NEKAS nešķiet tik bezpalīdzīgs kā tikko dzimis bērns. Kad mēs ienācām pasaulē, mūsu drošība bija pilnībā atkarīga no mūsu vecākiem. Kad mēs mācījāmies staigāt, pieaugušie ap mums likās kā milži. Tas varēja mūs biedēt, ja vien līdzās nebija vecāku. Satverot mātes vai tēva roku, mēs jutāmies droši un pasargāti.

Bērnībā mūsu laime un veselība bija atkarīga no vecāku mīlestības un atbalsta. Apziņa, ka vecāki mūs mīl, vairoja drošības sajūtu. Viņu iedrošinājums un uzslavas stiprināja mūsu pašapziņu un veicināja mūsu izaugsmi.

Kad mēs paaugāmies, drošības sajūtu sekmēja arī tuvi draugi. Kopā ar viņiem mēs jutāmies labi, un skola vairs nešķita tik biedējoša.

Šādi varētu aprakstīt ideālu bērnību. Tomēr ne visi bērni atrod tuvus draugus, un ļoti daudzi tikpat kā nesaņem vecāku atbalstu. ”Kad es redzu saticīgas ģimenes, kas kaut ko dara kopā, es pie sevis domāju: ”Kaut es bērnībā būtu izjutusi kaut ko tādu!”” atzīst Melisa. * Varbūt arī jums ir pazīstamas šādas izjūtas.

Varbūt laikā, kad veidojās jūsu personība, jums trūka pārliecības par sevi. Iespējams, jūs neizjutāt mīlestību un reti dzirdējāt uzslavas. Varbūt jūs pieredzējāt pastāvīgas nesaskaņas starp vecākiem, kas galu galā beidzās ar laulības šķiršanu, kurā jūs kļūdaini vainojāt sevi. Vai, vēl sliktāk, kāds no vecākiem jūs pazemoja ar vārdiem vai darīja pāri fiziski.

Kā izturas bērni, kas jūtas nedroši un nepārliecināti par sevi? Pusaudža gados daudzi no viņiem sāk lietot narkotikas vai piedzerties. Citi, vēlēdamies kaut kur iederēties, pievienojas ielu bandām. Vēl citi, meklējot mīlestību un uzmanību, pārsteidzīgi uzsāk romantiskas attiecības. Taču šādas attiecības parasti neturpinās ilgi, un to izjukšana tikai vairo nedrošības sajūtu.

Pat tiem, kas izvairās no šādām nopietnām problēmām, var būt zems pašnovērtējums. ”Man izveidojās pārliecība, ka es esmu nevērtīga, jo māte man to atkārtoja atkal un atkal,” stāsta Ana. ”Es  neatceros nevienu reizi, kad būtu no viņas dzirdējusi kādu uzslavu vai mīļu vārdu.”

Mīlestības un atbalsta trūkums bērnībā nav vienīgie iemesli, kas izraisa nedrošības sajūtu. To var radīt arī sāpīga šķiršanās, vecuma sagādātās grūtības un pat raizes par ārējo izskatu. Lai kāds būtu iemesls, nedrošības sajūta var laupīt prieku un postoši ietekmēt mūsu attiecības ar citiem. Ko var darīt, lai pārvarētu šādas sajūtas?

Mēs neesam atstāti. Mums visiem ir kāds, kas var un arī grib mums palīdzēt, un tas ir pats Dievs.

Ar sava pravieša Jesajas starpniecību viņš saka: ”Nebīsties, es esmu tavs Dievs, es spēcināšu tevi, tev palīdzēšu, ar savu labo taisnības roku es tevi uzturēšu!” (Jesajas 41:10, 13, LB-2012.) Cik gan mierinoši ir zināt, ka Dievs vēlas mūs aizsargāt un glābt! Mums nav jāraizējas un jābīstas.

Bībelē ir minēti Dieva kalpi, kas savās raizēs un nedrošībā iemācījās paļauties uz Dieva atbalstu. Anna, kas vēlāk kļuva par Samuēla māti, ļoti vēlējās, lai viņai būtu bērni. Viņa jutās nevērtīga, jo nespēja laist pasaulē bērnu, turklāt savas neauglības dēļ viņa bieži tika izsmieta. Viņa zaudēja apetīti un bieži raudāja. (1. Samuēla 1:6, 8.) Bet tad, kad viņa izkratīja savu sirdi Dieva priekšā, viņa vairs nejutās nožēlojami. (1. Samuēla 1:18.)

Arī psalmu sacerētāja Dāvida dzīvē bija brīži, kad viņš izjuta nedrošību. Gadiem ilgi viņu vajāja ķēniņš Sauls, un vairākkārt viņa dzīvība bija briesmās. Reizēm Dāvidam bija sajūta, ka problēmas ir kā ūdeņi, kas draud viņu aprīt. (Psalms 55:4—6; 69:2.) Tomēr viņš paļāvās uz Jehovu, kā redzams no viņa vārdiem: ”Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā.” (Psalms 4:9.)

Gan Anna, gan Dāvids meta savas emocionālās nastas uz Jehovu un pārliecinājās par viņa atbalstu. (Psalms 55:23.) Kā mēs varam sekot viņu paraugam?

1. Mācieties paļauties uz Jehovu kā uz Tēvu.

Jēzus mūs mudināja iepazīt viņa Tēvu — ”vienīgo patieso Dievu”. (Jāņa 17:3.) ”Viņš nav tālu nevienam no mums,” apliecināja apustulis Pāvils. (Apustuļu darbi 17:27.) ”Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums,” rakstīja Jēkabs. (Jēkaba 4:8.)

Apziņa, ka mums ir debesu Tēvs, kas mūs mīl un gādā par mums, ir svarīgs solis ceļā uz to, lai pārvarētu nedrošības sajūtu. Tiesa, ir vajadzīgs laiks, lai izveidotu šādu pārliecību, bet daudzi ir pieredzējuši, ka tā tiešām palīdz. ”Kad es sāku par Jehovu domāt kā par savu Tēvu, man beidzot bija kāds, kuram es varēju atklāt savas dziļākās jūtas,” saka Karolīna. ”Tas man sniedza milzīgu atvieglojumu.”

”Tieši Jehova man palīdzēja justies droši, kad vecāki mani atstāja,” atceras Reičela. ”Es varēju ar viņu runāt un lūgt viņam palīdzību savās problēmās. Un viņš man palīdzēja.” *

2. Atrodiet garīgu ģimeni.

Jēzus saviem sekotājiem mācīja citam par citu domāt kā par brāļiem un māsām. Viņš tiem teica: ”Jūs visi esat brāļi.” (Mateja 23:8.) Jēzus vēlējās, lai viņa patiesie mācekļi mīlētu cits citu un kļūtu par lielu garīgu ģimeni. (Mateja 12:48—50; Jāņa 13:35.)

Jehovas liecinieki no sirds pūlas, lai viņu draudzēs valdītu sirsnīga un draudzīga gaisotne. (Ebrejiem 10:24, 25.) Daudzi ir izjutuši, ka draudzes sapulces ir kā balzams, kas dziedē emocionālas rētas.

”Man draudzē bija kāda īpaši tuva draudzene, kas saprata manas sirdssāpes,” stāsta Eva. ”Viņa mani uzklausīja, lasīja man priekšā Bībeli un lūdza kopā ar mani. Viņa gādāja, lai es nejustos vientuļa. Es varēju brīvi izkratīt viņai savu sirdi. Ar viņas atbalstu es sāku justies daudz drošāka.” ”Draudzē es atradu ”mātes” un ”tēvus”,” saka Reičela. ”Viņi man lika justies mīlētai un vajadzīgai.”

3. Parādiet citiem mīlestību un laipnību.

Dāvājot citiem mīlestību un laipnību, mēs iemantojam tuvus draugus. Jēzus teica: ”Lielāka  laime ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Mēs visi varam pārliecināties: jo vairāk mīlestības mēs sniedzam citiem, jo vairāk saņemam paši. ”Dodiet, tad jums dos,” savus mācekļus aicināja Jēzus. (Lūkas 6:38.)

Dodot un saņemot mīlestību, mēs jūtamies daudz drošāk. Bībelē teikts: ”Mīlestība nekad nepārstāj.” (1. Korintiešiem 13:8.) ”Es mēdzu domāt par sevi negatīvi, bet es zinu, ka daudz kas no tā nav tiesa,” saka Marija. ”Es cenšos uzveikt negatīvu domāšanu, palīdzot citiem un nekoncentrējoties uz sevi. Kad esmu kaut ko darījusi citu labā, es vienmēr jūtos gandarīta.”

Iepriekš minētie ieteikumi nav brīnumrecepte, kas sniedz tūlītēju un ilgstošu atvieglojumu. Taču to ievērošana var daudz ko mainīt. ”Es joprojām izjūtu nedrošību,” atzīst Karolīna. ”Bet tagad mans pašvērtējums ir audzis. Es zinu, ka Dievs gādā par mani, un man ir daudz labu draugu, ar kuriem kopā es jūtos droši.” Reičela izsakās līdzīgi. ”Laiku pa laikam mani pārņem nomāktība,” viņa stāsta. ”Bet man ir garīgie brāļi un māsas, pie kuriem es varu vērsties pēc padoma, un viņi man palīdz raudzīties uz visu pozitīvā gaismā. Un, pats galvenais, man ir debesu Tēvs, ar kuru es runāju katru dienu. Mana dzīve ir būtiski mainījusies.”

Turklāt drīzumā pienāks laiks, kad nedrošības sajūta būs palikusi pagātnē. Bībelē ir stāstīts par jaunu pasauli, kurā mēs visi jutīsimies droši. Dieva Rakstos ir apsolīts: ”Tie ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes.” (Mihas 4:4.) Tajā laikā neviens mums neliks justies neaizsargātiem un neviens mums nedarīs ļaunu. Pat vissāpīgākie pagātnes pārdzīvojumi ”nevienam vairs nenāks prātā”. (Jesajas 65:17, 25.) Dievs un viņa Dēls Jēzus Kristus nodrošinās patiesu taisnīgumu, kas nesīs ”mieru.. un drošību mūžīgi”. (Jesajas 32:17.)