Es piedzimu Meksikas ziemeļos, Sjudadobregonā un biju piektais no deviņiem bērniem. Mēs dzīvojām pilsētas nomalē, kur manam tēvam piederēja neliela lauku saimniecība. Tā bija patīkama dzīvesvieta, un mēs bijām laimīga, draudzīga ģimene. Diemžēl, kad man bija pieci gadi, viesuļvētra nopostīja saimniecību un mums nācās pārcelties uz citu pilsētu.

 Tēvs sāka labi pelnīt. Taču tai pašā laikā viņš kļuva par alkoholiķi. Tas ietekmēja gan vecāku laulību, gan mūs, bērnus. Mēs ar vecākajiem brāļiem sākām zagt tēvam cigaretes un smēķēt. Sešu gadu vecumā es pirmo reizi piedzēros. Drīz pēc tam mani vecāki sāka dzīvot atsevišķi, un es grimu arvien dziļāk atkarībās.

 Mamma pārvācās pie cita vīrieša un paņēma mūs visus pie sevis. Mammas draugs nedeva viņai naudu, bet ar to, ko viņa nopelnīja, mēs nespējām iztikt. Mēs piestrādājām, kur vien varējām, taču tikko spējām savilkt galus kopā. Es strādāju par apavu spodrinātāju, kā arī tirgoju maizi, avīzes, košļājamo gumiju un citas lietas. Es arī klaiņoju pa pilsētu, meklējot kaut ko ēdamu atkritumu tvertnēs pie turīgu cilvēku mājām.

 Kad man bija desmit gadu, kāds vīrietis man piedāvāja strādāt kopā ar viņu atkritumu izgāztuvē. Es piekritu, pametu skolu un aizgāju no mājām. Viņš man maksāja mazāk nekā dolāru dienā un ēdināja ar to, kas bija izmests izgāztuvē. Es dzīvoju būdā, ko uzmeistaroju no atrastajiem materiāliem. Apkārtējie cilvēki lietoja rupju valodu un dzīvoja amorāli. Daudzi bija atkarīgi no alkohola un narkotikām. Tas bija manas dzīves drūmākais posms. Katru nakti es raudāju, drebēdams bailēs. Nabadzības un izglītības trūkuma dēļ es ļoti kaunējos par sevi. Atkritumu izgāztuvē es nodzīvoju apmēram trīs gadus, tad es pārvācos uz citu Meksikas štatu. Tur es strādāju lauku darbus: griezu puķes, ievācu kokvilnu, cukurniedres un kartupeļus.

 Pēc četriem gadiem es atgriezos Sjudadobregonā. Viena no manām tantēm, kas bija dziedniece, mani izmitināja pie sevis. Naktīs mani sāka mocīt murgi, un es ieslīgu tik dziļā depresijā, ka man parādījās domas par pašnāvību. Kādu nakti es lūdzu Dievu: ”Kungs, ja tu patiešām esi, es gribu tevi iepazīt un kalpot tev mūžīgi. Ja pastāv patiesā reliģija, palīdzi man to atrast.”

 Es vienmēr biju gribējis uzzināt vairāk par Dievu. Bērnībā es apmeklēju dažādu konfesiju baznīcas, bet tās visas lika man vilties. Nevienā no tām es nevarēju uzzināt vairāk par Bībeli un remdēt savu garīgo izsalkumu. Vienās galvenais bija nauda, citās draudzes locekļi dzīvoja klaji amorāli.

 Kad man bija 19 gadu, māsas vīrs man pastāstīja, ka no Jehovas lieciniekiem uzzinājis, kas Bībelē teikts par elku pielūgsmi. Viņš man nolasīja 2. Mozus 20:4, 5, kur teikts, ka mēs nedrīkstam darināt elku tēlus. Piektajā pantā ir lasāmi vārdi: ”Nezemojies un nekalpo tiem, jo es, Jehova, tavs Dievs, esmu Dievs, kas prasa pilnīgu uzticību.” Tad māsas vīrs man pajautāja: ”Ja Dievs izmantotu elku tēlus, lai paveiktu brīnumus, vai ja viņš vēlētos, lai mēs tos izmantotu viņa pielūgsmē, kāpēc tad viņš tos ir aizliedzis?” Tas man lika aizdomāties. Pēc tam mums bija vēl vairākas sarunas par Bībeles tēmām. Tās likās tik aizraujošas, ka laiks paskrēja nemanot.

 Vēlāk viņš mani uzaicināja uz Jehovas liecinieku sapulci. Mani ļoti iespaidoja tas, ko es tur redzēju un dzirdēju. Uzstājās pat jaunieši un runāja no skatuves brīvi un nepiespiesti. Es nodomāju: ”Tā tik ir izglītība, ko viņi šeit saņem!” Par spīti maniem garajiem matiem un nevīžīgajai ārienei, Jehovas liecinieki mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Pēc sapulces kāda ģimene mani pat uzaicināja uz vakariņām.

 Studējot Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, es uzzināju, ka Dievs Jehova ir mīlošs tēvs, kurš rūpējas par mums, neatkarīgi no mūsu tautības, izglītības vai finansiālā un sociālā stāvokļa. Viņš ir patiesi objektīvs. (Ap. d. 10:34, 35.) Beidzot manas garīgas vajadzības tika apmierinātas, un iekšējā tukšuma sajūta sāka atkāpties.

 Mana dzīve sāka strauji uzlaboties. Es atmetu smēķēšanu un dzeršanu un pārstāju lietot lamuvārdus. Sarūgtinājums, ko biju jutis kopš bērnības, sāka pazust, un briesmīgie nakts murgi mani vairs nemocīja. Es pārvarēju arī dziļi iesakņojušos mazvērtības sajūtu, kuras pamatā, man šķiet, bija bērnībā gūtās emocionālās traumas un izglītības trūkums.

 Tagad man ir brīnišķīga sieva, kura mīl Jehovu un sniedz man lielu atbalstu. Es kalpoju par rajona pārraugu, apmeklējot draudzes, lai tās uzmundrinātu un sniegtu apmācību brāļiem un māsām — manai garīgajai ģimenei. Pateicoties atspirdzinājumam no Bībeles un izcilajai izglītībai, kuru mums sagādā Dievs, es vairs nekaunos par sevi.