Naida saknes

NAIDS ir parādījies jau pašā cilvēces vēstures sākumā. Bībelē, Pirmās Mozus grāmatas 4. nodaļas 8. pantā, teikts: ”Notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.” ”Kādēļ viņš to nokāva?” vaicā vairāku Bībeles grāmatu autors Jānis. ”Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.” (1. Jāņa 3:12.) Ābela slepkavība notika aiz naida, ko bija izraisījis viens no galvenajiem tā iemesliem — skaudība. Mūsdienās cilvēki joprojām apskauž cits citu sociālā stāvokļa, bagātības un citu priekšrocību dēļ, un tā veidojas naidīgas attiecības.

Neinformētība un bailes

Bet skaudība ir tikai viens no naida iemesliem. Naidu bieži veicina arī neinformētība un bailes. ”Es vēl nepratu nīst, kad es jau zināju, kas ir bailes,” teica kāds jaunietis, kas ir iesaistījies varmācīgā rasistu grupā. Šādas bailes lielākoties sakņojas neinformētībā. Kā rakstīts The World Book Encyclopedia, aizspriedumaini cilvēki turas pie saviem uzskatiem, ”neņemot vērā esošos pierādījumus. [..] Aizspriedumaini cilvēki mēdz izkropļot, aplami iztulkot vai pat ignorēt faktus, kas nesaskan ar viņu viedokli.”

Kā rodas tādi uzskati? Kādā Interneta informācijas avotā ir teikts: ”Daudzus kultūras stereotipus ir  radījusi vēsture, bet daudzi aizspriedumi cilvēkiem izveidojas dzīves gaitā.”

Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs mantojums no vergu tirdzniecības laikiem ir saspīlētas attiecības starp daudziem baltajiem un afrikāņu izcelsmes amerikāņiem. Bieži vien rasistiskus uzskatus bērniem iepotē vecāki. Kāds baltais rasists atzina, ka rasistiski uzskati viņam izveidojās ”pilnīgi bez jebkāda kontakta ar melnādainajiem”.

Daži uzskata, ka tie cilvēki, kas atšķiras no viņiem, ir nicināmi. Šāds viedoklis var rasties pat no vienas ne visai patīkamas tikšanās ar kādu, kas pieder pie citas rases vai kultūras. Pēc tam tiek izdarīts vispārinājums: visiem šīs rases vai kultūras pārstāvjiem noteikti piemīt negatīvas iezīmes.

Protams, ir slikti, ja kaut viens cilvēks atrodas aizspriedumu varā, bet, ja aizspriedumi ir ietekmējuši veselu tautu vai rasi, sekas var būt traģiskas. Aizspriedumus un ksenofobiju (dziļu nepatiku pret ārzemniekiem un visu ārzemniecisko) veicina pārliecība, ka konkrēta tautība, ādas krāsa, kultūra vai valoda ir pārāka par citām, un 20. gadsimtā šādi aizspriedumi bieži ir izraisījuši vardarbību.

Interesants ir fakts, ka naidu un aizspriedumus ne vienmēr rada atšķirīga ādas krāsa vai tautība. Pētnieks Klārks Makolijs no Pensilvānijas universitātes (ASV) rakstīja, ka ”pietiek tikai sadalīt cilvēkus divās grupās (kaut vai pasviežot gaisā monētu), lai katrs sāktu uzskatīt savu grupu par labāku”. To uzskatāmi demonstrēja kāda skolotāja, kas plaši  zināma eksperimenta ietvaros sadalīja trešās klases skolēnus divās grupās: vienā bija bērni ar zilām acīm, bet otrā bērni ar brūnām acīm. Jau pēc neilga laika abu grupu attiecības bija kļuvušas naidīgas. Pat tad, ja ir runa par tik parastu jautājumu kā mīļākā sporta komanda, var uzliesmot vardarbība.

Kāpēc tik daudz vardarbības?

Bet kāpēc naids tik bieži pāraug varmācībā? Zinātnieki ir padziļināti pētījuši šo jautājumu, tomēr joprojām nevar sniegt galīgu atbildi. Klārks Makolijs apkopoja ļoti daudz pētījumu par vardarbību un agresiju. Kādā pētījumā, uz ko viņš atsaucās, bija teikts, ka ”vardarbīgi noziegumi ir saistīti ar piedalīšanos karos un tajos gūto uzvaru”. Zinātnieki bija konstatējuši, ka ”valstīs, kas piedalījās abos pasaules karos, īpaši uzvarētājvalstīs, pēc kara pieauga slepkavību skaits”. Kā norāda Bībele, mēs tagad dzīvojam karu laikmetā. (Mateja 24:6.) Vai varētu būt, ka kaut kādā veidā kari ir veicinājuši arī citu vardarbības formu pieaugumu?

Citi zinātnieki cilvēku agresivitātei meklē bioloģisku izskaidrojumu. Kāds pētījums mēģināja sasaistīt dažas agresivitātes izpausmes ar ”zemu serotonīna līmeni smadzenēs”. Vēl viena populāra hipotēze ir tāda, ka agresivitāti nosaka cilvēku gēni. ”Lielā mērā naids var būt iedzimts,” apgalvoja kāds politologs.

Bībelē patiešām ir rakstīts, ka nepilnīgiem cilvēkiem iedzimst sliktas īpašības un trūkumi. (1. Mozus 6:5; 5. Mozus 32:5.) Šie vārdi attiecas uz visiem cilvēkiem, taču visi neizjūt nesaprātīgu naidu pret citiem. Nīst cilvēks iemācās dzīves laikā. Pazīstamais psihologs Gordons Olports secināja, ka ”zīdaiņiem nepiemīt tikpat kā nekādi destruktīvi instinkti. [..] Zīdaiņi ir noskaņoti labvēlīgi, viņi tiecas gandrīz pie jebkura objekta, pie jebkuras personas.” Šādi novērojumi apliecina, ka agresivitāti, aizspriedumus un naidu cilvēki pamatā iemanto dzīves laikā! Faktu, ka cilvēkus var iemācīt nīst, aktīvi izmanto naida propagandisti.

Kā tiek piesārņots prāts

Īpaši agresīvu naida propagandu izvērš dažādu grupējumu, piemēram, neonacistu, skūtgalvju un kukluksklana, līderi. Tie meklē viegli iespaidojamus jauniešus, kas nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm, un cenšas tos iesaistīt savā grupējumā. Jauniešiem, kas jūtas nedroši un cieš no mazvērtības kompleksa, šādi grupējumi var sniegt kopības sajūtu.

Ļoti plaši naida kurināšanai tiek izmantots Internets. Saskaņā ar kāda nesena pētījuma datiem, globālajā tīmeklī ir vismaz 1000 vietu, kas propagandē naidu. Kā rakstīts žurnālā The Economist, kāds vīrietis, kam pieder šāda Web vieta, ir lielījies: ”Internets mums ir devis iespēju darīt zināmu savu viedokli bezgala daudziem cilvēkiem.” Jāpiebilst, ka viņš savā Web vietā ir izveidojis arī ”bērnu lapu”.

 Kad pusaudži Internetā meklē mūzikas ierakstus, viņi reizēm atrod saites ar lapām, kur piedāvāts ielādēt mūzikas ierakstus, kas propagandē naidu. Šāda mūzika parasti ir skaļa un agresīva, un dziesmu vārdos pausti galēji rasistiski uzskati. Šīs lapas savukārt ietver saites ar vēstkopām, tērzēšanas vietām vai citām lapām, kas sludina naidu.

Dažās no šādām Web vietām ir īpašas, jauniešiem domātas daļas, kurās tiek piedāvātas spēles un citas nodarbības. Kādas neonacistu Web vietas autori mēģina atsaukties uz Bībeli, lai attaisnotu rasismu un antisemītismu. Grupējums ir izveidojis arī rasistiska satura krustvārdu mīklu lapu. Tās mērķis? ”Palīdzēt baltās rases jauniešiem izprast mūsu cīņu.”

Bet ne jau visi naida sludinātāji pieder pie ekstrēmistu grupām. Kāds sociologs, kas rakstīja par nesenajiem Balkānu konfliktiem, sacīja šādus vārdus par daudziem cienījamiem rakstniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem: ”Es biju kā apstulbis, redzot, ka [šie cilvēki] sāk rakstīt tādā stilā, kas atbalsta viņu tautiešu zemiskākās dziņas, kas vēl vairāk uzkurina jau tā liesmojošo naidu un aptumšo ļaužu spriestspēju, tos skubinot nekādu rīcību neuzskatīt par nosodāmu.. un izkropļojot faktus.”

Te nevar nepieminēt arī garīdznieku nozīmi. Džeimss Hots savā grāmatā Holy Hatred: Religious Conflicts of the ’90’s (Svētais naids. 90. gadu kari) izteica pārsteidzošu secinājumu: ”Viens no lielākajiem 90. gadu paradoksiem ir tas, ka reliģija, kurai būtu jāmudina tautas uz labestību un iejūtību, ir bijis galvenais faktors, kas veicinājis naidu, karu un terorismu.”

Tātad naidam ir daudz cēloņu, un tie ir sarežģīti. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēce nekad nebeigs nīst? Vai ir iespējams reiz darīt galu nesapratnei, neinformētībai un bailēm, kas ierosina naidu?

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Aizspriedumus un naidu iemanto dzīves laikā

[Attēls 4., 5. lpp.]

Mēs nepiedzimstam ar

naidu un aizspriedumiem

[Attēls 7. lpp.]

Grupējumi, kas propagandē naidu, vervē jauniešus ar Interneta palīdzību

[Attēls 7. lpp.]

Reliģija bieži vien ir atbalstījusi konfliktus

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo