TV — laika zaglis?

JA KĀDS jums piedāvātu miljons dolāru, lai jūs uz visiem laikiem atteiktos no televīzijas, vai jūs pieņemtu šo piedāvājumu? Pirms dažiem gadiem, kad Amerikas Savienotajās Valstīs šis jautājums bija iekļauts kādā aptaujā, ceturtā daļa aptaujāto atbildēja noliedzoši. Kad citā aptaujā vīriešiem tika vaicāts, ko viņi visvairāk vēlas, vairākums atzina, ka viņi vēlas mieru un laimi. Tomēr tā bija tikai otra lielākā vēlēšanās. Pirmajā vietā ierindojās kaut kas cits — vairāk par visu viņi gribēja lielekrāna televizoru!

Visā pasaulē televīzija ir ārkārtīgi populāra. Tālajā 1931. gadā, kad televīzijas ēra tikko bija sākusies, Amerikas Radio korporācijas priekšsēdētājs sacīja: ”Domājams, ar laiku televīzija attīstīsies tik tālu, ka potenciālo skatītāju loku ierobežos vienīgi zemeslodes iedzīvotāju skaits.” Tolaik, kad šie vārdi tika teikti, tie varbūt izklausījās pārspīlēti, bet tagad tie nemaz vairs tādi nešķiet. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šobrīd pasaulē ir kādi 1,5 miljardi televizoru, un televīzijas skatītāju ir vēl krietni vairāk. Patīk mums tas vai ne, bet televīzija dziļi ietekmē cilvēku dzīvi.

Ir pārsteidzoši, cik daudz laika liela daļa cilvēku pavada pie televizora. Pēc kāda nesen veikta starptautiska pētījuma rezultātiem, caurmērā cilvēki skatās TV nedaudz vairāk par trim stundām dienā. ASV un Kanādas iedzīvotāji televīzijai katru dienu veltī vidēji četrarpus stundas, bet visvairāk televīziju skatās japāņi — piecas stundas dienā. Ja visas šīs stundas saskaita kopā, iznākums ir iespaidīgs. Ja kāds skatās TV četras stundas dienā, līdz 60 gadu vecumam viņš ir paspējis nosēdēt televizora priekšā desmit gadus. Bet laikam gan neviens no mums negribētu, ka uz viņa kapakmens būtu rakstīts: ”Še dus mūsu dārgais draugs, kas sesto daļu dzīves nosēdēja pie televizora.”

Vai cilvēki stundām ilgi urbjas televizora ekrānā, tāpēc ka viņiem tas ļoti patīk? Interesanti, ka ne vienmēr tas tā ir. Daudzi uzskata, ka viņi skatās TV pārāk daudz, un jūtas vainīgi, ka nav lietderīgāk izmantojuši laiku. Daži pat paši sevi sauc par ”telemāniem” un apgalvo, ka ir atkarīgi no televīzijas. Protams, cilvēks nekļūst atkarīgs no televīzijas tieši tāpat kā no narkotikām, bet zināma līdzība starp ”telemāniju” un narkomāniju tomēr pastāv. Narkomāni narkotiku lietošanai veltī daudz laika. Viņi gan varbūt gribētu samazināt šo laiku vai pat vispār atmest postošo ieradumu, bet tas nekādi neizdodas. Viņi upurē svarīgas sociālas un ģimenes intereses, lai lietotu narkotikas, un cieš no abstinences, ja nevar tās dabūt. Līdzīgi var notikt arī ar tiem cilvēkiem, kas paraduši pārlieku daudz laika pavadīt pie televizora.

 ”Daudz medus ēst nav labi,” rakstīja gudrais ķēniņš Salamans. (Salamana Pamācības 25:27.) To pašu principu var attiecināt arī uz TV skatīšanos. Televīzija piedāvā daudz vērtīgas informācijas, tomēr pārmērīga tās skatīšanās var atņemt laiku, kas būtu jāveltī ģimenei, kā arī atturēt bērnus no lasīšanas, vājināt viņu sekmes mācībās un veicināt aptaukošanos. Tiem, kas daudz laika veltī televīzijai, būtu labi padomāt, ko viņi par to dabū pretī. Mūsu laiks ir pārāk dārgs, lai to vienkārši ņemtu un izšķiestu. Būtu svarīgi arī padomāt, ko īsti mēs skatāmies, un tieši par šo jautājumu ir runa nākamajā rakstā.