Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kā pasargāt sevi no ļaunajiem gariem

Kā pasargāt sevi no ļaunajiem gariem

Kā pasargāt sevi no ļaunajiem gariem

DŽEIMSS uzauga nomaļā ciemā Malaitas salā, kas pieder pie Zālamana salām. Kopš bērnības viņš bija mācīts turēt godā garus. ”Man gan nenāca prātā lūgt garus, lai tie kādam kaitētu, bet es nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot laimīgi bez rarafono *, jo ticēju, ka tas sargā mani no ļauna.”

Tāpat kā citās pasaules malās, arī Zālamana salās ļaudis tic, ka gari var gan palīdzēt, gan kaitēt cilvēkiem. Garus, kurus viņi uzskata par labiem, melanēzieši bieži vien mīl un ciena, nevis baidās no tiem.

Ticība gariem ietekmē salinieku ikdienas dzīvi. Piemēram, Džeimss atceras, ka viņa bērnībā ciema sievietes, izdzirdējušas korokoro putna saucienu, steigšus lika saviem bērniem iet iekšā mājā, jo viņas ticēja, ka šis sauciens vēstī nelaimi.

Daži cieminieki virs savas mājas durvīm novieto īpašu baltu akmeni. Tā darīja arī Džeimss pārliecībā, ka akmens viņu aizsargās no ļauniem gariem. Kad Džeimss darbā paēda pusdienas, viņš rūpīgi salasīja visas pārpalikušās drupatas, lai vēlāk izmestu tās drošā vietā. Džeimss baidījās, ka citādi drupatas varētu atrast burvis, kas varētu tās izmantot, lai uzliktu viņam lāstu un padarītu viņu slimu.

Konkrētās paražas katrā zemē mēdz būt citādas, bet tajās ir kaut kas kopīgs: daudzu zemju iedzīvotāji, tāpat kā Džeimss, tic, ka viņiem ir jāievēro noteiktas tradīcijas, lai nodrošinātu sev aizsardzību pret ļauniem gariem. Viņi ir pārliecināti, ka pretējā gadījumā viņiem neklāsies labi.

Ikvienam, kas ciena Bībeli, ir svarīgi noskaidrot Bībeles atbildes uz šādiem jautājumiem: 1) kā ļaunie gari var mums kaitēt; 2) vai pastāv iespēja, ka paražas, ko cilvēki ievēro, nevis aizsargā viņus no ļaunajiem gariem, bet, tieši otrādi, pakļauj to ietekmei; 3) kas var nodrošināt īstu aizsardzību pret ļaunajiem gariem?

Kā ļaunie gari var kaitēt cilvēkiem

No Bībeles var redzēt, ka ļaunie gari nevar būt mirušo cilvēku gari. Bībelē ir teikts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Šīs ļaunās garīgās būtnes ir dumpīgie eņģeļi, kas ir piebiedrojušies Sātanam un kopā ar viņu cenšas pievilt cilvēkus. (Atklāsmes 12:9.)

Bībelē ir skaidri norādīts, ka cilvēkiem ir vajadzīga aizsardzība pret ļaunajiem gariem. Apustulis Pāvils rakstīja Efesas kristiešiem: ”Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet ..pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Apustulis Pēteris salīdzināja ļauno garu valdnieku Sātanu ar lauvu, kas ”staigā apkārt.. rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”. (Efeziešiem 6:12; 1. Pētera 5:8.)

Galvenais paņēmiens, ko Sātans izmanto, lai kaitētu cilvēkiem, ir krāpšana — viņš ar viltu un kārdināšanu cenšas pamudināt cilvēkus uz rīcību, kas ir nepatīkama Dievam. Bībelē sacīts, ka Sātans ”izliekas par gaismas eņģeli”. (2. Korintiešiem 11:14.) Sātans pūlas radīt iespaidu, ka viņš ir labs, lai gan patiesībā viņa nolūki ir ļauni. Viņš izplata maldīgus priekšstatus par sevi un par Dievu. (2. Korintiešiem 4:4.) Ar kādu mērķi viņš tā rīkojas?

Sātans alkst, lai citi viņu pielūgtu, un cenšas panākt, lai cilvēki apzināti vai neapzināti kalpotu viņam. Kad Dieva Dēls Jēzus bija uz zemes, Sātans gribēja, lai Jēzus, zemē mezdamies, viņu pielūgtu. Jēzus Sātanam atbildēja: ”Atkāpies, sātān! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” (Mateja 4:9, 10.) Jēzus kategoriski atteicās darīt jebko, kas varētu liecināt, ka viņš pakļaujas Sātanam.

Dievs Jehova ir varenāks par visām citām garīgām būtnēm, un viņš neļaus, lai tiem, kas viņam paklausa, kāds nodarītu nelabojamu ļaunumu. (Psalms 83:19; Romiešiem 16:20.) Bet, ja mēs tāpat kā Jēzus gribam būt patīkami Dievam Jehovam, mēs nekādā ziņā nedrīkstam pakļauties Sātanam un ļaunajiem gariem — viņa dēmoniem. Tas nozīmē, ka mums ir jāpārliecinās, vai paražas, ko mēs ievērojam, nav saistītas ar ļauno garu godināšanu, kas līdzvērtīga to pielūgšanai. Kā to var izdarīt?

Kā noteikt, kuras paražas nav patīkamas Dievam

Dievs Jehova senatnē brīdināja savu tautu, izraēliešus, ka viņi nedrīkst pārņemt noteiktas tradīcijas no apkārtējām tautām. Viņš tiem pavēlēja: ”Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, ..kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs.” Par tiem, kas nodarbojas ar kaut ko tādu, Bībelē teikts: ”Visi, kas dara šīs lietas, piekopj negantību tā Kunga acīs.” (5. Mozus 18:10—12.)

Mums būtu jāizanalizē vietējās tradīcijas un paražas un jāpārdomā šādi jautājumi: vai attiecīgajā paražā atspoguļojas ticība labām un sliktām zīmēm? Vai tā ir saistīta ar pārdabiska spēka piedēvēšanu nedzīviem objektiem? Vai tai ir sakars ar kaut kā pieburšanu, lāsta uzlikšanu vai aizsardzību no lāsta, ”ļaunas acs” utt.? Vai tā prasa kaut kādā ziņā pakļauties citam garam, nevis Jehovam vai viņa ieceltajam pārstāvim Jēzum? (Romiešiem 14:11; Filipiešiem 2:9, 10.)

Ir būtiski atturēties no jebkādām paražām, kas saistītas ar šādiem priekšstatiem un darbībām. Iemeslu, kāpēc tas ir tik svarīgi, paskaidroja apustulis Pāvils, kas, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki.” Viņš brīdināja, ka tie, kas mēģina vienlaikus izpatikt gan Dievam, gan citiem gariem, īstenībā izaicina Dievu. (1. Korintiešiem 10:20—22.) Dievs Jehova prasa, lai cilvēki pielūgtu vienīgi viņu, un viņš ir šādas padevības cienīgs. (2. Mozus 20:4, 5.)

Ir vēl kāds jautājums, par kuru ir jādomā: vai paraža veicina priekšstatu, ka cilvēks nav atbildīgs par savu rīcību? Piemēram, daudzās kultūrās ir negatīva attieksme pret laulības pārkāpšanu un seksuālām attiecībām neprecētu cilvēku starpā, un Bībelē šāda rīcība ir nosodīta. (1. Korintiešiem 6:9, 10.) Taču dažās Okeānijas kultūrās to uzskata par pilnīgi pieņemamu, ja vien meitene apgalvo, ka viņai ir iedots noburts augs vai ēdiens, kas ir modinājis viņā kaisli pret konkrēto vīrieti. *

Bībele māca, ka mēs esam atbildīgi par to, ko darām. (Romiešiem 14:12; Galatiešiem 6:7.) Piemēram, kad pirmā sieviete Ieva pārkāpa Dieva pavēli, viņa vainoja Sātanu, teikdama: ”Čūska mani pievīla.” Tomēr Jehova sauca Ievu pie atbildības par viņas nepaklausību. (1. Mozus 3:13, 16, 19.) Arī no mums viņš prasa, lai mēs atbildētu par savu rīcību. (Ebrejiem 4:13.)

Kā sevi pasargāt?

Ja vēlamies būt patīkami Dievam un dzīvot pēc Bībeles principiem, mums ir jārīkojas izlēmīgi. Labu paraugu šajā ziņā rādīja cilvēki, kas pirmajā gadsimtā dzīvoja Efesā. Lai pasargātu sevi no ļauno garu ietekmes, viņi savāca kopā visas ar spiritismu saistītās grāmatas, kas viņiem piederēja, un ”tās sadedzināja visu acu priekšā”. (Apustuļu darbi 19:19.)

Pirms tam viņi ”nāca atzīdamies un izstāstīdami savus darbus”. (Apustuļu darbi 19:18.) Šie efesieši bija uzklausījuši, ko Pāvils sludināja un mācīja par Kristu, un tas dziļi ietekmēja viņu sirdi un pamudināja viņus atbrīvoties no grāmatām par burvju mākslām. Bija mainījusies arī viņu attieksme pret tiem darbiem, ko viņi bija darījuši, ievērojot savas tradīcijas.

Protams, atmest kādas paražas un tradīcijas ne vienmēr ir viegli. Piemēram, jau pieminētajam Džeimsam tas prasīja diezgan lielas pūles. Jehovas liecinieki sāka mācīt Džeimsam Bībeli, un viņam patika tas, ko viņš mācījās Bībeles nodarbībās, tomēr Džeimss turpināja ievērot rarafono. Pārdomājis, kas viņu mudina tā rīkoties, Džeimss secināja, ka viņš gan tic Jehovas solījumiem par nākotni, bet nejūtas pasargāts no ļaunuma, ja nerīkojas saskaņā ar senajām paražām.

Taču pēc kāda laika Džeimsam izdevās pārvarēt savas bailes no gariem. Viņš stāsta: ”Es lūdzu, lai Jehova mani aizsargā un palīdz man stipri paļauties uz viņu, un vienlaikus es pārtraucu ievērot vecās tradīcijas.” Vai ar Džeimsu notika kaut kas ļauns? ”Nē, nekas slikts nenotika,” saka Džeimss. ”Es tikai iemācījos paļauties uz Jehovu. Es esmu sapratis, cik uzticams draugs viņš ir.” Pēdējos septiņus gadus Džeimss ir pilnas slodzes sludinātājs, un viņš cītīgi palīdz citiem uzzināt, ko māca Bībele.

Pārdomāsim paradumus un tradīcijas, ko mēdz ievērot mūsu kultūrā, un pārliecināsimies, vai tie ir saskaņā ar Dieva gribu. (Romiešiem 12:1, 2.) Nebaidīsimies atteikties no māņticīgām paražām, jo mēs varam droši paļauties, ka Jehova mūs ”pieņems” un pasargās, ja mēs tā rīkosimies. (2. Korintiešiem 6:16—18.) Tāpat kā Džeimss, arī mēs varam pieredzēt, kā piepildās vārdi, kas lasāmi Bībelē: ”Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts.” (Salamana Pamācības 18:10.)

[Zemsvītras piezīmes]

^ 2. rk. Rituāli un paražas, kas tiek ievēroti, lai lūgtu garu aizsardzību.

^ 18. rk. Šeit nav runa par situāciju, kad meitene, viņai nezinot, tiek sazāļota un izvarota. Tādā gadījumā meitene ir nevainīgs upuris.

[Attēls 19. lpp.]

Korokoro

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of Dr. Bakshi Jehangir

[Attēls 19. lpp.]

Meitene salasa ēdiena drupačas, lai neviens nevarētu tās paņemt un izmantot buršanā