Apšaude skolā. Kur rodams mierinājums

LAIKRAKSTA pirmajā lappusē lieliem burtiem uz melna fona bija rakstīts viens vienīgs vārds: ”Kāpēc?” Šis jautājums atkal un atkal izskanēja pēc tam, kad Vācijas dienvidos, Vinnendenē, kāds 17 gadus vecs jaunietis sarīkoja apšaudi, kurā nogalināja 15 cilvēkus, un beigās izdarīja pašnāvību. Vācijā karogi tika nolaisti pusmastā, un ziņa par šo traģisko notikumu aplidoja visu pasauli.

 Vinnendene ir plaukstoša pilsētiņa, ko ieskauj gleznaini vīna un augļu dārzi. 2009. gada 11. marts Albertvilles vidusskolā sākās tāpat kā jebkura cita diena. Pēkšņi pusdesmitos no rīta sāka risināties asiņaini notikumi un izcēlās haoss.

Kāds jaunietis, bruņojies ar ieroci, ko bija paņēmis vecāku guļamistabā, iesoļoja savā bijušajā skolā. Trijās klases telpās un gaitenī viņš citu pēc cita nogalināja deviņus skolēnus un trīs skolotājas, bet vēl vairākus ievainoja. Pēc dažām minūtēm, kad ieradās policija, slepkava metās bēgt uz tuvējās psihiatriskās klīnikas teritoriju, kur nogalināja kādu slimnīcas darbinieku. Tad, draudēdams kādas automašīnas šoferim ar ieroci, viņš iesēdās tajā un lika braukt. Pēc aptuveni 40 kilometriem šoferim izdevās aizbēgt. Bet nāves pļauja turpinājās — kādā autosalonā jaunietis nogalināja pārdevēju un klientu un smagi ievainoja divus policistus, kas centās viņu aizturēt. Kad policijai beidzot bija izdevies viņu ielenkt, puisis pavērsa ieroci pret sevi un iešāva sev galvā.

Kā stāsta šāvēja paziņas, viņš bija parasts jauns cilvēks, kas alka pēc draudzības un citu atzinības. Bet kā viņš nonāca līdz tik zvērīgai rīcībai? Iespējams, viņš cieta no nomāktības. Turklāt viņš aizrāvās ar pneimatiskajiem ieročiem un dažām vardarbīgām datorspēlēm. Bet to pašu, protams, var teikt par tūkstošiem citu jauniešu. Tāpat nav skaidrs, vai šāvējs par saviem upuriem izraudzījās konkrētus cilvēkus vai arī šāva bez jebkādas izšķirības. Fakts, ka viņš nogalināja astoņas meitenes un tikai vienu zēnu, ir rosinājis izteikt dažādus pieņēmumus, bet pamatots izskaidrojums tā arī nav rasts.

Kas notika uzreiz pēc apšaudes

”Dēls man piezvanīja un sacīja, ka skolā ir notikusi apšaude, bet es nespēju tam noticēt,” atceras kāda skolnieka māte. ”Tikai tad, kad cita pēc citas garām traucās policijas un neatliekamās palīdzības automašīnas, man sirds aiz bailēm vai pamira.” Pateicoties policijas zibenīgajai reakcijai, skolā tika novērsta vēl lielāka asinspirts. Kad skola bija evakuēta, pie darba ķērās paramediķi, psihologi un kapelāni un sniedza palīdzību skolēniem, strādādami līdz spēku izsīkumam.

Skolu drīz vien ielenca reportieri, kas centās intervēt skolēnus, kaut arī daudzi no tiem vēl bija šoka stāvoklī. Kāds audzēknis skolas priekšā saskaitīja 28 automašīnas, kas piederēja 26 dažādām televīzijas stacijām. Plašsaziņas līdzekļi centās apsteigt cits citu, un tika izplatīts daudz neapstiprinātu ziņu. Jau tajā pašā traģēdijas dienā pie vienas nogalinātās meitenes ģimenes ieradās kāds reportieris un lūdza fotogrāfijas! Savukārt citi piedāvāja skolēniem samaksu par pozēšanu kameru priekšā. Vispārējā haosā daži reportieri, šķiet, bija zaudējuši smalkjūtību un, gribēdami iegūt vērtīgu ziņu materiālu ātrāk nekā citi, aizmirsa par iejūtību un cieņu pret cietušajiem.

Kā šādās situācijās bieži notiek, mierinājumu un atbildes cilvēki meklēja reliģijā. Traģēdijas dienā tika noturēts ekumeniskais dievkalpojums. Daudzi bija pateicīgi par saņemto atbalstu, bet tie, kas vēlējās dzirdēt mierinājuma vārdus un atbildes uz saviem jautājumiem  no Dieva Rakstiem, piedzīvoja rūgtu vilšanos. Kāda zēna māte, kas kopā ar ģimeni apmeklēja dēla klasesbiedrenes bēres, sacīja: ”Bīskaps stāstīja par Ījaba ciešanām. Es gaidīju, kad viņš paskaidros, kā tas attiecas uz mums un kādu mierinājumu mēs varam smelties, bet — velti. Viņš ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, kāpēc Ījabam bija jācieš un kāds bija gala iznākums.”

Tukšās runas ļoti sarūgtināja kādu vīrieti, kas pirms 30 gadiem bija mācījies Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību, bet vēlāk bija pārtraucis to darīt. Viņš no jauna sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces.

Valiza, kāda 14 gadus veca meitene, kurai Jehovas liecinieki regulāri māca Bībeli, atradās skolā netālu no vietas, kur risinājās asiņainie notikumi. Izdzirdējusi šāvienus, viņa sāka lūgt Jehovu. Vēlāk, kad meitenei jautāja, kā viņa jūtas pēc traģēdijas, viņa atbildēja, ka notikušais apstiprina to, ko viņa ir uzzinājusi no Bībeles par tagadējiem grūtajiem laikiem. (2. Timotejam 3:1—5.) Kad divas Jehovas liecinieces apciemoja pilsētiņas iedzīvotājus, lai dalītos mierinājumā, pie viņām pienāca kāda padzīvojusi kundze un teica: ”Vēl daudziem citiem vajadzētu darīt to, ko darāt jūs.” Traģiskais notikums dažus cilvēkus pamudināja ieklausīties, kādu cerību un mierinājumu piedāvā Dieva Raksti.

Traģēdijas sekas

Protams, pat vissirsnīgākie mierinājuma vārdi nevar pilnībā remdēt sāpes, ko pārdzīvo traģēdijas upuri, un nekādi vārdi nespēj līdz galam kliedēt bēdas, ko jūt vecāki, kuri ir zaudējuši bērnu. Grūti pat iztēloties, kāds satricinājums bija jāpārdzīvo policistam, kas, atsteidzies uz skolu, noslepkavoto vidū atrada savu sievu.

Gan bērniem, kas apšaudē palika dzīvi, gan viņu ģimenes locekļiem smagais pārdzīvojums ir atstājis dziļas rētas. Vasilijs, kurš metās uz avārijas izeju, tiklīdz šāvējs atklāja uguni, atceras: ”Lecot ārā pa logu, es lūdzu Jehovu. Es domāju, ka nāve ir tuvu. Es biju pārliecināts, ka tā ir mana pēdējā lūgšana.” Vairākas nedēļas Vasiliju mocīja murgi un viņš negribēja ne ar vienu runāt. Īpaši viņu sāpināja tas, ka daži traģisko notikumu pārvērta peļņas avotā un centās izzināt jaunas notikuma detaļas bez jebkādas iejūtības. Tikai pēc kāda laika viņš atkal spēja pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.

Jonass, kas atradās ar Vasiliju vienā klasē, redzēja, kā nogalina piecus viņa klasesbiedrus. ”Uzreiz pēc notikušā es bez problēmām varēju pastāstīt, kā viss notika. Tas līdzinājās šausmu filmai,” stāsta Jonass. ”Bet tagad man ir grūti runāt par to, kā es jūtos. Mans noskaņojums mainās. Dažreiz es nevēlos runāt, citreiz es runāju ļoti daudz.” Arī Jonass cieš no miega traucējumiem un redz murgus.

Pēc dažām dienām skolēniem atdeva mantas, kas bija palikušas klasē, un ārsti brīdināja, ka tās var atsaukt atmiņā traģēdiju. Jonass sākumā pat nevēlējās pieskarties savai jakai, skolas somai un motociklista ķiverei. Zēnu sagrāba šausmas katru reizi, kad viņš ieraudzīja kādu, kas izskatījās pēc šāvēja vai kas nēsāja līdzīgu mugursomu. Ja Jonasa vecāki skatījās filmu un tur atskanēja šāviens,  zēns vienmēr satrūkās. Speciālisti cenšas palīdzēt cietušajiem atbrīvoties no šādas spēcīgas emocionālas reakcijas uz jebko, kas atgādina traumatisko notikumu.

Jonasa tēvs Jirgens, kas strādā klīnikā, kuras darbinieks tika nogalināts, stāstīja, ka daudzus vecākus un kolēģus urdīja jautājumi, kas sākās ar ”Kāpēc?” un ”Kā būtu, ja ...?”. Kādu klīnikas darbinieci, kas no balkona bija redzējusi garām paejam šāvēju, mocīja doma, ka slepkava būtu varējis nošaut arī viņu. Lai pārvarētu šīs bailes, viņai bija vajadzīga psihiatra palīdzība.

Kas dziedē rētas

Kas dažiem palīdz tikt pāri tik šausminošai pieredzei? Jirgens atzīst: ”Kaut dažbrīd ir ļoti smagi, man nāk par labu citu cilvēku sabiedrība. Man ļoti palīdz apziņa, ka citi nav vienaldzīgi un ka es neesmu viens.”

Arī Jonass ir pateicīgs par atbalstu, ko sniedz citi: ”Es esmu saņēmis daudz kartīšu un īsziņu. Dažās no tām ir minēti Bībeles panti, kurus es izlasu. Tas ir patīkami.” Kas vēl viņam palīdz? ”Ja es pamostos naktī un man šķiet, ka es vairs nespēju izturēt, es lūdzu Dievu. Dažreiz es klausos mūziku vai žurnāla Atmostieties! * ierakstus,” stāsta Jonass. Viņš vēl piebilst, ka Bībelē ir paskaidrots, kāpēc kaut kas tāds vispār notiek: pār pasauli valda Sātans, un mēs dzīvojam beigu laikā. Jonasa tēvs atzīst, ka šī sapratne palīdz viņiem pārdzīvot notikušo nelaimi.

Drīz ciešanu vairs nebūs

Dažu dienu laikā skolas priekšā izveidojās vesels paklājs no ziediem, kartītēm un svecēm. Kāda Jehovas lieciniece, vārdā Kerstina, ievēroja, ka vairāki cilvēki bija atstājuši zīmītes ar jautājumiem, kāpēc notika šī traģēdija un kāpēc Dievs to pieļāva. Uzskatīdama, ka šādi jautājumi ir pelnījuši atbildi, viņa kopā ar divām citām Jehovas lieciniecēm uzrakstīja vēstuli un nolika to starp pārējām kartītēm.

Atspoguļojot oficiālo piemiņas pasākumu, kāds televīzijas kanāls parādīja vēstuli un citēja pirmās rindiņas: ”Kāpēc? Pēdējās dienās šādi jautājumi izskan arvien skaļāk un skaļāk, jo īpaši: kur bija Dievs? Kāpēc viņš to pieļāva?” Diemžēl šajā vietā citāts aprāvās.

Kāpēc diemžēl? Tāpēc, ka tālāk vēstulē bija paskaidrots, kāds ir visu ciešanu cēlonis, un norādīts, ka Dievs ”parūpēsies par to, lai viss cilvēku izraisītais ļaunums tiktu likvidēts”. Vēstules turpinājumā bija teikts: ”Pēdējā Bībeles grāmatā Dievs sola, ka viņš nožāvēs visas asaras no ļaužu acīm un ka nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo tas, kas bija, ir pagājis.” Dievs Jehova pat mirušos atgriezīs atpakaļ dzīvē. Drīzumā, kad atnāks viņa Valstība, vairs nebūs nekādu traģēdiju, slepkavību un ciešanu. Dievs ir solījis: ”Redzi, visu es daru jaunu.” (Atklāsmes 21:4, 5.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 12. lpp.]

Jonasa rokās kartīte ar vārdiem ”Mēs domājam par tevi”

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

Focus Agency/WPN

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

© imagebroker/Alamy

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

Foto: picture alliance

[Norāde par attēla autortiesībām 11. lpp.]

Foto: picture alliance