Lasītāju jautājumi

Ko nozīmē vārdi vēstulē ebrejiem 12:4: ”Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies”?

Vārdi ”līdz asinīm pretim turējušies” norāda uz pretošanos līdz pat nāvei, uz dzīvības zaudēšanu tiešā nozīmē.

Apustulis Pāvils zināja, ka bija tādi ebreju kristieši, kas savas ticības dēļ jau bija ”izcietuši smagu ciešanu cīņu”. (Ebrejiem 10:32, 33.) Pieminēdams cīņu, Pāvils acīmredzot lietoja salīdzinājumu ar atlētu cīņu grieķu sacīkstēs, kurās varēja ietilpt skrējiens, laušanās, dūru cīņa, kā arī diska un šķēpa mešana. Tāpēc Ebrejiem 12:1 viņš mudināja ticības biedrus: ”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas.”

Pēc tam kad Pāvils bija atsaucies uz skriešanas sacīkstēm, trīs pantus tālāk, Ebrejiem 12:4, viņš, pēc visa spriežot, pārgāja uz salīdzinājumu ar dūru cīņu. (Abi salīdzinājumi parādās arī 1. Korintiešiem 9:26.) Senie dūru cīkstoņi mēdza apsiet plaukstas un plaukstu locītavas ar ādas sloksnēm. Šajās sloksnēs lielākam sitiena spēkam pat varēja tikt iestrādāti ”svina, dzelzs vai cita metāla gabaliņi, kas nopietni savainoja pretiniekus”. Šādu nežēlīgu sacensību dalībnieki guva asiņojošas brūces, un gūtie ievainojumi dažreiz pat kļuva par nāves cēloni.

Ebreju kristiešiem bija labi paraugi — uzticami Dieva kalpotāji, kas bija izcietuši vajāšanas un nežēlīgu izturēšanos līdz pat nāvei, ”līdz asinīm”. Pāvils rakstīja par to, ko senatnē bija pieredzējuši dievbijīgi cilvēki:

”Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti.” Pēc tam Pāvils pievērsa uzmanību mūsu ticības piepildītājam Jēzum: ”[Viņš] sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 11:37; 12:2.)

Patiešām, daudzi bija ”līdz asinīm pretim turējušies”, tas ir, turējušies līdz nāvei. Tas bija kaut kas vairāk nekā tikai iekšēja cīņa pret grēku — ticības trūkumu. Viņi palika uzticīgi Dievam, pat sastopoties ar nežēlīgu izturēšanos, un viņi saglabāja savu uzticību līdz nāvei.

Jaunpienācējiem Jeruzalemes draudzē, kas, iespējams, bija kļuvuši par kristiešiem pēc tam, kad niknās vajāšanas jau bija norimušas, nekad nebija nācies sastapties ar šādiem ārkārtīgiem pārbaudījumiem. (Apustuļu darbi 7:54—60; 12:1, 2; Ebrejiem 13:7.) Taču starp viņiem bija tādi, kas pat mazāku pārbaudījumu dēļ zaudēja drosmi turpināt sacensību; tie ”piekusa, savās dvēselēs pagurdami”. (Ebrejiem 12:3.) Šiem kristiešiem bija jātiecas pēc brieduma. Briedums viņiem palīdzētu izturēt jebko, kas varētu notikt nākotnē, pat ciest sāpes un izturēt līdz nāvei. (Ebrejiem 6:1; 12:7—11.)

Daudzi kristieši mūsdienās ir ”līdz asinīm pretim turējušies” — tikuši sodīti ar nāvi, jo nav vēlējušies atteikties no saviem kristīgajiem uzskatiem. Neļausim, ka Pāvila vārdi no vēstules ebrejiem 12:4 mūsos izraisītu bailes, bet izmantosim tos, lai tie mums norādītu, cik lielā mērā mums jāapņemas palikt uzticīgiem Dievam. Mazliet tālāk šajā pašā vēstulē ebrejiem Pāvils rakstīja: ”Būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm.” (Ebrejiem 12:28.)