Ābrahāms un Sāra — izcili ticības piemēri

VIŅŠ tiek dēvēts par ”tēvu visiem tiem, kas tic”. (Romiešiem 4:11.) Arī viņa mīļotajai sievai bija stipra ticība. (Ebrejiem 11:11.) Šie dievbijīgie cilvēki bija patriarhs Ābrahāms un viņa sieva Sāra. Kā šis laulātais pāris apliecināja savu stipro ticību? Kādus pārbaudījumus viņi pieredzēja? Ko mēs varam no viņiem mācīties?

Ābrahāms parādīja ticību, kad Dievs viņam pavēlēja atstāt ierasto dzīvesvietu un pārcelties uz citu zemi. Jehova viņam sacīja: ”Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuŗu Es tev rādīšu.” (1. Mozus 12:1.) Bībelē ir stāstīts, ka uzticīgais patriarhs paklausīja Dievam: ”Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebrejiem 11:8.) Padomāsim, ko šī pārcelšanās varēja nozīmēt Ābrahāmam un viņa ģimenei.

Ābrahāms dzīvoja Ūrā — vietā, kas mūsdienās ietilpst Irākas teritorijā. Ūra bija plaukstoša Mezopotāmijas pilsēta, kurai bija plaši tirdzniecības sakari ar Persijas līča valstīm un, iespējams, arī ar Indas upes ielejas iedzīvotājiem. Sers Leonards Vūlijs, kas vadīja arheoloģiskos izrakumus senās Ūras teritorijā, norādīja, ka Ābrahāma laikos vairums namu šajā pilsētā bija būvēti no ķieģeļiem un to sienas bija apmestas un nobalsinātas. Piemēram, kādam turīgam Ūras iedzīvotājam piederēja divstāvu māja ar bruģētu iekšpagalmu. Pirmajā stāvā atradās kalpu istabas un viesistabas, bet otrajā stāvā, kur bija izbūvēta koka galerija, dzīvoja saimnieks ar savu ģimeni. Šādi nami ar 10 līdz 20 istabām ”bija diezgan plaši, un dzīve tajos bija komfortabla, pēc austrumu zemju standartiem pat grezna”, rakstīja L. Vūlijs. ”Tie visādā ziņā bija civilizētu cilvēku mājokļi un atbilda augsti attīstītas pilsētas prasībām.” Atstādami labiekārtotu namu un pārceldamies uz dzīvi teltīs, Ābrahāms un Sāra apliecināja, ka ir gatavi upurēt personiskās ērtības, lai pildītu Jehovas gribu.

Ābrahāms ar savu ģimeni vispirms devās uz Hāranu (tagadējās Sīrijas ziemeļos) un tad — uz Kanaānu. Kopumā viņi veica apmēram 1600 kilometru tālu ceļu, un tas droši vien nebija viegls ceļojums laulātam pārim, kas bija jau krietni gados. Izejot no Hāranas, Ābrahāmam bija 75 un Sārai — 65 gadi. (1. Mozus 12:4.)

 Bet kā varēja justies Sāra, kad no Ābrahāma uzzināja, ka viņiem ir jādodas prom no Ūras? Doma, ka viņiem būs jāatstāj drošs un ērts mājoklis un jādodas uz tālu, iespējams, naidīgu zemi un jādzīvo krietni pieticīgākos apstākļos, varēja sagādāt Sārai zināmas raizes. Tomēr viņa bija gatava pakļauties savam vīram, kuru viņa savā sirdī sauca par savu ”kungu”. (1. Pētera 3:5, 6.) Kā norāda daži Bībeles zinātnieki, Sāra ”vienmēr juta dziļu cieņu pret savu vīru”, un šī cieņa ”atspoguļojās viņas domāšanā un rīcībā”. Bet vēl svarīgāka bija Sāras stiprā paļāvība uz Jehovu. Viņas paklausība un ticība ir labs piemērs precētām kristietēm mūsdienās.

Kaut arī daži pilnas slodzes sludinātāji ir pārcēlušies uz citām zemēm, lai tur sludinātu labo vēsti par Valstību, mūsdienās Dievs no saviem kalpiem neprasa, lai tie atstātu savas mājas un kalpotu viņam kaut kur citur. Kamēr vien mēs uzskatām garīgās intereses par svarīgākajām savā dzīvē, viņš rūpēsies par mūsu vajadzībām, lai kur mēs dzīvotu. (Mateja 6:25—33.)

Ne Sāra, ne Ābrahāms nenožēloja savu lēmumu. ”Ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuŗas bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties,” rakstīja apustulis Pāvils. Taču viņi neatgriezās. Ābrahāms un Sāra bija pārliecināti, ka Jehova ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”, un nešaubīgi paļāvās, ka viņš izpildīs apsolīto. Arī mums ir nepieciešama tikpat stipra ticība, lai uzticīgi kalpotu Jehovam. (Ebrejiem 11:6, 15, 16.)

Garīgās un materiālās bagātības

Kad Ābrahāms bija nonācis Kanaānā, Dievs viņam sacīja: ”Taviem pēctečiem Es šo zemi gribu dot.” Aiz pateicības Ābrahāms uzcēla altāri un piesauca Jehovas vārdu. (1. Mozus 12:7, 8.) Jehova padarīja Ābrahāmu bagātu, un viņa saime bija ļoti kupla. Tajā varēja būt krietni vairāk nekā  tūkstotis cilvēku, jo reiz Ābrahāms izveda cīņā 318 vīru, kas visi bija viņa nometnē dzimušie vergi. Apkārtējie iedzīvotāji uzskatīja, ka Ābrahāms ir ”Dieva paaugstināts” vīrs. (1. Mozus 13:2; 14:14; 23:6.)

Ābrahāms uzņēmās vadību Dieva pielūgsmē, mācīdams savai saimei ”sargāt tā Kunga ceļu, pildīt taisnību un tiesas”. (1. Mozus 18:19.) Saviem mājas ļaudīm viņš iemācīja paļauties uz Jehovu un rīkoties taisnīgi, un šajā ziņā viņa priekšzīmei var sekot kristīgo ģimeņu galvas mūsdienās. Nav brīnums, ka uz Jehovu paļāvās gan Sāras kalpone ēģiptiete Hagare, gan Ābrahāma vecākais kalps, gan arī viņa dēls Īzāks. (1. Mozus 16:5, 13; 24:10—14; 25:21.)

Ābrahāms — miera nesējs

Ābrahāma rīcība dažādās dzīves situācijās parāda, ka viņš bija izveidojis Dievam tīkamas īpašības. Viņš centās nodibināt mieru, kad izcēlās strīds starp viņa un brāļadēla Lata ganiem. Ābrahāms ierosināja, ka Lats ar savu saimi varētu doties dzīvot kādā citā apgabalā. Lai gan Lats bija gados jaunāks, Ābrahāms viņam laipni piedāvāja pirmajam izvēlēties, kurā zemē viņš gribētu apmesties. (1. Mozus 13:5—13.)

Ja arī mums kādreiz ir jāizvēlas, vai censties panākt savu vai piekāpties, lai saglabātu mieru, ir noderīgi atcerēties — Jehova nepieļāva, ka Ābrahāms kaut ko zaudētu Latam parādītās laipnības dēļ. Pēc Lata aiziešanas Jehova apsolīja Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem piešķirt visu zemi, kas vien pavērās skatam. (1. Mozus 13:14—17.) Jēzus teica: ”Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja 5:9.)

Kas kļūs par Ābrahāma mantinieku?

Lai gan Ābrahāmam bija apsolīts ”dzimums”, Sāra joprojām bija neauglīga. Ābrahāms runāja par to ar Jehovu lūgšanā un jautāja, vai viņa kalps Ēliēzers būs tas, kas mantos visu viņa īpašumu. Jehova atbildēja: ”Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks.” (1. Mozus 15:1—4.)

Taču solītais bērns vēl aizvien nebija piedzimis un Sāra, kas bija jau 75 gadus veca, bija zaudējusi pēdējās cerības uz bērna ieņemšanu. Tāpēc viņa piedāvāja Ābrahāmam: ”Redzi, tas Kungs man nav devis iespēju dzemdēt, ej pie manas kalpones, varbūt no viņas man tiks doti pēcnācēji?” Ābrahāms ņēma Hagari par savu blakussievu, stājās ar viņu dzimumattiecībās, un pēc kāda laika Hagarei iestājās grūtniecība. Sapratusi, ka viņa gaida bērnu, ēģiptiete sāka nicināt savu saimnieci. Sāra sūdzējās Ābrahāmam par Hagari un ”viņu pazemoja”, tāpēc Hagare aizbēga no savas saimnieces. (1. Mozus 16:1—7.)

Ābrahāms un Sāra vadījās pēc vislabākajiem nodomiem, un viņu rīcība bija saskaņā ar tā laika paražām. Taču Jehova bija nodomājis sagādāt Ābrahāmam pēcnācēju citādi. Līdzīgi arī mūsu kultūrā varbūt tiek uzskatīts, ka zināmos apstākļos kaut kāda rīcība ir pieņemama, taču tas nebūt nenozīmē, ka šo rīcību par pieņemamu atzīst arī Jehova. Viņa viedoklis kādā jautājumā var būt pilnīgi pretējs vispārpieņemtajam, tāpēc ir ļoti svarīgi meklēt Dieva vadību un lūgt, lai Dievs parāda, kā mums būtu jārīkojas. (Psalms 25:4, 5; 143:8, 10.)

Vai Jehovam ”kaut kas būtu neiespējams”?

Pēc kāda laika Hagare dzemdēja Ābrahāmam dēlu, kuram deva vārdu Ismaēls. Tomēr viņš nekļuva par apsolīto ”dzimumu”. Lai gan Sāra bija jau krietni gados, gaidāmais mantinieks viņai bija jādzemdē pašai. (1. Mozus 17:15, 16.)

 Kad Dievs pateica, ka Sāra dzemdēs savam vīram dēlu, ”Ābrahāms nometās uz savu vaigu, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam var vēl bērni būt, un kā Sāra, kuŗai ir deviņdesmit gadi, varētu vēl dzemdēt”. (1. Mozus 17:17.) Kad eņģelis, Sārai dzirdot, atkārtoja, ko Dievs bija teicis, viņa sāka ”smieties pie sevis”. Bet vai tad Jehovam ”kaut kas būtu neiespējams”? Mēs varam nešaubīties, ka Dievs var paveikt visu, ko ir iecerējis. (1. Mozus 18:12—14.)

Bībelē ir teikts: ”Ticības spēkā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu to, kas devis apsolījumu.” (Ebrejiem 11:11.) Sāra dzemdēja Īzāku, kura vārds nozīmē ”smiekli”.

Nešaubīga paļaušanās uz Jehovas solījumiem

Jehova bija teicis, ka Īzākam ir jākļūst par Ābrahāma mantinieku. (1. Mozus 21:12.) Tāpēc Dieva pavēle upurēt dēlu, kura piedzimšanu Ābrahāms tik ļoti bija gaidījis, viņu droši vien satrieca. Tomēr šim dievbijīgajam vīram bija pamatots iemesls pilnībā paļauties uz Dievu. Vai gan Jehova nespētu piecelt Īzāku no mirušajiem? (Ebrejiem 11:17—19.) Vai tad Dievs iepriekš nebija apliecinājis savu spēku, brīnumainā veidā atjaunodams Ābrahāma un Sāras spēju radīt pēcnācējus? Būdams pārliecināts par to, ka Dievs spēj izpildīt iecerēto, Ābrahāms paklausīja Dieva pavēlei. Tiesa, pēdējā brīdī Jehova iejaucās un nepieļāva, ka Ābrahāms nogalinātu savu dēlu. (1. Mozus 22:1—14.) Ābrahāma piemērs palīdz mums saprast, cik grūti Dievam Jehovam bija ”dot savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16; Mateja 20:28.)

Ticība Jehovam palīdzēja Ābrahāmam saprast arī to, ka Jehovas apsolījumu mantinieks nevar precēties ar kanaānieti, viltus dievu pielūdzēju. Kā gan dievbijīgs tēvs varētu piekrist sava dēla laulībām ar sievieti, kas nekalpo Jehovam? Šie apsvērumi mudināja Ābrahāmu parūpēties par to, lai Īzākam piemērota sieva tiktu meklēta pie viņa radiem Mezopotāmijā. Lai nokļūtu tur, bija jāmēro vairāk nekā 800 kilometru tāls ceļš, taču Dievs svētīja šos pūliņus. Viņš palīdzēja saprast, ka Rebeka ir tā sieviete, kurai ir jākļūst par Īzāka sievu un Mesijas priekšteci. Tiešām, Jehova ”Ābrahāmu bija svētījis pie visa”. (1. Mozus 24:1—67; Mateja 1:1, 2.)

Svētības visām tautām

Ābrahāms un Sāra parādīja izturību pārbaudījumos un saglabāja ticību Dieva apsolījumiem. Šo apsolījumu piepildīšanās ir  saistīta ar visas cilvēces mūžīgo nākotni, jo Jehova apliecināja Ābrahāmam: ”Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi bijis paklausīgs manam vārdam.” (1. Mozus 22:18.)

Protams, Ābrahāms un Sāra bija nepilnīgi cilvēki, tādi paši kā mēs. Tomēr, uzzinājuši Dieva gribu, viņi nekavējoties to pildīja, lai ko tas viņiem maksātu. Tāpēc Ābrahāms tiek saukts par ”Dieva draugu” un Sāra par ”svēto sievu, kuŗa cerēja uz Dievu”. (Jēkaba 2:23; 1. Pētera 3:5.) Arī mēs varam izveidot ciešas attiecības ar Dievu, ja attīstām tikpat stipru ticību. Turklāt mēs varam gūt lielu labumu no apsolījumiem, kurus Jehova ir devis Ābrahāmam. (1. Mozus 17:7.)

[Attēls 26. lpp.]

Ābrahāmam un Sārai vecumdienās piedzima dēls — tā Jehova viņus atalgoja par stipro ticību

[Attēls 28. lpp.]

Ābrahāma piemērs mums palīdz saprast, kā varēja justies Jehova, kad viņš pieļāva sava vienpiedzimušā Dēla nāvi