1. Pastāstiet par Bībelē aprakstītu gadījumu, kas parāda, cik aplama domāšana ir bijusi dažiem Dieva tautā! (Sk. attēlu raksta sākumā.)

KĀDU rītu augstais priesteris Ārons stāvēja pie Jehovas saiešanas telts ieejas, turēdams rokā kvēpināmo trauku. Turpat netālu Jehovam kvēpināja arī Korahs un vēl 250 vīri, ikviens ar savu kvēpināmo trauku. (4. Moz. 16:16—18.) Pirmajā acu uzmetienā varēja likties, ka viņi visi ir uzticīgi Jehovas kalpi. Taču, atšķirībā no Ārona, pārējie bija augstprātīgi dumpinieki, kas tīkoja pēc priesteru amata. (4. Moz. 16:1—11.) Viņi paši sev bija iestāstījuši, ka Dievam būs pieņemama viņu kalpošana. Patiesībā viņu rīcība bija apvainojums Jehovam, kas spēj ieskatīties sirdī un labi redzēja viņu liekulību. (Jer. 17:10.)

2. Ko Mozus bija paredzējis, un vai viņa vārdi piepildījās?

² Iepriekšējā dienā Mozus bija paredzējis: ”Rītu agri, tad tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder.” (4. Moz. 16:5.) Tieši tā arī notika — Jehova parādīja atšķirību starp viņa patiesajiem kalpiem un tiem, kas tādi nebija, kad ”no tā Kunga izgāja uguns un aprija [Korahu un] divi simti piecdesmit vīrus, kas bija pienesuši kvēpināmo”. (4. Moz. 16:35; 26:10.) Bet Jehova pasargāja Ārona dzīvību, apliecinādams viņam savu labvēlību kā īstajam priesterim un patiesam Dieva kalpam. (Nolasīt 1. Korintiešiem 8:3.)

3. a) Kāda situācija radās apustuļa Pāvila dzīves laikā? b) Kā Jehova daudzus gadsimtus iepriekš bija atrisinājis situāciju ar dumpiniekiem?

 ³ Līdzīga situācija radās 1500 gadu vēlāk apustuļa Pāvila dzīves laikā. Kristiešu vidū bija parādījušies cilvēki, kas atbalstīja viltus mācības, tomēr viņi joprojām darbojās draudzē. Paviršam vērotājam bija grūti atšķirt šos atkritējus no citiem draudzes locekļiem, bet viņu nostāja radīja briesmas uzticīgajiem kristiešiem. Šie vilki jēru ādās sāka ”graut dažiem ticību”. (2. Tim. 2:16—18.) Taču Jehova nav paviršs vērotājs, un Pāvils to noteikti zināja, ņemot vērā, kā Dievs pirms daudziem gadsimtiem bija atrisinājis situāciju ar dumpiniekiem — Korahu un tā atbalstītājiem. Tagad apskatīsim kādu interesantu Pāvila sarakstītu Bībeles fragmentu un padomāsim, ko no tā var mācīties.

4. Par ko Pāvils bija pārliecināts, un kā viņš savu pārliecību pauda Timotejam?

⁴ Pāvils bija pārliecināts, ka Jehova pamana liekulīgu kalpošanu, un tāpat viņš nešaubījās, ka Jehova ievēro tos, kas viņam paklausa. Šī stingrā pārliecība atspoguļojās vārdos, ko Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja Timotejam. Pieminējis, kādu garīgu ļaunumu atkritēji jau bija nodarījuši dažiem draudzē, Pāvils turpināja: ”Tomēr Dieva stiprais pamats paliek nesatricināms, un uz tā ir šāds zīmogs: ”Jehova pazīst tos, kas viņam pieder,” un: ”Lai ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, atmet netaisnību.”” (2. Tim. 2:18, 19.)

5., 6. Par ko liecina Pāvila lietotais izteiciens ”Dieva stiprais pamats”, un kā tas varēja ietekmēt Timoteju?

⁵ Par ko liecina šajos pantos lasāmie Pāvila vārdi? Šī ir vienīgā vieta Bībelē, kur minēts ”Dieva stiprais pamats”. Vārdi ”pamats” un ”pamati” Bībelē tēlaini ir lietoti dažādās nozīmēs, piemēram, tā ir aprakstīta senās Izraēlas galvaspilsēta Jeruzāleme, par ko ir teikts, ka Dievs ”tai lika pamatus uz svētajiem kalniem”. (Ps. 87:1, 2, LB-2012.) Arī Jēzus vieta Jehovas nodomā ir salīdzināta ar pamatu. (1. Kor. 3:11; 1. Pēt. 2:6.) Ko Pāvils gribēja teikt, rakstīdams par ”Dieva stipro pamatu”?

⁶ Par ”Dieva stipro pamatu” Pāvils runāja turpat, kur viņš citēja Mozus vārdus par Korahu un tā atbalstītājiem no 4. Mozus grāmatas 16. nodaļas 5. panta. Acīmredzot Pāvils atsaucās uz notikumiem, kas risinājās Mozus laikā, lai iedrošinātu Timoteju un atgādinātu viņam, ka Jehova spēj saskatīt dumpīgu rīcību un dot tai pretsparu. Atkritēji, kas bija parādījušies draudzē, nevarēja traucēt Jehovas nodoma īstenošanos, gluži tāpat kā to daudzus gadsimtus iepriekš nespēja Korahs. Pāvils sīki nepaskaidroja, ko tieši nozīmē ”Dieva stiprais pamats”, taču šis izteiciens noteikti vairoja Timoteja paļāvību uz to, ko dara Jehova.

7. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova rīkosies taisnīgi un uzticīgi?

⁷ Jehovas cildenie principi ir nesatricināmi. ”Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, un Viņa sirds nodomi ir spēkā uz audžu audzēm,” teikts 33. psalma 11. pantā. Citos pantos runāts par to, ka Jehovas ķēniņa vara, viņa žēlastība, taisnīgums un uzticība pastāv mūžīgi. (2. Moz. 15:18; Ps. 106:1; 111:3; 117:2.) Maleahija grāmatas 3. nodaļas 6. pants skan: ”Es esmu tas Kungs, un Es nepārveidojos.” Līdzīga doma pausta Jēkaba vēstules 1. nodaļas 17. pantā, kur norādīts, ka Jehova ”nemainās kā mainīgās ēnas”.

8., 9. Ko var mācīties no Pāvila izmantotā piemēra ar ”zīmogu”?

⁸ Tēlainā valoda, ko Pāvils lietoja 2. vēstulē Timotejam, 2. nodaļas 19. pantā, liek domāt par pamatu, uz kura ir vēstījums, kas it kā uzspiests ar zīmogu. Senos laikos nebija nekas neparasts, ka uz celtnes pamata bija redzams uzraksts, kas šo ēku ir būvējis vai kam tā pieder. Pāvils bija pirmais Bībeles sarakstītājs, kas ir izmantojis šādu salīdzinājumu. * Zīmogu, kas ir uz ”Dieva stiprā pamata”, veido divas frāzes. Pirmā ir: ”Jehova pazīst tos, kas viņam pieder,” — un otrā: ”Lai ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, atmet netaisnību.” Šie vārdi atsauc atmiņā to, kas teikts 4. Mozus 16:5. (Nolasīt.)

⁹ Ko tie, kas pieder Jehovam, var mācīties no ”zīmoga”, par ko tēlainā valodā rakstīja Pāvils? Jehovas vērtības un principus var izteikt ar divām atziņām: pirmkārt, Jehova mīl tos, kas viņam ir uzticīgi; otrkārt, Jehova ienīst netaisnību. Kā tas ir saistīts ar jautājumu par atkrišanu draudzē?

10. Kā atkritēju darbība Pāvila laikā ietekmēja uzticīgos kristiešus?

¹⁰ Timoteju un citus uzticīgus kristiešus, domājams, satrauca atkritēju darbība. Iespējams, daļai kristiešu nebija skaidrs, kāpēc šādiem cilvēkiem ļauj palikt draudzē. Varbūt kādam pat radās jautājums, vai Jehova tiešām redz atšķirību starp viņa uzticīgo kalpošanu un atkritēju liekulību. (Ap. d. 20:29, 30.)

11., 12. Kā Pāvila vēstule stiprināja Timoteja ticību?

¹¹ Pāvila vēstule, bez šaubām, stiprināja Timoteja ticību, jo tajā bija atgādināts, kas notika, kad Dievs apliecināja savu labvēlību uzticīgajam Āronam, bet liekulīgais Korahs ar saviem līdzgaitniekiem tika atmaskots, atmests un gāja bojā. Faktiski Pāvils paskaidroja: kaut arī ir parādījušies neīsti kristieši, Jehova pazīst tos, kas tiešām pieder viņam, tāpat kā viņš tos pazina Mozus laikā.

¹² Jehova nekad nemainās, un uz viņu var paļauties. Viņš neieredz netaisnību un noteiktā laikā sauks pie atbildības ļaundarus, kas nenožēlo savu  rīcību. Timotejam, kas piederēja pie tiem, kuri ”piesauc Jehovas vārdu”, tika arī atgādināts, ka viņš pats nedrīkst pakļauties viltus kristiešu nelabvēlīgajai ietekmei. *

13. Par ko mēs varam būt pārliecināti?

¹³ Arī mēs varam smelties garīgu spēku no Dieva iedvesmotajiem Pāvila vārdiem. Ir patīkami apzināties, ka Jehova labi redz mūsu uzticību viņam. Turklāt viņš nevis vienkārši to pamana, bet pievērš patiesu uzmanību tiem, kas viņam pieder. Bībelē teikts: ”Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” (2. Laiku 16:9.) Tāpēc mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tas, ko ”no tīras sirds” darām Jehovas labā, nekad nav veltīgs. (1. Tim. 1:5; 1. Kor. 15:58.)

14. Kāda pielūgsme Jehovam nav pieņemama?

¹⁴ Bet tāpat mums jāpatur prātā, ka Jehovam nav pieņemama liekulīga pielūgsme. Kad viņa ”acis pārskata visu zemi”, viņš pamana arī tos, kam nav ”skaidras sirds” un kas pie viņa neturas. ”Tā Kunga acīs likuma pārkāpējs ir neganta lieta,” sacīts Salamana Pamācību grāmatas 3. nodaļas 32. pantā, un par šādu ”likuma pārkāpēju” var saukt arī cilvēku, kas izliekas, tēlodams paklausību, bet slepenībā grēko. Ja šāds krāpnieks ir pietiekami izmanīgs, viņam kādu laiku varbūt izdosies mānīt citus cilvēkus, taču Jehova ir visvarens un taisnīgs, tāpēc patiesi ir vārdi: ”Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas.” (Sal. Pam. 28:13; nolasīt 1. Timotejam 5:24; Ebrejiem 4:13.)

15. No kā mums jāizvairās, un kāpēc?

¹⁵ Lielum lielais vairākums Jehovas kalpu ir uzticīgi viņam no sirds. Būtu ārkārtīgi neparasti, ja draudzē kāds tīšuprāt pievērstos kādai viltus pielūgsmes formai. Tomēr, ja tas notika Mozus laikā un agrīnajā kristiešu draudzē, tas var notikt arī mūsdienās. (2. Tim. 3:1, 5.) Bet vai mums būtu ar aizdomām jāraugās uz citiem kristiešiem, apšaubot, cik patiesa ir viņu uzticība Jehovam? Protams, tas nebūtu jādara. Būtu nepareizi bez jebkāda pamata kļūt aizdomīgiem pret mūsu brāļiem un māsām. (Nolasīt Romiešiem 14:10—12; 1. Korintiešiem 13:7.) Turklāt nosliece šaubīties par citu draudzes locekļu uzticību Jehovam grautu arī mūsu pašu garīgumu.

16. a) Ko mēs varētu darīt, lai mūsu sirdī neiesakņotos liekulība? b) Ko var mācīties no materiāla  ”Pārbaudiet.., pārliecinieties”?

¹⁶ Ikvienam kristietim vajadzētu ”pārbaudīt pašam savu rīcību”. (Gal. 6:4.) Tā kā mums piemīt grēcīgas noslieces, vienmēr pastāv iespēja, ka mēs sāksim kaut ko darīt nepareizu motīvu dēļ. (Ebr. 3:12, 13.) Tāpēc mums laiku pa laikam jāpārbauda, kādu iemeslu dēļ mēs kalpojam Jehovam. Vai mēs pielūdzam Jehovu tāpēc, ka viņu mīlam un atzīstam viņa augstāko varu? Vai arī par galveno mums ir kļuvušas svētības, ko ceram pieredzēt paradīzē? (Atkl. 4:11.) Mums visiem nāks par labu, ja pārbaudīsim sevi un atbrīvosimies no jebkuriem liekulības iedīgļiem savā sirdī.

17., 18. Kāpēc Jehova ir jāpielūdz neliekuļoti un no sirds?

¹⁷ Ja cenšamies kalpot Dievam no sirds, neliekuļoti, mēs daudz ko iegūstam.  ”Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!” rakstīja psalmu sacerētājs. (Ps. 32:2.) Cilvēks, kura sirdī nav liekulības, ir laimīgāks, un nākotnē viņa laimi neaptumšos pilnīgi nekas.

¹⁸ Savā laikā Jehova atmaskos visus, kas rīkojas ļauni un kas slēpj savu īsto seju, skaidri parādīdams ”starpību starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”. (Mal. 3:18.) Bet pagaidām mūs mierina apziņa, ka ”Jehovas acis ir pievērstas taisnajiem un viņa ausis — to karstajām lūgšanām”. (1. Pēt. 3:12.)