Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

NUMURA TĒMA

Kas noticis ar audzināšanu?

Kas noticis ar audzināšanu?

Pēdējos gadu desmitos situācija ģimenēs ir kardināli mainījusies. Agrāk vecāki bija noteicēji un bērni viņiem klausīja, bet tagad bieži vien ir otrādi. Lūk, daži tipiski piemēri.

  • Veikalā četrgadīgs zēns sniedzas pēc kādas rotaļlietas. Māte cenšas viņu atrunāt: ”Vai tev neliekas, ka tev jau ir pietiekami daudz rotaļlietu?” Tikai tad viņa aptver, ka uzdot šo jautājumu bija kļūda. Bērns sāk īdēt: ”Es to gribu!” Māte puikam piekāpjas, baidīdamās, ka pretējā gadījumā varētu sekot viņa kārtējā dusmu lēkme.

  • Piecgadīga meitene pārtrauc tēvu, kas sarunājas ar citu pieaugušo. ”Man ir garlaicīgi,” viņa paziņo, ”es gribu mājās!” Tēvs apraujas pusvārdā, pieliecas pie meitas un maigi nodudina: ”Mīļā, vēl tikai pāris minūtītes, labi?”

  • Divpadsmitgadīgais Džeimss kārtējo reizi ir saņēmis piezīmi par to, ka ir bijis rupjš pret skolotāju. Viņa tēvs ir sašutis, taču nevis par dēla, bet par skolotājas rīcību. ”Viņa uz tevi ir uzēdusies! Es sūdzēšos direktoram,” saka tēvs.

Lai gan šie piemēri ir izdomāti, tie noteikti nav pārspīlēti. Tie ilustrē reālu problēmu, kāda pastāv ģimenēs, kurās vecāki ir iecietīgi pret bērnu rupjo izturēšanos, piekāpjas viņu prasībām un pasargā savas atvases no viņu sliktās rīcības sekām. Grāmatā The Narcissism Epidemic (Narcisma epidēmija) ir atzīts: ”Arvien biežāk var redzēt, ka vecāki vadības grožus ir nodevuši bērniem. Vēl nesen bērni labi zināja, kurš ģimenē ir galvenais, — viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka tie nav viņi.”

Protams, daudzi vecāki cenšas ieaudzināt savos bērnos pareizas vērtības, rādot viņiem labu priekšzīmi un vajadzības gadījumā ar mīlestību, taču stingri viņus pamācot. Bet, kā teikts iepriekšminētajā grāmatā, vecāki, kas tā rīkojas, ”peld pret straumi”.

Kāpēc ir izveidojusies šāda situācija? Kas ir noticis ar bērnu audzināšanu?

Mazinājusies vecāku autoritāte

Pastāv uzskats, ka attieksme pret vecāku autoritāti sāka mainīties pagājušā gadsimta 60. gados, kad speciālisti vecākus mudināja nebūt tik stingriem pret bērniem. Viņi deva šādus padomus: ”Esiet saviem bērniem draugi, nevis priekšnieki.” ”Slavējiet, nevis disciplinējiet.” ”Nevajag labot bērna nepareizo uzvedību, bet gan katrā izdevīgā brīdī uzslavēt viņu par to, ko viņš ir izdarījis labi.” Vecākiem netika dots ieteikums meklēt līdzsvaru starp bērna slavēšanu un disciplinēšanu — speciālisti brīdināja, ka kritika traumē bērna trauslo psihi un var radīt viņā ilgstošu aizvainojumu pret vecākiem.

Drīz pēc tam speciālisti sāka popularizēt ideju par to, ka ir ļoti svarīgi, lai bērnam būtu augsts pašvērtējums. Likās, beidzot ir atklāts sekmīgas audzināšanas noslēpums, proti — jādara viss iespējamais, lai celtu bērna pašapziņu. Protams, ir svarīgi, lai bērnam būtu pārliecība par sevi, bet jaunās audzināšanas metodes aizstāvji krita galējībā. Viņi sludināja: ”Nelietojiet tādus negatīvus vārdus kā ”nē” un ”slikti”.” ”Stāstiet bērnam, ka viņš ir īpašs un ka viņš dzīvē var sasniegt visu, ko vēlas.” Radās iespaids, ka svarīgāk ir panākt, lai bērnam būtu augsta pašapziņa, nevis lai viņš patiešām prastu kaut ko labi paveikt.

Pārmērīgas rūpes par bērnu pašapziņas celšanu iepotē viņos uzskatu, ka viņiem viss pienākas tāpat vien

Ko tas viss ir devis? Pēc dažu domām, šādas audzināšanas dēļ bērniem ir izveidojies uzskats, ka viņiem jebkas pienākas tāpat vien un visa pasaule viņiem ir parādā. Iznākums ir tāds, ka daudzi jaunieši ”nav sagatavoti reālajai dzīvei, kurā viņi neizbēgami saskarsies ar kritiku un reizi pa reizei cietīs neveiksmi”, secināts grāmatā Generation Me (”Es” paaudze). Grāmatā bija citēts kāda tēva teiktais: ”Darbā neviens nenoņemsies ar tavas pašcieņas celšanu. Ja tu iesniegsi slikti sagatavotu pārskatu, priekšnieks nejūsmos: ”Ai, cik skaistas krāsas papīru tu esi izvēlējies!” Audzinot bērnus tādā garā, vecāki viņiem izdara lāča pakalpojumu.”

Aizvien jauni uzskati

Gadu gaitā cilvēku uzskati ne reizi vien ir mainījušies un tiem līdzi — arī audzināšanas metodes. Pedagoģijas speciālists Ronalds Morišs rakstīja: ”Pieeja bērnu audzināšanai pastāvīgi mainās. Tajā atspoguļojas pārmaiņas, kas notiek mūsu sabiedrībā.” * Daudzi vecāki, Bībeles vārdiem runājot, tiek ”šurpu turpu mētāti kā pa viļņiem un apkārt dzenāti līdzi katram mācības vējam”. (Efesiešiem 4:14.)

Ir pilnīgi skaidrs, ka pieļāvīgās audzināšanas mode ir izraisījusi daudz problēmu. Tā ir ne tikai mazinājusi vecāku autoritāti, bet arī atstājusi bērnus bez vadības, kas ir vajadzīga, lai tie varētu pieņemt pareizus lēmumus un iegūtu patiesu pārliecību par sevi un savām spējām.

Vai ir kāda labāka audzināšanas metode?

^ 15. rk. Kursīvs mūsu; no grāmatas Secrets of Discipline: 12 Keys for Raising Responsible Children (Audzināšanas noslēpumi. 12 ieteikumi, kā izaudzināt bērnu par krietnu cilvēku).