Brīnumi. Ticēt vai neticēt?

KĀDA vīrieša uzmanību piesaistīja uzraksts uz garāmbraucošas automašīnas bufera. Tas vēstīja: ”Brīnumi notiek — pajautājiet eņģeļiem.” Kaut gan vīrietis bija ticīgs, viņam nebija īsti skaidrs, ko šis uzraksts nozīmē. Vai tas nozīmēja, ka automašīnas īpašnieks tic brīnumiem? Vai arī ar šo uzrakstu ironiskā veidā tika pausta neticība kā brīnumiem, tā eņģeļiem?

Vācu rakstnieks Manfreds Bartels raksta: ”Vārds brīnums lasītājus sašķeļ divās naidīgās nometnēs.” Cilvēki, kas tic brīnumiem, ir pārliecināti, ka tie notiek un, iespējams, notiek bieži. * Piemēram, Grieķijā pēdējos gados ticīgi cilvēki esot apgalvojuši, ka brīnumi notiek aptuveni reizi mēnesī. Tas kādu Grieķijas pareizticīgo baznīcas bīskapu pamudināja izteikt brīdinājumu: ”Ticīgam cilvēkam ir tendence cilvēciskot Dievu, Mariju un svētos. Ticīgajiem nevajadzētu ar to pārāk aizrauties.”

Ne visur ticība brīnumiem ir tik izplatīta. Saskaņā ar kādu Allensbahas institūta veiktu aptauju, kuras rezultāti tika publicēti 2002. gadā, 71 procents Vācijas iedzīvotāju uzskata brīnumus par izdomājumiem, nevis faktiem. Brīnumiem tic mazāk nekā trešdaļa iedzīvotāju, taču starp tiem bija trīs sievietes, kas apgalvoja, ka ir saņēmušas vēstījumu no jaunavas Marijas. Dažus mēnešus pēc tam, kad, saskaņā ar šo sieviešu teikto, viņām bija parādījusies Marija eņģeļu un baloža pavadībā, Vācijas laikrakstā Westfalenpost bija rakstīts: ”Līdz šim par sieviešu redzētajām parādībām interesi ir izrādījuši aptuveni 50 000 cilvēku — gan svētceļnieki, gan tie, kas meklē dziedināšanu, gan arī ziņkārīgie.” Turklāt tika gaidīts, ka ciemā, kurā it kā bija notikušas minētās parādības, ieradīsies vēl 10 000 cilvēku, kas grib redzēt Marijas parādīšanos. Tiek apgalvots, ka jaunava Marija līdzīgi ir parādījusies 1858. gadā Francijas pilsētiņā Lurdā un 1917. gadā Portugāles ciematā Fatimā.

Brīnumi un nekristīgās reliģijas

Ticība brīnumiem pastāv gandrīz visās reliģijās. Enciklopēdijā The Encyclopedia of Religion paskaidrots, ka budisma, kristietības un islāma iedibinātājiem ir bijuši atšķirīgi viedokļi par brīnumiem, taču tajā ir atzīmēts: ”Šo reliģiju vēsture skaidri apliecina, ka brīnumi un stāsti par brīnumiem ir bijuši cilvēku reliģisko uzskatu neatņemama sastāvdaļa.” Kā minēts šajā enciklopēdijā, ”pats Buda reizēm veica brīnumus”, un vēlāk, kad ”budisms bija nokļuvis līdz Ķīnai, budistu misionāri bieži demonstrēja savas brīnumainās spējas”.

Enciklopēdijā pieminēti vairāki no šiem it kā notikušajiem brīnumiem un secināts:  ”Varbūt ne visiem dievbijīgo biogrāfu stāstījumiem par brīnumiem var ticēt, taču šie stāstījumi neapšaubāmi ir radīti ar labiem nodomiem — slavēt Budu, kas bija apveltījis savus dedzīgos sekotājus ar šādām brīnumainām spējām.” Šajā pašā avotā par islāmu ir teikts: ”Lielākā daļa musulmaņu nekad nav pārstājuši gaidīt brīnumus. Hadīsos jeb nostāstos par Muhameda dzīvi tiek vēstīts, ka Muhameds daudzkārt ir veicis brīnumus daudzu liecinieku klātbūtnē. [..] Tiek uzskatīts, ka pat pēc svēto nāves pie viņu kapiem notiek brīnumi, ko viņi veic ticīgo labā, un viņu palīdzība tiek dedzīgi lūgta.”

Kristīgo reliģiju attieksme pret brīnumiem

To starpā, kuri sevi uzskata par kristiešiem, valda atšķirīgi uzskati. Vieni uzskata, ka Bībeles stāstījumi par Jēzus Kristus un pirmskristietības laika Dieva kalpotāju veiktajiem brīnumiem ir patiesi. Tomēr daudzi piekrīt reformācijas darbiniekam Mārtiņam Luteram. Jau pieminētajā enciklopēdijā The Encyclopedia of Religion par viņu teikts: ”Gan Luters, gan Kalvins rakstīja, ka brīnumu laikmets ir beidzies un ka brīnumus vairs nav ko gaidīt.” Katoļu baznīca, kā teikts enciklopēdijā, joprojām tic brīnumiem, ”bet nemēģina tos izskaidrot”. Savukārt ”protestantisma teorētiķi sāka uzskatīt, ka kristietība galvenokārt ir saistīta ar morāli un ka ne Dievs, ne garīgā pasaule neiejaucas cilvēku dzīvē un tieši neietekmē to”.

Daudzi no tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, viņu vidū arī daudzi garīdznieki, apšauba Bībelē minētos brīnumus. Piemēram, 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 1. līdz 5. pantā ir stāstīts par degošo krūmu. Kā skaidrots grāmatā Was wirklich in der Bibel steht, daudzi  vācu teologi šo stāstījumu uzskata nevis par burtisku brīnuma aprakstu, bet gan par ”simbolisku Mozus iekšējās cīņas un viņa sirdsapziņas dzeļošo un dedzinošo moku attēlojumu”. Minētajā grāmatā piebilsts: ”Šīs liesmas var skaidrot arī kā ziedus, kas uzplaukst Dieva klātbūtnes spožajā gaismā.”

Šādi skaidrojumi varētu šķist visai nepārliecinoši. Taču kā ir patiesībā? Vai ir saprātīgi uzskatīt, ka brīnumi ir notikuši? Vai brīnumi notiek arī mūsu dienās? Tā kā mēs to nevaram pajautāt eņģeļiem, pie kā lai mēs vēršamies?

Bībeles viedoklis

Bībelē ir stāstīts, ka pagātnē Dievs reizēm ir iejaucies cilvēku dzīvē un veicis darbus, kas cilvēkiem nav pa spēkam. Tajā par Dievu ir teikts: ”Tu izvedi savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni un lielām briesmām.” (Jeremijas 32:21.) Viena no tālaika varenākajām tautām tika pazemota — Dievs viņiem sūtīja desmit mocības, to starpā arī visu pirmdzimto nāvi. Tas, kas notika Ēģiptē, patiesi bija brīnums! (2. Mozus 7.—14. nodaļa.)

Daudzus gadsimtus vēlāk četru evaņģēliju sarakstītāji minēja 35 Jēzus veiktus brīnumus, taču viņu rakstītais vedina domāt, ka Jēzus ir veicis daudz vairāk brīnumainu darbu, nekā viņi ir pieminējuši. Vai šie apraksti ir patiesi vai izdomāti? * (Mateja 9:35; Lūkas 9:11.)

Bībelē teikts, ka tā ir Dieva iedvesmoti patiesības vārdi, un, ja tas ir tiesa, mums ir pamatots iemesls ticēt brīnumiem, par kuriem stāstīts šajā grāmatā. Bībelē ir stāstīts par brīnumiem, kas notikuši pagātnē, — par brīnumainām dziedināšanām, augšāmcelšanām un citiem neparastiem notikumiem —, bet tajā ir atklāts arī tas, ka tagad šādi brīnumi vairs nenotiek (skat. ”Kāpēc vairs nenotiek tādi brīnumi kā agrāk” 4. lpp.). Vai tas nozīmē, ka pat tie, kas uzticas Bībelei, netic, ka mūsdienās pastāv brīnumi? Nākamajā rakstā ir atbilde uz šo jautājumu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 4. lpp.]

KĀPĒC VAIRS NENOTIEK TĀDI BRĪNUMI KĀ AGRĀK

Bībelē ir pieminēti dažādi brīnumi. (2. Mozus 7:19—21; 1. Ķēniņu 17:1—7; 18:22—38; 2. Ķēniņu 5:1—14; Mateja 8:24—27; Lūkas 17:11—19; Jāņa 2:1—11; 9:1—7.) Brīnumi, ko paveica Jēzus, apliecināja, ka viņš ir Mesija un ka viņu atbalsta Dievs. Jēzus agrīnajiem sekotājiem bija piešķirtas brīnumainas spējas, piemēram, spēja runāt mēlēs un pravietot. (Apustuļu darbi 2:5—12; 1. Korintiešiem 12:28—31.) Šādas brīnumainas spējas bija ļoti noderīgas kristiešu draudzei tās agrīnajos gados. Kāpēc tā var teikt?

Tolaik bija maz Dieva Rakstu eksemplāru. Parasti tikai bagātiem cilvēkiem bija iespēja iegādāties savā īpašumā dažādas grāmatas un rakstu rituļus. Zemēs, kur sāka izplatīties kristietība, cilvēkiem nebija zināšanu par Bībeli un tās Autoru Dievu Jehovu. Kristīgās mācības tika nodotas tālāk mutvārdos. Brīnumainās spējas, kādas piemita agrīnajiem Jēzus sekotājiem, bija apliecinājums, ka Dievs atbalsta kristiešu draudzi.

Taču apustulis Pāvils paskaidroja, ka tad, kad šīs brīnumainās spējas vairs nebūs nepieciešamas, tās izzudīs. ”Praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība. Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.” (1. Korintiešiem 13:8—10.)

Mūsdienās cilvēkiem ir pieejama Bībele, kā arī Bībeles vārdu alfabētiskie rādītāji un enciklopēdijas. Vairāk nekā seši miljoni sludinātāju palīdz citiem apgūt Bībelē atrodamās zināšanas par Dievu. Tāpēc vairs nav nepieciešami brīnumi, kas apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Dieva iecelts Glābējs, vai pierādītu, ka Jehova atbalsta savus kalpus.