Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai raizes liecina par ticības trūkumu?

Vai raizes liecina par ticības trūkumu?

Bībeles viedoklis

Vai raizes liecina par ticības trūkumu?

”RAIZĒTIES AIZLIEGTS.” Grāmatā, ko 20. gadsimta sākumā sarakstīja kāds garīdznieks, bija nodaļa ar šādu virsrakstu, un šajā nodaļā raizes par materiālām lietām tika nodēvētas par ”ārkārtīgi smagu grēku”. Nesen kādas baznīcas sludinātājs, atbildēdams uz jautājumu, kā izsargāties no uztraukuma un raizēm, norādīja: ”Raizes nepārprotami liecina, ka mums trūkst paļāvības uz Dievu.”

Abi šie cilvēki savus secinājumus balstīja uz to, ko slavenajā Kalna sprediķī jeb Kalna runā sacīja Jēzus. Viņš mudināja ”nezūdīties” jeb neraizēties. (Mateja 6:25.) Taču mūsdienās daudziem cilvēkiem dzīve aizrit vienās vienīgās rūpēs un raizēs, tāpēc ir pamats jautāt: vai kristietim ir jājūtas vainīgam, ja viņš par kaut ko ir noraizējies? Vai mūsu raizes tiešām liecina par vāju ticību?

Dievs zina mūsu nepilnības

Bībele nebūt nemāca, ka visu raižu cēlonis ir meklējams ticības trūkumā. Dzīvodami Bībelē pravietotajos ”grūtajos laikos”, mēs nevaram pilnībā izvairīties no raizēm un uztraukumiem. (2. Timotejam 3:1.) Mūsdienās patiesajiem kristiešiem sirdsmieru var laupīt tādas problēmas kā, piemēram, slikta veselība, vecums, nabadzība, nesaskaņas ģimenē un noziedzība. Taču arī senatnē Dieva kalpiem nebija svešas tādas izjūtas kā bailes un nemiers.

Padomāsim, piemēram, kas Bībelē ir stāstīts par Latu. Lai Lats neietu bojā kopā ar ļaunajiem Sodomas un Gomoras iedzīvotājiem, Dievs viņam lika bēgt kalnos. Taču Latu šis norādījums ļoti satrauca un viņš iebilda: ”Nē jel, mans Kungs.” Tad viņš neizlēmīgi turpināja: ”Bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.” Bībelē nav paskaidrots, kāpēc Latam bija tik ļoti bail no kalniem. Lai kāds arī būtu šis iemesls, viens gan ir skaidrs: Lats bija ļoti izbijies. Kā uz to reaģēja Dievs? Vai viņš norāja Latu par ticības un paļāvības trūkumu? Nē, Dievs nevis norāja Latu, bet gan ņēma vērā viņa lūgumu un ļāva viņam bēgt uz tuvējo pilsētu. (1. Mozus 19:18—22.)

Bībelē var lasīt arī par citiem gadījumiem, kad uzticīgie Dieva kalpi bija par kaut ko satraukušies. Pravietis Elija ļoti nobijās un aizbēga, kad viņam piedraudēja ar nāvi. (1. Ķēniņu 19:1—4.) Raizes izjuta Mozus, Anna, Dāvids, Habakuks, Pāvils un citi vīrieši un sievietes, kam bija stipra ticība. (2. Mozus 4:10; 1. Samuēla 1:6; Psalms 55:6; Habakuka 1:2, 3; 2. Korintiešiem 11:28.) Dievs šiem cilvēkiem apliecināja savu līdzjūtību un turpināja viņus izmantot kalpošanā. Tā viņš parādīja, ka ar patiesu izpratni izturas pret cilvēku nepilnībām.

”Grēks, kas ap mums tinas”

Taču pastāvīgas raizes var vājināt mūsu ticību — to ietekmē mēs pat varam pilnībā zaudēt paļāvību uz Dievu. Apustulis Pāvils ticības trūkumu nosauca par ”grēku, kas ap mums tinas”. (Ebrejiem 12:1.) Ko Pāvils gribēja teikt ar šiem vārdiem, kurus viņš attiecināja arī uz sevi? Varbūt viņš gribēja pateikt, ka nepilnīgo noslieču dēļ arī pats ir pieredzējis pārejošus vājuma brīžus, kad viņa ticība nebija stipra.

Iespējams, kaut ko līdzīgu pieredzēja Caharija, kad viņš nenoticēja eņģelim, kas paziņoja vēsti par to, ka viņa sievai iestāsies grūtniecība. Arī Jēzus apustuļi kādā reizē nevarēja veikt dziedināšanu savas ”mazticības dēļ”. Tomēr šie Dieva kalpi tāpēc nezaudēja Dieva labvēlību. (Mateja 17:18—20; Lūkas 1:18, 20, 67; Jāņa 17:26.)

Bībelē ir atrodami arī brīdinoši piemēri, kas parāda, cik bēdīgas sekas ir pieredzējuši cilvēki, kas zaudēja paļāvību uz Dievu. Lielum lielajam vairākumam izraēliešu, kas izgāja no Ēģiptes, ticības trūkuma dēļ bija liegts ieiet Apsolītajā zemē. Kādā reizē tauta pat sāka kurnēt ne vien pret Mozu, bet arī pret Dievu, sakot: ”Kāpēc jūs mūs esat ārā izveduši no Ēģiptes? — Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav ne maizes un nav pat ūdens.” Dievs bija ļoti neapmierināts ar šādu nostāju un sūtīja indīgas čūskas, lai sodītu kurnētājus. (4. Mozus 21:5, 6.)

Nācaretes iedzīvotājiem nebija ticības, un viņi neieraudzīja daudzus brīnumus, ko Jēzus būtu varējis izdarīt savā pilsētā. Jēzus skarbiem vārdiem nosodīja tā laika ļauno cilvēku paaudzi par ticības trūkumu. (Mateja 13:58; 17:17; Ebrejiem 3:19.) Tāpēc apustulis Pāvils brīdināja: ”Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebrejiem 3:12.)

Kā redzams, cilvēks var zaudēt ticību, ja viņam ir ļauna sirds. Taču to noteikti nevar attiecināt uz Cahariju un Jēzus apustuļiem, kuriem ticība bija kļuvusi vāja tikai uz īsu brīdi. Šie Dieva kalpi ar savu dzīvi apliecināja, ka viņi bija ”sirdsšķīsti”. (Mateja 5:8.)

Dievs zina mūsu vajadzības

Bībele palīdz saprast, ar ko ikdienas raizes atšķiras no ticības trūkuma. Tā kā mums visiem piemīt cilvēciskas vājības, mūs var pārņemt raizes un pat uz kādu brīdi var vājināties mūsu ticība, taču tas ir pavisam kas cits nekā ļaunas, nocietinātas sirds dēļ pilnībā zaudēt ticību Dievam. Varam secināt, ka kristiešiem nav jāļaujas vainas apziņai, ja viņi ik pa laikam ir par kaut ko noraizējušies.

Tomēr ir nepieciešama piesardzība, lai pārmērīgas raizes mūs pilnībā nepārņemtu savā varā. Jēzus deva ļoti gudru padomu: ”Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities.” Savus sekotājus viņš mierināja ar vārdiem: ”Jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajaga. Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:25—33.)

[Attēls 16. lpp.]

Arī apustulis Pāvils reizēm bija par kaut ko noraizējies