēzus sacīja: ”Jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši nedz viņa seju redzējuši, un viņa vārds nemīt jūsos.” (Jāņa 5:37, 38.) Mēs neesam dzirdējuši Dieva balsi burtiskā ziņā, taču mēs varam lasīt viņa Rakstus un censties līdzināties viņam.

16. Kā gadījums ar Jāzepu parāda, cik svarīgi ir mācīt savu sirdsapziņu un klausīt tai?

 ¹⁶ Iepriekšminēto domu apstiprina stāstījums par Jāzepu, kas dzīvoja Potifara namā. Potifara sieva centās pavedināt Jāzepu. Kaut arī tajā laikā vēl nebija uzrakstīta neviena Bībeles grāmata un vēl nebija doti desmit baušļi, Jāzeps viņai sacīja: ”Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1. Mozus 39:9.) Viņš tā nereaģēja tāpēc, lai izpatiktu savai ģimenei, — viņš atradās tālu prom no saviem tuviniekiem. Jāzeps galvenokārt vēlējās iepriecināt Dievu. Jāzeps zināja, kādas ir Dieva normas attiecībā uz laulību, proti, ka vienam vīram ir paredzēta viena sieva un abi laulātie ir ”viena miesa”. Tāpat viņš, iespējams, bija dzirdējis, kā reaģēja Abimelehs, uzzinājis, ka Rebeka jau ir precēta. Šis cilvēks saprata, ka stāties intīmās attiecībās ar precētu sievieti būtu nepareizi un tā tiktu uzkrauts grēks visai tautai. Jehova gādāja, lai šai situācijai ir labvēlīgs iznākums, tā parādot savu attieksmi pret laulības pārkāpšanu. Jāzepa zināšanas par pagātnes notikumiem, jādomā, lika viņa sirdsapziņai darboties vēl spēcīgāk, mudinot noraidīt amorālu rīcību. (1. Mozus 2:24; 12:17—19; 20:1—18; 26:7—14.)

17. Kādā ziņā mēs esam labākā situācijā, nekā bija Jāzeps?

¹⁷ Mēs esam daudz labākā situācijā. Mums ir pieejama visa Bībele, no kuras mēs varam uzzināt, kādas ir mūsu debesu Tēva domas un jūtas, kā arī to, kāda rīcība viņam ir patīkama un kādu viņš aizliedz. Jo vairāk mēs iedziļināmies Dieva Rakstos, jo vairāk mēs varam tuvoties Dievam un viņam līdzināties. Ja mēs tā darām, mūsu sirdsapziņa aizvien lielākā mērā atspoguļo mūsu debesu Tēva domas. (Efeziešiem 5:1—5.)

18. Ko mēs varam darīt, lai mūsu sirdsapziņa kļūtu uzticamāka?

¹⁸ Ko var teikt par apstākļiem, kas veido mūsu sirdsapziņu? Mūs, iespējams, ir ietekmējis ģimenes locekļu domāšanas veids un rīcība, kā arī vide, kādā mēs esam uzauguši. Tāpēc mūsu sirdsapziņa varbūt  ir pieklususi vai arī darbojas nepareizi. Sirdsapziņa var runāt ar ”akcentu”, kāds ir raksturīgs apkārtējiem. Mēs nevaram mainīt savu pagātni, taču mēs varam būt apņēmības pilni izvēlēties tādu sabiedrību un vidi, kas mūsu sirdsapziņu ietekmētu pozitīvi. Ļoti svarīgi ir regulāri būt kopā ar uzticīgiem kristiešiem, kuri jau ilgu laiku ir centušies līdzināties savam debesu Tēvam. Lielisku iespēju to darīt dod draudzes sapulču apmeklēšana, kā arī sarunas ar citiem pirms un pēc sapulcēm. Tā mēs varam vērot, kā mūsu ticības biedri cenšas domāt un rīkoties saskaņā ar Bībeli, un pamanīt viņu gatavību uzklausīt savu sirdsapziņu, kas audzināta saskaņā ar Dieva principiem. Laika gaitā tas arī mums var palīdzēt saskaņot savu sirdsapziņu ar Bībeles normām un lielākā mērā līdzināties Dievam. Kad mēs audzinām savu sirdsapziņu, lai tā vadītos pēc mūsu debesu Tēva principiem, un sekojam ticības biedru labajai priekšzīmei, mūsu sirdsapziņa kļūst daudz uzticamāka un mēs daudz labprātāk ieklausāmies tās balsī. (Jesajas 30:21.)

19. Kādi ar sirdsapziņu saistīti jautājumi būs aplūkoti nākamajā rakstā?

¹⁹ Daudziem dienu no dienas ir jāpūlas, lai klausītu savai sirdsapziņai. Nākamajā rakstā būs apskatītas dažas situācijas, kādas pieredz kristieši. Pārdomājot tās, mēs vēl skaidrāk sapratīsim, kāda ir sirdsapziņas nozīme, kāpēc sirdsapziņas var atšķirties un kā mēs aizvien labāk varam klausīt sirdsapziņas balsij. (Ebrejiem 6:11, 12.)

[Zemsvītras piezīme]

Ko jūs uzzinājāt?

• Kāpēc iekšēja izpratne par to, kas ir pareizs un kas ne, ir raksturīga cilvēkiem visās kultūrās?

• Kāpēc mēs nevaram akli klausīt savai sirdsapziņai?

• Kādi ir daži veidi, kā mācīt savu sirdsapziņu?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 27. lpp.]

Dāvids izjuta sirdsapziņas pārmetumus

[Attēls 27. lpp.]

Saula sirdsapziņa klusēja