DONS, kas dzīvo Kanādā, ir Jehovas liecinieks, un viņš regulāri sludina bezpajumtniekiem. Par vienu no viņiem Dons stāstīja: ”Pīters bija viens no netīrākajiem vīriem, kādu es jebkad esmu redzējis. Viņš, šķiet, īpaši pūlējās būt neciešams, un viņam tas labi padevās — visi turējās no viņa pa gabalu. Viņš stūrgalvīgi bija noraidījis jebkādus centienus viņam palīdzēt.” Tomēr vairāk nekā 14 gadu garumā Dons ik reizi, kad satika Pīteru, centās parādīt viņam laipnību.

Kādu dienu Pīters Donam teica: ”Kāpēc tu mani neliec mierā? Visi citi taču mani liek mierā. Kāda tev ir daļa gar mani?” Atbildot Dons izmantoja trīs Bībeles pantus. Vispirms Dons pavaicāja, vai Pīters zina, ka Dievam ir vārds, un palūdza tam nolasīt 83. psalma 19. pantu *. Tad, lai paskaidrotu, kāpēc viņš interesējas par Pīteru, viņš palūdza tam nolasīt Vēstules romiešiem 10. nodaļas 13. un 14. pantu, kur teikts, ka ”ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābts”. Visbeidzot Dons nolasīja Mateja evaņģēlija 9. nodaļas 36. pantu un palūdza, lai Pīters izlasītu to arī pats. Šajā pantā ir rakstīts: ”Kad viņš [Jēzus] redzēja ļaužu pulkus, viņam kļuva to žēl, jo tie bija nomocīti un pamesti kā avis bez gana.” Pīteram acīs sariesās asaras, un viņš jautāja: ”Vai es esmu viena no šīm avīm?”

Pīters sāka mainīties. Viņš nomazgājās, sakopa bārdu un sāka valkāt kārtīgākas drēbes, ko bija dabūjis no Dona. Turpmāk Pīters pastāvīgi rūpējās par to, lai būtu tīrs un kārtīgs.

Pīters rakstīja dienasgrāmatu. Senākie ieraksti tajā bija drūmi un bezcerīgi, savukārt vēlākie ievērojami atšķīrās. Vienā no ierakstiem bija teikts: ”Šodien es uzzināju, kā sauc Dievu. Tagad es lūgšanās varu runāt ar Jehovu. Es esmu ļoti priecīgs, ka tagad zinu Dieva vārdu. Dons man teica, ka Jehova var būt  mans draugs. Viņš teica, ka es varu runāt ar Jehovu par visu, kas man ir uz sirds, un ka Jehova mani uzklausīs jebkurā laikā.”

Pēdējie ieraksti bija domāti Pītera brālim un māsai. Viņš rakstīja:

”Es šodien jūtos savārdzis. Laikam vecums liek sevi manīt. Taču, pat ja šis ir mans pēdējais ieraksts dienasgrāmatā, es zinu, ka atkal satikšu savu draugu [Donu] paradīzē. Ja jūs lasāt šos vārdus, manis acīmredzot vairs nav. Ja jūs manās bērēs pamanāt kādu nepazīstamu vīrieti, pieejiet pie viņa aprunāties. Lūdzu, noteikti izlasiet šo zilo grāmatiņu! * Tajā ir teikts, ka paradīzē es atkal redzēšos ar savu draugu. Es tam ticu no visas sirds. Es jūs mīlu. Jūsu brālis Pīters.”

Lūk, ko pēc Pītera bērēm pastāstīja viņa māsa Umi: ”Aptuveni pirms diviem gadiem Pīters ar mani sazinājās. Tā bija pirmā reize pēc daudziem gadiem, kad viņš izskatījās laimīgs. Viņa sejā bija smaids.” Viņa teica Donam: ”Es izlasīšu šo grāmatu. Ja reiz tā spēja ietekmēt manu brāli, tai noteikti jābūt īpašai.” Umi arī piekrita, ka viņu apmeklēs kāda Jehovas lieciniece, lai kopīgi apspriestu jaunāku Bībeles studēšanas palīglīdzekli — grāmatu Ko patiesībā māca Bībele?.

Arī mums būtu jācenšas cilvēkā saskatīt vairāk nekā tikai viņa ārieni. Mums jāapliecina patiesa mīlestība visdažādākajiem cilvēkiem un jābūt pret tiem pacietīgiem. (1. Tim. 2:3, 4.) Tā rīkojoties, mēs varēsim palīdzēt tādiem cilvēkiem, kas ārēji, tāpat kā Pīters, varbūt nav pievilcīgi, bet kam ir laba sirds. Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova, kas ”uzlūko sirdi”, palīdzēs patiesības sēklai uzdīgt pareizi noskaņotu cilvēku sirdī. (1. Sam. 16:7; Jāņa 6:44.)