Filipīnās daudzu tūristu iecienīta apmeklējumu vieta ir ūdenskritumi netālu no Pagsanhanas. Šajā pilsētā lielā nabadzībā uzauga mans tēvs Nardo Lerons. Redzēdams korupciju valdībā, policijā un savā darbavietā, tēvs kļuva par dusmu un rūgtuma pārņemtu cilvēku.

 Ģimenē mēs bijām astoņi bērni, un vecāki smagi strādāja, lai mūs apgādātu. Viņi regulāri devās prom no mājām uz ilgu laiku, lai kalnos strādātu labības laukos. Mēs ar manu brāli Rodelio bieži bijām atstāti vieni paši un nereti palikām neēduši. Bērnībā mums nebija daudz iespēju rotaļāties. Jau no septiņu gadu vecuma mums bija jāstrādā plantācijā un pa stāvām kalnu takām jānes smagas kokosriekstu nastas. Ja nasta bija par smagu, mums nācās to vilkt.

 Tēvs pret mums izturējās vardarbīgi, un īpaši sāpīgi bija redzēt, kā tēvs sita mūsu māti. Mēs centāmies viņu apturēt, bet nespējām. Mēs ar Rodelio slepus norunājām, ka tad, kad paaugsimies, nogalināsim savu tēvu. Cik gan ļoti es ilgojos pēc tēva, kas mūs mīlētu!

 Es biju dusmīgs uz tēvu un nevarēju paciest viņa vardarbīgo izturēšanos, tāpēc 14 gadu vecumā es aizgāju no mājām. Kādu laiku es dzīvoju uz ielas, un drīz vien es sāku lietot marihuānu. Pēc kāda laika es sāku strādāt — es ar laivu vadāju tūristus uz ūdenskritumiem.

 Dažus gadus vēlāk es sāku mācīties kādā augstskolā Manilā. Taču, tā kā nedēļas nogalēs es braukāju uz Pagsanhanu strādāt, man atlika maz laika mācībām. Dzīve man šķita bezjēdzīga, un marihuāna vairs nespēja mazināt iekšējo nemieru. Es sāku eksperimentēt ar metamfetamīniem, kokaīnu un heroīnu. Narkotikas un amorāls dzīvesveids gāja roku rokā. Visapkārt es redzēju nabadzību, netaisnību un ciešanas. Es ienīdu valdību un uzskatīju, ka tā ir vainojama šajās problēmās. Es jautāju Dievam: ”Kāpēc dzīve ir tāda?” Kaut arī es meklēju atbildes dažādās reliģijās, es tās tā arī neatradu. Lai mazinātu bezcerības sajūtu, es sāku lietot vairāk narkotiku.

 1972. gadā studenti Filipīnās rīkoja protestus pret valdību. Vienā no tiem piedalījos arī es, un tajā reizē notiekošais pārauga vardarbībā. Daudzi tika arestēti, un pēc dažiem mēnešiem visā valstī tika izsludināts karastāvoklis.

 Es atkal sāku dzīvot uz ielas, turklāt šoreiz bailēs, ka varas iestādes mani apcietinās par piedalīšanos nemieros. Atkarība no narkotikām prasīja līdzekļus, tāpēc es ķēros pie zagšanas. Kādā brīdī es pat sāku nodarboties ar prostitūciju, un mani ”klienti” bija bagāti cilvēki un ārzemnieki. Man bija vienalga, kas ar mani notiek.

 Pa to laiku manai mātei un vienam no brāļiem Jehovas liecinieki sāka mācīt Bībeli. Manu tēvu tas saniknoja, un viņš sadedzināja visu viņiem piederošo Bībeles literatūru. Tomēr māte un brālis neatkāpās un galu galā kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem.

 Reiz kāds Jehovas liecinieks runāja ar manu tēvu par Bībeles solījumu uz visas zemes nodibināt patiesu taisnīgumu. (Psalms 72:12—14.) Šis Bībeles solījums tik ļoti ieinteresēja tēvu, ka viņš nolēma to izpētīt. No Bībeles viņš uzzināja ne vien par Dieva solīto taisnīgo valdību, bet arī par to, ko Dievs prasa no vīriem un tēviem. (Efesiešiem 5:28; 6:4.) Pēc neilga laika viņš, kā arī mani pārējie brāļi un māsas kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tajā laikā es atrados tālu prom no mājām un neko par to nezināju.

 1978. gadā es pārcēlos uz Austrāliju. Taču pat šajā pārticīgajā valstī, kurā valdīja mierīgi apstākļi, es nevarēju iegūt sirdsmieru. Es joprojām lietoju alkoholu un narkotikas. Togad pie manis atnāca Jehovas liecinieki. Man patika tas, ko viņi lasīja no Bībeles par mieru uz zemes, bet es vairījos ar viņiem iesaistīties turpmākās sarunās.

 Tad uz dažām nedēļām es atgriezos Filipīnās. Mani brāļi un māsas pastāstīja, ka tēvs ir daudz pūlējies, lai kļūtu par labāku cilvēku, bet mana sirds bija rūgtuma pilna, un es negribēju ar tēvu kontaktēties.

 Mana jaunākā māsa ar Bībeles palīdzību man paskaidroja, kāpēc dzīvē ir tik daudz ciešanu un netaisnības. Es biju pārsteigts, ka pusaudze, kurai nav tikpat kā nekādas dzīves pieredzes, spēj sniegt atbildes uz maniem jautājumiem. Pirms es devos prom, tēvs man iedeva grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes a. Viņš teica: ”Laiks apstāties. Šī grāmata tev palīdzēs atrast to, ko tu meklē.” Viņš mani mudināja pēc atgriešanās Austrālijā sameklēt Jehovas lieciniekus.

 Es ņēmu vērā tēva ieteikumu un, atgriezies Brisbenā, kur es tolaik dzīvoju, uzmeklēju Jehovas liecinieku valstības zāli. Es piekritu mācīties Bībeli. Bībeles pravietojumi, piemēram, tie, kas lasāmi Daniēla grāmatas 7. nodaļā un Jesajas grāmatas 9. nodaļā, man palīdzēja saprast, ka Dieva valstībā, kura nākotnē valdīs pār cilvēkiem, nebūs nekādas korupcijas. Es uzzināju, ka cilvēki dzīvos paradīzes apstākļos uz zemes. Es vēlējos, lai mans dzīvesveids būtu pieņemams Dievam. Tāpat es sapratu, ka man ir jāiemācās kontrolēt savas emocijas, jāpārtrauc lietot narkotikas un alkohols un jāatsakās no amorālā dzīvesveida. Es izšķīros no draudzenes, ar kuru kopā dzīvoju, un atbrīvojos no savām atkarībām. Mana paļāvība uz Jehovu auga, un es lūdzu, lai viņš man palīdz veikt arī citas izmaiņas savā dzīvē.

 Pakāpeniski es pārliecinājos, ka Bībeles mācības tiešām var izmainīt cilvēku. Bībelē ir rakstīts, ka pūloties mēs varam izmainīt savu personību jeb ”apvilkt jauno cilvēku”. (Kolosiešiem 3:9, 10.) Šādi rīkojoties, es sapratu, ka tas, ko dzirdēju par izmaiņām mana tēva personībā, varētu būt patiesība. Manas dusmas un naidu nomainīja vēlme salīgt ar viņu mieru. Galu galā es viņam piedevu un atbrīvojos no naida, ko biju izjutis pret viņu kopš bērnības.

 Būdams jaunietis, es pakļāvos citu negatīvajai ietekmei un plūcu rūgtus augļus. Ne velti Bībelē ir izteikts brīdinājums, ka slikta sabiedrība ne pie kā laba nenoved. (1. Korintiešiem 15:33.) Turpretī Jehovas liecinieku vidū es atradu uzticamus draugus, un viņi man ir palīdzējuši kļūt par labāku cilvēku. Es arī iepazinos ar brīnišķīgu kristieti, vārdā Loreta, kas vēlāk kļuva par manu sievu. Mēs abi citiem mācām, kā Bībeles principi var padarīt viņu dzīvi labāku.

 Es nekad nebiju domājis, ka mans tēvs spēj tik ļoti izmainīties. Ar Bībeles palīdzību viņš kļuva par mīlošu vīru, kā arī pazemīgu un miermīlīgu kristieti. Kad mēs ar tēvu satikāmies pēc manas kristīšanās 1987. gadā, viņš mani pirmo reizi dzīvē apkampa!

 Vairāk nekā 35 gadus mani vecāki stāstīja citiem par Bībelē atrodamo cerību. Tēvs bija kļuvis par čaklu, gādīgu cilvēku, kas labprāt palīdzēja citiem. Šo gadu laikā es iemācījos viņu cienīt un mīlēt. Es lepojos ar to, ka esmu viņa dēls. 2016. gadā mans tēvs nomira. Es viņu atceros ar siltām jūtām un nereti domāju par to, cik gan lielas izmaiņas mēs abi esam spējuši veikt, liekot lietā Bībeles principus. Manī vairs nav palicis ne kripatiņas naida, kas manī reiz bija. Un es esmu laimīgs, jo esmu atradis savu debesu Tēvu, Dievu Jehovu, kas ir apsolījis darīt galu visam, kas grauj ģimenes.