Cilvēciskā cieņa. Tiesības, kas tiks nodrošinātas visiem

”Mums jāizveido jauna pasaule — daudz labāka pasaule, kurā katrs cilvēks tiktu cienīts.” (NO ASV PREZIDENTA H. TRUMENA UZRUNAS ANO DIBINĀŠANAS KONFERENCĒ SANFRANCISKO 1945. GADA 25. APRĪLĪ.)

PĒC Otrā pasaules kara daudzi, līdzīgi ASV prezidentam Harijam Trumenam, ticēja, ka cilvēki mācīsies no pagātnes kļūdām un izveidos ”jaunu pasauli”, kurā cilvēciskā cieņa vairs netiks mīdīta kājām. Diemžēl tā nav noticis. Cilvēku cieņa joprojām tiek pazemota, un tas arī neizbrīna, jo šīs problēmas cēlonis nav paši cilvēki, bet kāda ļauna garīga būtne.

Problēmas sakne

Bībelē ir atklāts, ka šī ļaunā garīgā būtne ir cilvēku lielākais ienaidnieks Sātans Velns, kurš jau no cilvēces vēstures pirmsākumiem ir apstrīdējis Dieva Jehovas tiesības valdīt. Viņa mērķis ir novērst cilvēkus no kalpošanas savam Radītājam, kā to varēja skaidri redzēt, kad viņš runāja ar Ievu Ēdenes dārzā. (1. Mozus 3:1—5.) Pakļaušanās Sātana ietekmei cilvēkiem ir nesusi neiedomājami daudz posta. To izjuta jau pirmie cilvēki, Ādams un Ieva. Pārkāpuši Dieva pavēli neēst no aizliegtā koka augļiem, viņi ”paslēpās dārza kokos Dieva tā Kunga priekšā”. Kāpēc viņi tā darīja? ”Mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos,”  atzinās Ādams. (1. Mozus 3:8—10.) Ādama attiecības ar viņa debesu Tēvu vairs nebija tādas kā iepriekš, un arī viņa viedoklis par sevi bija mainījies. Viņam bija kauns, un viņš jutās nepatīkami Jehovas priekšā.

Kāpēc Sātans gribēja ievainot Ādama pašcieņu? Tāpēc, ka cilvēks bija radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un Sātanam sagādāja prieku panākt, ka cilvēks vairs pienācīgi neatspoguļo Dieva godību. (1. Mozus 1:27; Romiešiem 3:23.) Tas ļauj saprast, kāpēc cilvēki vēstures gaitā ir cietuši tik daudz pazemojumu. Sātans, būdams ”šās pasaules dievs”, ir panācis, ka ”cilvēks pavēl pār cilvēku, — viņam par ļaunu”. (2. Korintiešiem 4:4; Salamans Mācītājs 8:9, VDP; 1. Jāņa 5:19.) Bet vai tāpēc būtu jāsecina, ka šī vērtība — patiesa cilvēciskā cieņa — ir zaudēta uz visiem laikiem?

Jehova ar cieņu izturas pret būtnēm, ko viņš ir radījis

Atcerēsimies, kādi apstākļi valdīja Ēdenes dārzā pirms Ādama un Ievas grēka. Viņiem bija pārtikas pārpilnība, patīkams darbs, laba veselība un izredzes, ka ne viņi, ne viņu pēcnācēji nekad nemirs. (1. Mozus 1:28.) Viss, ko Dievs cilvēkiem bija paredzējis, liecināja, ka Dievs mīl cilvēkus un izturas pret viņiem ar cieņu.

Vai pēc tam, kad Ādams un Ieva pazaudēja pilnību, Dievs sāka uzskatīt, ka cilvēkiem vairs nepienākas cieņa? Nē, tā nebija. Dievs ņēma vērā, ka cilvēki, būdami kaili, jutās neērti, un sagādāja viņiem ”drānas no ādām”, ar ko nomainīt vīģes lapu ”priekšautus”, ko viņi bija sev darinājuši. (1. Mozus 3:7, 21.) Dievs neatstāja cilvēkus kaunā — viņš izturējās pret tiem ar cieņu.

Vēlāk, kad Dievs Jehova deva likumus izraēliešu tautai, viņš parādīja īpašu iejūtību pret bāreņiem, atraitnēm un cittautiešiem — sabiedrības locekļiem, kas parasti ir visneaizsargātākie. (Psalms 72:13.) Piemēram, Dievs noteica, ka pēc tam, kad izraēlieši būs nopļāvuši labību, salasījuši olīvas vai novākuši vīnogas, viņi nedrīkst atgriezties pēc ražas pārpalikumiem. Tie bija jāatstāj ”svešiniekam, bārenim un atraitnei”. (5. Mozus 24:19—21.) Ja šis norādījums tika ievērots, pat vistrūcīgākie izraēlieši varēja sev sagādāt iztiku cienījamā veidā un viņiem nebija jālūdz žēlastības dāvanas.

Cieņa, ar kādu Jēzus izturējās pret citiem

Kad Dieva Dēls Jēzus Kristus dzīvoja uz zemes, viņš ņēma vērā citu cilvēku goda jūtas. Piemēram, Galilejā pie viņa pienāca kāds vīrietis, kas jau ilgu laiku bija slimojis ar spitālību. Lai pasargātu citus no inficēšanās, spitālīgajam saskaņā ar Mozus bauslības noteikumiem bija jāsauc: ”Nešķīsts! nešķīsts!” (3. Mozus 13:45.) Taču šis vīrietis pienāca  pie Jēzus bez obligātā brīdinājuma sauciena un, nometies Jēzus priekšā ar seju pie zemes, lūdza: ”Kungs, ja tu gribi, tu mani vari šķīstīt.” (Lūkas 5:12.) Kā rīkojās Jēzus? Vai viņš pārmeta spitālīgajam bauslības noteikumu pārkāpšanu, vai varbūt demonstratīvi novērsās no viņa? Nē, Jēzus izturējās pret slimo cilvēku ar cieņu, pieskārās viņam un sacīja: ”Es gribu, topi šķīstīts.” (Lūkas 5:13.)

Citās reizēs Jēzus bija izārstējis cilvēkus, viņiem nemaz nepieskaroties. Viņš spēja darīt cilvēkus veselus pat no liela attāluma. Taču šajā reizē viņš nolēma pielikt slimajam vīrietim roku. (Mateja 15:21—28; Marka 10:51, 52; Lūkas 7:1—10.) Tā kā vīrietis bija ”caur caurīm spitālīgs”, nav šaubu, ka neviens viņam nebija pieskāries jau gadiem ilgi, tāpēc izjust cilvēka rokas siltumu viņam noteikti bija ļoti mierinoši. Viss, uz ko šis vīrietis bija iedrošinājies cerēt, bija atbrīvošanās no savas briesmīgās slimības, bet tas, kādā veidā Jēzus viņu izdziedināja, palīdzēja viņam atgūt vairāk nekā tikai veselību — tas atjaunoja arī viņa pašcieņu. Vai šādu attieksmi pret cilvēku goda jūtām var vērot arī mūsdienu sabiedrībā? Vai ir iespējams iemācīties cienīt citus?

Princips, kas vairo cieņu

Runādams par cilvēku savstarpējām attiecībām, Jēzus minēja principu: ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.) Šis labi zināmais princips, ko reizēm dēvē par zelta likumu, mudina cienīt citus, ļaujot cerēt, ka citi ar cieņu izturēsies pret mums.

Kā liecina pieredze, sekot šim principam nebūt nav viegli. Kāds vīrietis, ko mēs sauksim  par Heroldu, par sevi stāsta: ”Es biju tā pieradis pazemot citus, ka man tas pat patika. Es pratu ar dažiem vārdiem likt cilvēkiem justies neērti, viņus aizkaitināt vai pat novest līdz asarām.” Bet tad Herolda dzīvē notika pavērsiens: ”Pie manis atnāca Jehovas liecinieki. Atceroties viņu pirmos apmeklējumus, man ir kauns par to, ko es viņiem dažkārt sacīju un kā pret viņiem izturējos. Taču viņi turpināja nākt, un mazpamazām Bībeles mācības mani pamudināja mainīties.” Patlaban Herolds ir kristiešu draudzes vecākais.

Kā var redzēt no Herolda piemēra, ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis”. (Ebrejiem 4:12.) Dieva vārdiem piemīt liels spēks — tie var ietekmēt cilvēka sirdi un izmainīt viņa domāšanu un uzvedību. Tie rada dedzīgu vēlēšanos nevis sāpināt un pazemot citus, bet viņus godāt un viņiem palīdzēt. Šī vēlēšanās tad arī ir patiesas cieņas ķīla. (Apustuļu darbi 20:35; Romiešiem 12:10.)

Pienācīga cieņa visiem

Tā kā Jehovas liecinieki vēlas cilvēkiem palīdzēt un tos godāt, viņi tiem stāsta par Bībelē minēto cerību. (Apustuļu darbi 5:42.) Ņemot vērā, cik brīnišķīga ir Bībeles vēsts, tas ir labākais veids, kā apliecināt citiem cieņu. (Jesajas 52:7.) Bībele mūs māca ”apģērbt jauno cilvēku”, kam vairs nav raksturīga vēlēšanās citus pazemot. (Kolosiešiem 3:5—10.) Tā atklāj, ka Jehova ir nodomājis drīzumā likvidēt apstākļus, kas laupa cilvēcisko cieņu. Dievs parūpēsies, lai neviens vairs nepazemotu citus, un iznīcinās Sātanu Velnu. (Daniēla 2:44; Mateja 6:9, 10; Atklāsmes 20:1, 2, 10.) Vienīgi tad, kad zeme būs ”tā Kunga atziņas pilna”, visiem būs nodrošināta pienācīga cieņa. (Jesajas 11:9.)

Mēs jūs aicinām uzzināt vairāk par šo brīnišķīgo cerību. Uzturoties Jehovas liecinieku sabiedrībā, jūs pārliecināsieties, ka Bībeles principu izmantošana vairo cieņu cilvēku attiecībās. Jūs uzzināsiet, kā Dieva Valstība drīzumā izveidos jaunu un daudz labāku pasauli, kurā cilvēciskā cieņa nekad vairs netiks pazemota.

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Uzticība Dievam palīdzēja saglabāt cilvēcisko cieņu

Otrā pasaules kara laikā vairāk nekā divi tūkstoši Jehovas liecinieku savu uzskatu dēļ nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs. Aprakstot viņu stingro nostāju, bijusī Rāvensbrikas koncentrācijas nometnes ieslodzītā Džemma La Gvardija Gluka savā grāmatā stāsta: ”Gestapo paziņoja, ka Bībeles pētnieki, kas atteiksies no savas ticības un parakstīs šo faktu apliecinošu dokumentu, iegūs brīvību un vairs netiks vajāti.” Par Jehovas lieciniekiem, kas neizmantoja šo piedāvājumu, viņa raksta: ”Viņi labāk izvēlējās ciest un pacietīgi gaidīt atbrīvošanas dienu.” Kāpēc šie cilvēki tā rīkojās? Iepriekšējā rakstā minētā Magdalena Kuserova Reitere, kurai tagad ir pāri 80 gadiem, paskaidro: ”Palikt uzticīgiem Jehovam bija daudz svarīgāk nekā izdzīvot par katru cenu. Saglabāt uzticību Jehovam mums nozīmēja saglabāt cilvēcisko cieņu.” *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Jēzus izturējās ar cieņu pret tiem, kurus dziedināja

[Attēls 7. lpp.]

Jehovas liecinieki apliecina cilvēkiem cieņu, stāstot viņiem Bībeles labo vēsti