Gaisma tautām
Divdesmit astotā nodaļa
Gaisma tautām
1., 2. Kāpēc gaisma ir nepieciešama dzīvībai, un kāda tumsa mūsdienās ir apklājusi zemi?
JEHOVA ir gaismas Avots, kas ”dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī”. (Jeremijas 31:35.) Jau tāpēc vien viņš būtu jāatzīst par dzīvības Avotu, jo no gaismas ir atkarīga dzīvības pastāvēšana. Ja zeme pastāvīgi nesaņemtu siltumu un gaismu no saules, tad dzīvība, kādu mēs to pazīstam, vispār nebūtu iespējama un mūsu planēta būtu neapdzīvota.
2 Tāpēc ir svarīgi zināt, ka Jehova, runādams par mūsu dienām, paredzēja tumsu, nevis gaismu. Viņa iedvesmots, Jesaja rakstīja: ”Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas.” (Jesajas 60:2.) Protams, te ir runa par garīgu, nevis burtisku tumsu, tomēr šī paziņojuma nopietnību nedrīkst novērtēt par zemu. Bez garīgās gaismas cilvēks ar laiku aiziet bojā, gluži tāpat kā nav iespējams dzīvot bez saules gaismas.
3. Kur šajos tumsas laikos var atrast gaismu?
3 Šajos tumsas laikos mēs nevaram atļauties atstāt bez ievērības garīgo gaismu, ko Jehova dara pieejamu. Ir jāļauj, lai Dieva vārdi apgaismo mūsu ceļu, un, ja vien iespējams, jālasa Bībele katru dienu. (Psalms 119:105.) Kristiešu sapulcēs mēs varam paskubināt cits citu palikt uz ”taisno tekas”. (Salamana Pamācības 4:18; Ebrejiem 10:23—25.) Spēks, ko dod rūpīga Bībeles studēšana un laba kristiešu sabiedrība, mums palīdz nepazust tumsā šajās ”pastarajās dienās”, kuru kulminācija būs lielā ”tā Kunga dusmu diena”. (2. Timotejam 3:1; Cefanjas 2:3.) Šī diena strauji tuvojas, un par to, ka tā pienāks, liecina līdzīga diena, ko pieredzēja senās Jeruzalemes iedzīvotāji.
Jehova ”tiesās ar uguni”
4., 5. a) Kā Jehova nāk uzbrukumā Jeruzalemei? b) Kāpēc var secināt, ka tikai nedaudz cilvēku paliks dzīvi pēc Jeruzalemes izpostīšanas 607. gadā p.m.ē.? (Skat. zemsvītras piezīmi.)
4 Jesajas iespaidīgā pravietojuma beidzamajos pantos Jehova izteiksmīgi apraksta notikumus, kas risināsies pirms viņa dusmu dienas. Pravietojumā sacīts: ”Tas Kungs nāks ar uguni, un Viņa rati drāzīsies kā viesulis, lai izlietu savas dusmas postījumos un norātu ar uguns liesmām! Jo tas Kungs tiesās ar uguni visu zemi un ar savu zobenu visu cilvēci, un daudz būs tā Kunga nokauto.” (Jesajas 66:15, 16.)
5 Dzirdot šos vārdus, Jesajas laikabiedriem būtu jāsaprot situācijas nopietnība. Tuvojas laiks, kad babilonieši, kuriem Jehova ir uzdevis izpildīt sodu, dosies uzbrukumā Jeruzalemei un viņu kara rati sacels putekļu mākoņus kā viesulis. Cik tas būs briesmīgs skats! Ar šo iebrucēju palīdzību Jehova īstenos savus ugunīgos tiesas spriedumus visai ”cilvēcei” — neuzticīgajiem ebrejiem. Jehova it kā pats cīnīsies pret savu tautu, un viņa dusmas nebūs iespējams novērst. Daudzi ebreji kritīs, ”tā Kunga nokauti”. Šis pravietojums piepildās 607. gadā p.m.ē. *
6. Ko nosodāmu dara Jūdejas iedzīvotāji?
6 Vai Jehovam ir pamats savu tautu ”tiesāt ar uguni”? Par to nav nekādu šaubu. Pētījot Jesajas grāmatu, mēs daudzkārt esam redzējuši, ka ebreji, lai arī formāli viņi ir veltīti Jehovam, lielā mērā ir pievērsušies viltus reliģijai, un Jehovam viņu rīcība ir labi zināma. To apstiprina nākamie pravietojuma vārdi: ””Visi, kas svētījas un šķīstās elku dārzos dažādās vietās ap kādu vīru viņu vidū, cits par citu dedzīgāki, kas ēd cūkas gaļu, visādu negantību un peles, tie visi kopā ies bojā!” — saka tas Kungs.” (Jesajas 66:17.) Šie ebreji ”svētījas un šķīstās”, bet ne tādēļ, lai varētu piedalīties tīrajā pielūgsmē. Viņi veic pagāniskas šķīstīšanās ceremonijas īpašos šim nolūkam paredzētos dārzos. Pēc tam viņi kāri rij cūkas un citu pēc Mozus bauslības nešķīstu dzīvnieku gaļu. (3. Mozus 11:7, 21—23.)
7. Kādā ziņā kristīgā pasaule līdzinās elku pielūdzējiem Jūdejā?
7 Cik šausmīgi, ka tā rīkojas tauta, ar ko ir slēdzis derību vienīgais patiesais Dievs! Bet līdzīgā situācijā mūsdienās atrodas kristīgās pasaules reliģijas. Arī tajās cilvēki apgalvo, ka viņi kalpo Dievam, un daudzi šo reliģiju vadītāji cenšas izskatīties dievbijīgi. Taču viņi sevi aptraipa ar pagāniskām mācībām un priekšstatiem, tāpēc patiesībā viņi atrodas garīgā tumsā — turklāt lielā tumsā. (Mateja 6:23; Jāņa 3:19, 20.)
”Tās.. redzēs manu godību”
8. a) Kas notiks gan ar Jūdeju, gan ar kristīgo pasauli? b) Kādā ziņā tautas ”redzēs [Jehovas] godību”?
8 Vai Jehova pievērš uzmanību kristīgās pasaules nosodāmajai rīcībai un viltus mācībām? To var redzēt, izlasot nākamos Jehovas vārdus, ko ir pierakstījis Jesaja: ”Es zinu viņu darbus un domas, Es sapulcināšu visas tautas un mēles, un tās nāks un redzēs manu godību.” (Jesajas 66:18.) Jehova zina ne tikai to, ko dara cilvēki, kuri sevi sauc par viņa kalpiem, bet arī viņu domas un gatavojas viņus tiesāt par šiem darbiem un domām. Jūdejas iedzīvotāji apgalvo, ka viņi tic Jehovam, bet, pielūgdami elkus un sekodami pagāniskām paražām, paši apgāž šo apgalvojumu. No tā, ka Jūdejas iedzīvotāji ”šķīstās” saskaņā ar pagāniskiem rituāliem, nav nekāda labuma. Viņu valsts tiks iznīcināta, un to labi redzēs kaimiņtautas, kas pielūdz elkus. Tās ”redzēs [Jehovas] godību” — varēs vērot viņa izraisītos notikumus un būs spiestas atzīt, ka Jehovas teiktie vārdi ir piepildījušies. Kā tas viss attiecas uz kristīgo pasauli? Kad tai pienāks gals, daudzi no tās kādreizējiem draugiem un sabiedrotajiem būs spiesti stāvēt malā un bezpalīdzīgi noraudzīties, kā piepildās Jehovas vārdi. (Jeremijas 25:31—33; Atklāsmes 17:15—18; 18:9—19.)
9. Kādu labu vēsti Jehova paziņo?
9 Jeruzalemes iznīcināšana 607. gadā p.m.ē. nenozīmē, ka Jehovam turpmāk vairs nebūs liecinieku uz zemes. Cilvēki, kas izceļas ar savu dievbijību, piemēram, Daniēls un trīs viņa biedri, turpinās kalpot Jehovam, atrazdamies izsūtījumā Babilonā. (Daniēla 1:6, 7.) Joprojām būs cilvēki, kas uzticīgi liecinās par Jehovu, un pēc 70 gadiem dievbijīgi ebreji atstās Babilonu un atgriezīsies Jūdejā, lai atjaunotu tur tīro pielūgsmi. Tieši uz to Jehova norāda pēc tam: ”Es došu viņu vidū zīmi: dažus no viņiem, kas izglābušies, Es sūtīšu pie tautām uz Taršišu, Putu un Ludu — pie stopu strēlniekiem, uz Tabulu un Javanu, uz tālajām jūras salām, kur ļaudis par Mani vēl nav dzirdējuši un Manu godību vēl nav redzējuši, lai tie sludinātu tautām Manu godību.” (Jesajas 66:19, LB-65r.)
10. a) Kādā ziņā dievbijīgie ebreji, kas būs atbrīvoti no Babilonas, kļūs par zīmi? b) Kas mūsdienās ir kā zīme?
10 Daudzie cilvēki, kas 537. gadā p.m.ē. atgriezīsies Jeruzalemē, būs iespaidīga zīme — apliecinājums, ka Jehova ir atbrīvojis savu tautu. Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka izsūtījumā nonākušie ebreji kādu dienu atkal varēs īstenot tīro pielūgsmi Jehovas templī? Savukārt pirmajā gadsimtā ”par zīmi un brīnumu” kļuva svaidītie kristieši, kuriem piebiedrojās lēnprātīgi cilvēki, kas vēlējās kalpot Jehovam. (Jesajas 8:18; Ebrejiem 2:13.) Mūsdienās svaidītie kristieši, kas ražīgi darbojas savā atjaunotajā zemē, ir iespaidīga zīme visai pasaulei. (Jesajas 66:8.) Viņi ir dzīvs pierādījums tam, cik spēcīgs ir Jehovas gars, un pie viņiem tiecas lēnprātīgi cilvēki, ko sirds mudina kalpot Jehovam.
11. a) Kā cilvēki no tautām iepazīs Jehovu pēc ebreju atgriešanās dzimtenē? b) Kā pirmo reizi piepildījās Cakarijas grāmatas 8. nodaļas 23. pants?
11 Bet kā pēc ebreju atgriešanās dzimtenē 537. gadā p.m.ē. Jehovu iepazīs tautas, kas vēl nav dzirdējušas par viņu? Ne visi Dievam uzticīgie ebreji pēc Babilonas trimdas atgriezīsies Jeruzalemē. Daļa no viņiem paliks Babilonā, piemēram, Daniēls. Citi izklīdīs pa visu pasauli. Piektajā gadsimtā p.m.ē. ebreji dzīvoja visās Persijas valsts malās. (Esteres 1:1; 3:8.) Nav šaubu, ka daži stāstīja par Jehovu cittautiešiem, kuru vidū dzīvoja, jo daudzi cilvēki no šīm tautām kļuva par jūdaisma prozelītiem. Piemēram, prozelīts droši vien bija etiopiešu galminieks, kam pirmajā gadsimtā sludināja kristietis Filips. (Apustuļu darbi 8:26—40.) Tas viss notika, pirmo reizi piepildoties vārdiem, ko rakstīja pravietis Cakarija: ”Tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.” (Cakarijas 8:23.) Tā Jehova sūtīja savu gaismu tautām. (Psalms 43:3.)
”Veltījuma dāvana tam Kungam”
12., 13. Kā, sākot ar 537. gadu p.m.ē., uz Jeruzalemi tiks atvesti ”brāļi”?
12 Kad Jeruzaleme būs atjaunota, ebreji, kas ir izkaisīti tālu aiz savas dzimtās zemes robežām, uzskatīs šo pilsētu, kurā atkal darbosies priesteri, par tīrās pielūgsmes centru. Daudzi ebreji mēros tālu ceļu, lai apmeklētu gadskārtējo svētku svinības Jeruzalemē. Jesaja raksta Dieva iedvesmotus vārdus: ””Viņi tad atvedīs visus jūsu brāļus no visām tautām kā veltījuma dāvanu tam Kungam ar zirgiem un ratiem, uz nestavām, zirgēzeļiem un kamieļiem uz manu svēto kalnu Jeruzālemē”, — tā saka tas Kungs, — ”kā Israēla bērni upuŗa dāvanas atnes šķīstā traukā tā Kunga namā. Un arī no viņiem Es ņemšu kādus par priesteŗiem—levītiem.”” (Jesajas 66:20, 21.)
13 Daļa šo ”brāļu no visām tautām” bija klāt Piecdesmitās dienas svētkos, kad Jēzus mācekļi saņēma svēto garu. Bībelē teikts: ”Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess.” (Apustuļu darbi 2:5.) Viņi bija ieradušies Jeruzalemē pielūgt Dievu pēc jūdu paražām, bet, dzirdējuši labo vēsti par Jēzu Kristu, daudzi sāka viņam ticēt un tika kristīti.
14., 15. a) Kā svaidītie kristieši pēc Pirmā pasaules kara pulcināja savus garīgos ”brāļus”, un kādā ziņā tie tika atnesti kā ”dāvanas.. šķīstā traukā”? b) Kādā ziņā Jehova ”ņēma kādus par priesteŗiem”? c) Ko daži svaidītie kristieši darīja, lai pulcētu savus garīgos brāļus? (Skat. ielogojumu šajā lappusē.)
14 Vai šis pravietojums ir piepildījies arī mūsdienās? Jā, neapšaubāmi ir. Pēc Pirmā pasaules kara svaidītie Jehovas kalpi, pētījot Rakstus, saprata, ka 1914. gadā debesīs ir nodibināta Dieva Valstība. Rūpīgi iedziļinoties Bībelē, viņi noskaidroja, ka vēl ir jāsapulcina atlikušie Valstības mantinieki jeb ”brāļi”. Šie bezbailīgie Dieva kalpi, izmantojot visdažādākos pārvietošanās veidus, devās līdz ”pašam pasaules galam” meklēt cilvēkus, kas varētu pievienoties svaidīto atlikumam, — lielākā daļa no tiem atstāja kristīgās pasaules baznīcas. Kad šie cilvēki bija atrasti, viņi tika atvesti kā dāvana Jehovam. (Apustuļu darbi 1:8.)
15 Svaidītie, kas tika sapulcināti tajā laikā, nedomāja, ka Jehova viņus pieņems tādus, kādi viņi bija pirms Bībeles patiesības uzzināšanas. Viņi centās attīrīties no garīgiem un morāliem traipiem, lai kļūtu par ”dāvanām.. šķīstā traukā” jeb, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, par ”šķīstu jaunavu” Kristum. (2. Korintiešiem 11:2.) Svaidītajiem bija ne tikai jālabo kļūdas mācības jautājumos, bet arī jāmācās ievērot stingru neitralitāti pasaules politiskajās lietās. 1931. gadā, kad Jehovas kalpi bija pietiekamā mērā attīrīti, viņš tiem savā žēlastībā piešķīra privilēģiju saukties viņa vārdā — par Jehovas lieciniekiem. (Jesajas 43:10—12.) Bet kādā ziņā Jehova ”ņēma kādus par priesteŗiem”? Tā varēja teikt tāpēc, ka svaidītie kā grupa kļuva par ”ķēnišķīgiem priesteŗiem, svētu tautu”, kas nes slavas upurus Dievam. (1. Pētera 2:9; Jesajas 54:1; Ebrejiem 13:15.)
Pulcēšana turpinās
16., 17. Kas pēc Pirmā pasaules kara ir ”jūsu dzimums”?
16 Pavisam ir 144 000 ”ķēnišķīgo priesteŗu”, un pēc kāda laika viņi visi bija sapulcināti. (Atklāsmes 7:1—8; 14:1.) Tomēr ar to pulcēšana nebeidzās. Jesajas pravietojums turpinās šādi: ””Kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko Es esmu radījis, pastāvēs manā priekšā, tā pastāvēs arī jūsu dzimums un jūsu vārds”, — saka tas Kungs.” (Jesajas 66:22.) Sākotnējā šo vārdu piepildījumā ebreji, kas atgriezīsies no Babilonas gūsta, sāks audzināt bērnus. Tā dzimtenē pārnākušie ebreji jeb ”jaunā zeme”, kas pakļausies jaunai vadībai jeb ”jaunajām debesīm”, nostiprināsies savā zemē. Taču pravietojumam ir arī ļoti nozīmīgs piepildījums mūsu laikos.
17 Garīgo brāļu tautas ”dzimums” ir ”liels pulks” cilvēku, kam ir izredzes mūžīgi dzīvot uz zemes. Viņi nāk ”no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” un stāv ”goda krēsla priekšā un Jēra priekšā”. Šie cilvēki ir ”savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs”. (Atklāsmes 7:9—14; 22:17.) Mūsdienās ”lielā pulka” locekļi pamet garīgo tumsu un sāk staigāt gaismā, ko dod Jehova. Viņi apliecina savu ticību Jēzum Kristum un, tāpat kā viņu svaidītie brāļi un māsas, cenšas palikt garīgi un morāli tīri. Viņi turpina kalpot Kristus vadībā, un kā grupa viņi ”pastāvēs” mūžam. (Psalms 37:11, 29.)
18. a) Kādā ziņā lielā pulka locekļi rīkojas tāpat kā viņu svaidītie brāļi? b) Ko nozīmē tas, ka svaidītie un viņu līdzgaitnieki pielūdz Jehovu ”ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā”?
18 Šie cilvēki, kam ir izredzes dzīvot uz zemes, zina, ka ir svarīgi palikt morāli un garīgi tīriem, bet ar to vien nepietiek, lai Jehova būtu apmierināts. Viņiem jāpiedalās cilvēku pulcēšanā, kas patlaban rit pilnā sparā. Atklāsmes grāmatā par viņiem ir pravietots: ”Tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo viņam dienām un naktīm viņa namā.” (Atklāsmes 7:15.) Šie vārdi sasaucas ar priekšpēdējo pantu Jesajas pravietojumu grāmatā: ””Tā jānotiek, ka visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā mana vaiga priekšā Dievu pielūgt”, — saka tas Kungs.” (Jesajas 66:23.) Tieši tas notiek mūsdienās. ”Ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā” — tas ir, regulāri, katru mēnesi un katru nedēļu — svaidītie kristieši un viņu līdzgaitnieki, kas pieder pie lielā pulka, sanāk pielūgt Jehovu. Viņi to dara, piemēram, apmeklējot kristiešu sapulces un sludinot. Vai arī jūs esat starp tiem, kas regulāri ”nāk.. [Jehovas] vaiga priekšā Dievu pielūgt”? Jehovas tauta to dara ar lielu prieku, un lielā pulka locekļi gaida laiku, kad ”visi ļaudis” kalpos Jehovam ”ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā” visu mūžību.
Dieva ienaidnieki tiek iznīcināti uz mūžīgiem laikiem
19., 20. Kā Bībeles laikos tika izmantota Gehenna, un ko tā simbolizē?
19 Mums ir atlicis apskatīt vienu Jesajas pravietojuma pantu. Grāmata beidzas ar šādiem vārdiem: ”Viņi izies arī ārā no pilsētas un redzēs mirušo miesas, kas atkrituši no Manis, jo viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu ikvienam un līdz ar to visai miesai.” (Jesajas 66:24.) Jēzus Kristus laikam atsaucās uz šo pravietojumu, kad mudināja savus mācekļus vienkāršot dzīvi un galveno vietu tajā ierādīt Valstības interesēm. Viņš sacīja: ”Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāki ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē [”Gehennā”, NW]. Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.” (Marka 9:47, 48; Mateja 5:29, 30; 6:33.)
20 Kas ir šī vieta, kas nosaukta par Gehennu? Pirms daudziem gadsimtiem ebreju zinātnieks Dāvids Kimhi rakstīja: ”Tā ir vieta.. blakus Jeruzalemei, briesmīga vieta, un tur tiek mests viss netīrais un arī līķi. Tāpat tur pastāvīgi tika uzturēta uguns, lai sadedzinātu to, kas bija netīrs, un līķu kaulus. Tāpēc sods, kas gaida ļaunos, alegoriski tiek saukts par Gehinomu.” Tā kā Gehenna tika izmantota, lai atbrīvotos no atkritumiem un no tādu cilvēku līķiem, kas tika uzskatīti par apbedīšanas necienīgiem, kā rakstīja minētais ebreju zinātnieks, tad ir saprotams, kāpēc bija vajadzīga uguns — tā bija ļoti piemērota, lai to visu likvidētu. Ja kaut ko neaprija uguns, to apēda tārpi. Tā ļoti trāpīgi tiek attēlota visu Dieva ienaidnieku iznīcināšana uz mūžīgiem laikiem. *
21. Kurus cilvēkus Jesajas grāmatas nobeigums stiprina, un kāpēc tā var teikt?
21 Vai, ņemot vērā šīs norādes uz līķiem, uguni un tārpiem, nevar teikt, ka Jesajas saviļņojošais pravietojums beidzas drūmā noskaņā? Dieva nesamierināmie ienaidnieki noteikti tā uzskata, bet Dieva draugus ļoti stiprina tas, ko Jesaja raksta par ļauno cilvēku iznīcināšanu uz mūžiem. Jehovas tautai ir vajadzīgs šāds apliecinājums, ka tās ienaidnieki vairs nekad negūs virsroku. Šie ienaidnieki, kas Dieva kalpiem ir likuši tik daudz ko pārciest un ir sagādājuši tādu negodu Dieva vārdam, ies bojā uz visiem laikiem. Un ”otrreiz vairs nelaimei nemaz nav jānāk”. (Nahuma 1:9.)
22., 23. a) Pastāstiet, kādu labumu jūs guvāt no Jesajas grāmatas studēšanas! b) Kā jūs esat apņēmušies rīkoties pēc Jesajas grāmatas izstudēšanas, un uz ko jūs cerat?
22 Tagad, kad esam izstudējuši Jesajas grāmatu, mēs skaidri redzam, ka šī Bībeles grāmata ir kaut kas vairāk par vēsturisku notikumu aprakstu. Tā nav zaudējusi savu aktualitāti arī mūsdienās. Domājot par garīgo tumsu, kāda valdīja Jesajas dzīves laikā, mēs varam saskatīt līdzību ar pašreizējo stāvokli pasaulē. Politiska nestabilitāte, reliģiska liekulība, korupcija, dievbijīgo un trūcīgo cilvēku apspiešana bija plaši izplatītas parādības Jesajas laikā, un tāpat tas ir mūsdienās. Dievam uzticīgie ebreji sestajā gadsimtā p.m.ē. noteikti bija ļoti pateicīgi par Jesajas pravietojumiem, un arī mēs izjūtam mierinājumu, kad tajos iedziļināmies.
23 Šajos grūtajos laikos, kad tumsa apklāj zemi un dziļa krēsla — tautas, mēs esam ārkārtīgi pateicīgi, ka Jehova ar Jesajas starpniecību ir sagādājis gaismu visai cilvēcei. Šī garīgā gaisma var dot mūžīgu dzīvi visiem, kas no sirds to pieņem, neatkarīgi no viņu tautības un izcelsmes. (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Tāpēc staigāsim arī turpmāk Dieva vārdu gaismā, lasīsim tos katru dienu, pārdomāsim tos un augstu vērtēsim tajos pausto vēsti. Tā mēs iegūsim mūžīgas svētības un pagodināsim Jehovas svēto vārdu.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 5. rk. Raksturojot situāciju, kas pastāvēja pēc Jeruzalemes krišanas babiloniešu rokās, Jeremijas grāmatas 52. nodaļas 15. pantā runāts par ”zemās kārtas ļaudīm un to tautas daļu, kas vēl bija palikusi pilsētā” (kursīvs mūsu). Komentējot šos vārdus, publikācijā Insight on the Scriptures teikts: ”Formulējums ”kas vēl bija palikusi pilsētā” acīmredzot norāda, ka daudzi cilvēki bija miruši badā, no slimībām vai ugunsgrēkā vai arī bija krituši karā.” (1. sēj., 415. lpp.)
^ 20. rk. Tā kā Gehennā nonāk mirušo miesas, nevis dzīvi cilvēki, šī vieta nesimbolizē mūžīgas mocības.
[Jautājumi studēšanai]
[Papildmateriāls 409. lpp.]
Svaidītās dāvanas Jehovam no visām tautām
1920. gadā Huans Munjess no Amerikas Savienotajām Valstīm devās uz Spāniju, bet pēc tam uz Argentīnu, kur viņš organizēja svaidīto kristiešu draudzes. No 1923. gada patiesības gaisma atspīdēja godprātīgiem cilvēkiem Rietumāfrikā, jo misionārs Viljams Brauns (ko bieži dēvēja par Bībeles Braunu) sāka sludināt vēsti par Valstību Sjerraleonē, Ganā, Libērijā, Gambijā un Nigērijā. Tajā pašā gadā Džordžs Jangs no Kanādas devās uz Brazīliju un pēc tam arī uz Argentīnu, Kostariku, Panamu, Venecuēlu un pat Padomju Savienību. Aptuveni tajā pašā laikā Edvins Skiners pārcēlās no Anglijas uz Indiju, kur daudzus gadus darbojās garīgās ražas ievākšanā.
[Attēls 411. lpp.]
Daļa ebreju Piecdesmitās dienas svētkos bija atvesti kā ”brāļi no visām tautām”
[Attēls pa visu lapu 413. lpp.]
