Japāņu kara lidotājs, kas kļuva par miera nesēju

STĀSTA TOSIAKI ŅIVA

Tosiaki Ņivam Otrajā pasaules karā bija jākļūst par kamikadzi. Viņš stāsta, kā jutās, gaidot, kad būs jādodas uzbrukumā amerikāņu kara kuģim.

PĒC smagās sakāves pie Midvejas atola 1942. gada jūnijā Japānas ekspansijai Klusajā okeānā pienāca gals. No tā brīža Japāna zaudēja vienā kaujā pēc otras un bija spiesta atdot iekarotās teritorijas ASV un tās sabiedrotajiem.

1943. gada septembrī Japānas valdība paziņoja, ka armijā sāks iesaukt arī universitāšu studentus, kas pirms tam no dienesta bija atbrīvoti, un decembrī, pametis universitāti, es sāku dienēt jūras kara flotē. Man toreiz bija 20 gadu. Jau pēc mēneša mani ieskaitīja jūras kara aviācijas kursos, bet 1944. gada decembrī es sāku apgūt Nulles tipa iznīcinātāja pilotēšanu.

Kamikadzes

Japānai draudēja sakāve. 1945. gada februārī amerikāņu bumbvedēju uzlidojumi pastiprinājās, pietuvojās arī amerikāņu jūras kara flote, no kuras bāzes kuģiem pacēlās bumbvedēji, lai nomestu savu nāvējošo kravu virs Japānas.

Dažus mēnešus pirms tam Japānas militārie vadītāji bija izlēmuši kaujās izmantot lidotājus pašnāvniekus. Kaut arī tajā laikā jau bija skaidrs, ka Japāna nevar gūt uzvaru, šī lēmuma dēļ karš ieilga un gāja bojā vēl ļoti daudz cilvēku.

Tā radās kamikadžu vienības. Vārds ”kamikadze” japāņu valodā nozīmē ”dievu vējš” — šādi sauca taifūnu, kas 13. gadsimtā, kā vēstī leģenda, sadragāja mongoļu floti, kura grasījās uzbrukt Japānai. Pirmajam kamikadžu uzbrukumam tika sagatavoti pieci Nulles tipa iznīcinātāji ar 250 kilogramu smagu sprāgstvielas lādiņu. Iznīcinātājam kopā ar pilotu bija jāietriecas amerikāņu karakuģī.

Jatabes jūras kara aviācijas korpusam, pie kura piederēju arī es, tika pavēlēts organizēt lidotāju nāvinieku eskadriļu. Mums visiem iedeva izpildīt veidlapu, kurā bija jānorāda, vai mēs vēlamies pieteikties nāvinieku eskadriļā.

Es uzskatīju, ka mans pienākums ir ziedot dzīvību dzimtenes labā. Bet pat tad, ja  es pieteiktos lidotāja nāvinieka misijai, pastāvētu iespēja, ka manu lidmašīnu sašautu pirms ietriekšanās mērķī un tādā gadījumā mana nāve būtu veltīga. Vai māte būtu priecīga, ja es ietu bojā, neizpildījis pienākumus pret ģimeni? Man nebija viegli sevi pārliecināt, ka pieteikties pašnāvnieka misijai ir vislabākais, kā es varu izmantot savu dzīvi. Tomēr es to izdarīju.

1945. gada martā Jatabē izveidoja pirmo nāvinieku vienību no 29 pilotiem. Mani šajā vienībā neiekļāva. Piloti saņēma speciālu apmācību un pēc tam tika nosūtīti uz Kanojas gaisa kara spēku bāzi, kas atradās Kagosimas prefektūrā. No turienes aprīlī viņiem bija jāpaceļas gaisā. Pirms mani draugi aizbrauca uz Kanoju, es viņus apciemoju, jo gribēju zināt, par ko viņi domā, apzinādamies, ka dodas drošā nāvē.

”Mēs noteikti mirsim,” viens no viņiem mierīgi sacīja, ”bet tas nenozīmē, ka tev jāskrien nāvē. Ja kāds no mums paliks dzīvs, viņam jāstāsta citiem, cik svarīgs ir miers, un jādara viss, lai to panāktu.”

14. aprīlī mani biedri pacēlās gaisā. Pēc dažām stundām mēs pieplakām pie radioaparātiem, lai uzzinātu, kā beidzies viņu lidojums. Diktors ziņoja: ”Pirmā Sjovas kamikadžu grupa austrumos no Kikai salas ietriecās pretinieka kuģos. Visi lidotāji kaujā gāja bojā.”

Oka

Pēc diviem mēnešiem mani pārcēla uz Konoikes jūras kara aviācijas korpusu, kur iekļāva nāvinieku eskadriļā Dzinrai. Šis vārds japāņu valodā nozīmē ”dievu pērkons”. Eskadriļā ietilpa bumbvedēji un iznīcinātāji.

Pie katra divmotoru bumbvedēja tika piestiprināts lidaparāts ar nosaukumu Oka, kas nozīmē ”ķiršu zieds”. Šis nosaukums simbolizēja gados jaunos pilotus, kas bija gatavi ziedot savu dzīvību. Oka bija vienvietīgs, 440 kilogramu smags lidaparāts, kura spārnu plētums bija 5 metri. Tā priekšgalā atradās apmēram viena tonna sprāgstvielu.

Kad lidmašīna ar Oku pietuvojās mērķim, Okā iekāpa pilots un tā atdalījās no lidmašīnas. Ar trīs raķešdzinēju palīdzību (katrs no tiem darbojās 10 sekundes) Oka lidoja pretī mērķim un tad tajā ietriecās. Pilots, protams, gāja bojā. Kad Oka bija palaista, atpakaļceļa tai vairs nebija.

Izmēģinājuma lidojumos Okas pilots sēdās Nulles tipa iznīcinātājā un pikēja no 6000 metru augstuma. Es redzēju, kā izmēģinājumos gāja bojā vairāki lidotāji.

 Pirmā lidmašīnu grupa ar Okām devās kaujas uzdevumā tad, kad es vēl nebiju pārcelts uz šo eskadriļu. Grupā ietilpa 18 bumbvedēji ar Okām, un tos pavadīja 19 iznīcinātāji. Bumbvedēji bija smagi un lēni, un neviens no tiem nesasniedza mērķi. Amerikāņu iznīcinātāji notrieca gan bumbvedējus, gan visus iznīcinātājus.

Vairāk iznīcinātāju eskadriļai Dzinrai nebija, tāpēc turpmākie kaujas uzdevumi eskadriļas lidmašīnām bija jāveic bez tiem. Neviens no lidotājiem, kas devās kaujas uzdevumos, atpakaļ vairs neatgriezās — visi gāja bojā kaujās par Okinavu.

Kara pēdējās dienas

1945. gada augustā mani pārcēla uz Ocu jūras kara aviācijas korpusu. Mūsu karabāze bija izvietota Hieidzana kalna piekājē, kurš atrodas netālu no Kioto. Paredzot ASV karaspēka izsēšanos krastā, virsniekiem radās plāns palaist Okas no kalna, lai tās ietriektos pretinieka karakuģos. Šim nolūkam kalna virsotnē tika uzbūvēts sliežu ceļš.

Mēs gaidījām pavēli pacelties, bet šī pavēle tā arī nepienāca. 6. augustā tika nomesta atombumba uz Hirosimu, 9. augustā uz Nagasaki, un 15. augustā Japāna parakstīja bezierunu kapitulāciju. Karš bija beidzies, un es brīnumainā kārtā biju palicis dzīvs.

Augusta beigās es atgriezos dzimtajā Jokohamā. Mana māja bija sabombardēta, un ģimenes locekļi bija galīgā izmisumā. Mana māsa un viņas dēls bija sadeguši. Vienīgais mierinājums bija tas, ka vismaz mans jaunākais brālis atgriezās no kara sveiks un vesels.

Kaut arī Japāna bija karā sagrauta un valstī trūka pārtikas, es atgriezos universitātē, lai pabeigtu studijas. Pēc gada es pabeidzu universitāti un sāku strādāt. 1953. gadā es apprecējos ar Mičiko, un pēc laika mums piedzima divi dēli.

Tiekšanās pēc miera

1974. gadā kāda Jehovas lieciniece sāka Mičiko mācīt Bībeli. Jau drīz vien mana sieva gāja uz Jehovas liecinieku sapulcēm un sludināja. Man nepatika, ka viņa tik bieži iet projām, bet Mičiko man paskaidroja, ka kristīga kalpošana veicina īstu mieru un laimi. Es nospriedu, ka tādā gadījumā es nedrīkstu to kavēt, gluži pretēji — man jāpalīdz.

Tajā laikā es pieņēmu darbā par naktssargiem dažus gados jaunus Jehovas lieciniekus. Es viņus sīki iztaujāju par viņu organizāciju un kalpošanu. Biju pārsteigts, kad uzzināju, ka viņi, pretēji citiem sava vecuma jauniešiem, bija mērķtiecīgi un gatavi uzupurēties. To viņiem bija iemācījusi Bībele. Kā šie puiši paskaidroja, Jehovas lieciniekiem visā pasaulē ir sveša rasu diskriminācija, un viņi nelokāmi ievēro Bībelē rakstīto norādījumu mīlēt Dievu un tuvāko. (Mateja 22:36—40.) Ticības biedrus, lai kādas tautības tie būtu, viņi uzskata par brāļiem un māsām. (Jāņa 13:35; 1. Pētera 2:17.)

”Viņi ir ideālisti,” es nodomāju. Tā kā kristīgo baznīcu konfesiju piederīgie bieži ir karojuši savā starpā, man bija grūti ticēt, ka Jehovas liecinieki ir izņēmums.

Es to arī atklāti pateicu, bet puiši man parādīja Jehovas liecinieku gadagrāmatu, kur bija stāstīts par to, ka Vācijā Hitlera valdīšanas laikā Jehovas liecinieki tika ieslodzīti un pat sodīti  ar nāvi savas politiskās neitralitātes dēļ. Tas mani pārliecināja, ka Jehovas liecinieki ir īsti kristieši.

Mana sieva 1975. gada decembrī kristījās, apliecinot, ka ir veltījusi sevi Dievam. Es biju klāt, kad viņa kristījās, un man tika piedāvātas Bībeles nodarbības. Taču es neuzdrošinājos pieņemt šo piedāvājumu, jo raizējos par savām finansiālajām saistībām — bija jāmaksā par dēlu mācībām un jāatdod kredīts par māju. Draudzē precēti vīrieši parasti strādāja tādu darbu, kas viņiem deva pietiekami daudz brīva laika ģimenei un garīgām nodarbībām, un man likās, ka tas pats būs jādara arī man. Kad man paskaidroja, kā līdzsvarot kristīgu darbību un laicīgu darbu, arī es izlēmu mācīties Bībeli.

Lēmums kalpot miera Dievam

Divus gadus pēc tam, kad es biju sācis mācīties Bībeli, nodarbību vadītājs man pajautāja, vai es neesmu domājis veltīt savu dzīvi Dievam. Es vilcinājos to darīt, un man pašam tas nedeva mieru.

Kādu dienu darbā es skrēju lejup pa kāpnēm un paklupu. Es pakritu, atsitos ar pakausi pret zemi un zaudēju samaņu. Kad nācu pie samaņas, man stipri sāpēja galva, un ātrā palīdzība mani aizveda uz slimnīcu. Kaut arī pakausī biju uzdauzījis milzīgu punu, nedz lūzumu, nedz iekšēju asinsizplūdumu man nekonstatēja.

Es jutos neizsakāmi pateicīgs Jehovam par to, ka biju dzīvs, un tāpēc apņēmos izmantot savu dzīvi, lai pildītu viņa gribu. Es veltīju savu dzīvi Jehovam un 1977. gada jūlijā kristījos. Man tolaik bija 53 gadi. Arī mūsu vecākais dēls Jasujuki mācījās Bībeli un aptuveni divus gadus vēlāk kristījās.

Apmēram desmit gadus pēc kristīšanās es aizgāju pensijā. Visus šos desmit gadus, strādādams laicīgu darbu, es biju atvēlējis laiku arī kristīgai darbībai. Tagad es esmu draudzes vecākais Jokohamā, un es veltīju kristīgajai kalpošanai daudz laika. Mans vecākais dēls ir draudzes vecākais un pilnas slodzes kalpotājs kaimiņu draudzē.

Būdams kādreizējais nāvinieku eskadriļas loceklis, es esmu bezgala priecīgs par to, ka esmu dzīvs, un es uzskatu par lielu godu iespēju sludināt ”valstības evanģeliju”. (Mateja 24:14.) Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vislabākais dzīvē ir piederēt pie Dieva tautas. (Psalms 144:15.) Jaunajā pasaulē, kas pavisam drīz tiks nodibināta, cilvēkiem vairs nekad nebūs jāpieredz karš, jo ”Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot”. (Jesajas 2:4.)

Es gaidu, kad jaunajā pasaulē, ja tāda būs Dieva griba, tiks celti augšā mani bojā gājušie dienesta biedri un es viņus varēšu satikt. Būs prieks ar viņiem runāt par mieru, kāds valdīs paradīzē uz zemes, pār kuru valdīs Dieva taisnīgā debesu Valstība! (Mateja 6:9, 10; Apustuļu darbi 24:15; 1. Timotejam 6:19.)

[Attēls 19. lpp.]

Kad es dienēju jūras kara aviācijā

[Attēls 19. lpp.]

Oka

[Norāde par autortiesībām]

© CORBIS

[Attēls 20. lpp.]

Mani biedri un es (otrais no kreisās), pirms viņi devās kaujas uzdevumā. Es esmu vienīgais no šīs grupas, kas palika dzīvs

[Attēls 21. lpp.]

Es ar sievu Mičiko un vecāko dēlu Jasujuki

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

U.S. National Archives photo