Jonas 4:1—11
4 Bet Jonam tas ļoti nepatika, un viņš aizsvilās dusmās.
2 Viņš lūdza Jehovu un teica: ”Ak, Jehova, vai tad tieši par to es nebažījos, kad vēl biju savā zemē? Tāpēc jau es arī bēgu uz Taršišu!+ Es taču zināju, ka tu esi līdzjūtīgs un žēlsirdīgs Dievs, pacietīgs* un bagāts uzticīgā mīlestībā,+ — Dievs, kas iežēlojas un nesūta nelaimi.
3 Un nu, Jehova, ņem jel manu dzīvību! Labāk lai esmu miris!”+
4 Jehova vaicāja: ”Vai tev ir pamats tā dusmoties?”
5 Tad Jona izgāja no pilsētas un, pagājis uz austrumiem, apsēdās. Tur viņš uztaisīja nojumi un nosēdās tās paēnā, lai vērotu, kas notiks ar pilsētu.+
6 Dievs Jehova lika izaugt pudeļķirbim*, lai tas, izstiepies pār Jonu, dotu paēnu un atvieglotu viņa ciešanas. Jona ļoti nopriecājās par šo augu.
7 Bet nākamās dienas rītausmā Dievs lika pudeļķirbī iegrauzties tārpam, un augs nokalta.
8 Kad saule bija uzlēkusi, Dievs sūtīja svelmainu austrumvēju, un saule karsēja Jonam galvu, tā ka viņš teju zaudēja samaņu. Jona lūdzās, lai viņam ļauj mirt, un gaudās: ”Es vairs negribu dzīvot!”+
9 Dievs jautāja Jonam: ”Vai tev ir pamats tā dusmoties par pudeļķirbi?”+
”Jā, ir gan!” viņš atteica. ”Es esmu tik dusmīgs, ka vēlos mirt!”
10 Bet Jehova sacīja: ”Tev ir žēl pudeļķirbja, ko tu neesi ne stādījis, ne audzējis. Tas vienā naktī izauga un vienā naktī iznīka.
11 Kā gan man nebūtu žēl lielās pilsētas Nīnives+ — pilsētas, kurā ir vairāk nekā simt divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, kas it nemaz neprot atšķirt labu no ļauna*, kā arī daudz lopu!”+
