Dzīvība — dārga vai lēta?

”Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad, iznīcinot cilvēka dzīvību, tiek iznīcināts pats vērtīgākais un svētākais, kas vien ir pasaulē.” (Viljams Bārklijs, Ētikas pamati.)

”PATS vērtīgākais.” Vai tāds ir arī jūsu viedoklis par cilvēka dzīvību? Diemžēl daudzu cilvēku rīcība liecina, ka viņi domā citādi. Laika gaitā varmācīgi cilvēki savu savtīgo mērķu vārdā ir bijuši gatavi iznīcināt miljoniem vīriešu un sieviešu, tā parādot, ka citu dzīvība viņiem neko nenozīmē. (Salamans Mācītājs 8:9.)

Izlietot un izmest

Klasisks piemērs ir Pirmais pasaules karš. Risinoties šim briesmīgajam konfliktam, cilvēki daudzkārt ”tika sūtīti pilnīgi bezjēdzīgā nāvē”, raksta vēsturnieks A. Teilors. Tiekdamās pēc prestiža un slavas, augsta ranga militārpersonas izturējās pret karavīriem tā, it kā viņi būtu nevis cilvēki, bet bezvērtīgas lietas. Kaujā par Francijas pilsētu Verdenu krita vairāk nekā pusmiljons karavīru. ”Bija skaidrs, ka [no stratēģijas viedokļa] ar šo kauju nekas netiktu ne iegūts, ne zaudēts,” raksta A. Teilors, ”būtu tikai cilvēku upuri un slava par uzvaru.” (The First World War.)

Līdzīga necieņa pret cilvēka dzīvību ir vērojama arī mūsdienās. Kā norāda zinātnieks Kevins Beilss, nesenā ”demogrāfiskā sprādziena rezultātā darba tirgu visā pasaulē ir pārpludinājuši miljoni nabadzīgu un neaizsargātu cilvēku”. Ierauti nežēlīgajā komerciālajā sistēmā, kur ”cilvēka dzīvība ir kļuvusi lēta”,  viņi visu mūžu cīnās par izdzīvošanu. Tie, kas viņus ekspluatē, paskaidro K. Beilss, izturas pret viņiem gandrīz kā pret vergiem — kā pret ”lētu līdzekli peļņas iegūšanai, ko var izlietot un izmest”. (Disposable People.)

”Vēja ķeršana”

Ir vēl daudz citu iemeslu, kuru dēļ cilvēki jūtas nevērtīgi un izmisuši un domā, ka nevienam nerūp, vai viņi dzīvo vai mirst. Karš, netaisnība, dabas katastrofas, bads, slimības, tuva cilvēka nāve un neskaitāmas citas nelaimes var padarīt cilvēku dzīvi tik mokošu, ka viņi sāk šaubīties, vai dzīvot vispār ir vērts. (Salamans Mācītājs 1:8, 14.)

Pat starp tiem, kas dzīves gaitā nav pieredzējuši lielas traģēdijas, zaudējumus vai nežēlīgu apspiešanu, ir daudz cilvēku, kas uzdod sev tādu pašu jautājumu kā senās Izraēlas ķēniņš Salamans: ”Kāds tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka?” Pārdomājot savu dzīvi, daudzi atskārst, ka liela daļa viņu centienu galu galā ir izrādījušies tikai ”niecīgums un tukša vēja ķeršana”. (Salamans Mācītājs 2:22, 26.)

Tāpēc gribas vaicāt: vai tas ir viss, ko no dzīves var gaidīt? Patiešām nav daudz tādu cilvēku, kas savas dzīves nobeigumā justos tikpat gandarīti, kā jutās Ījabs, par kuru Bībelē teikts, ka viņš bija ”sāts savu dienu”. (Ījaba 42:17, VDP.) Lielākā daļa cilvēku izjūt smeldzīgu tukšuma sajūtu. Taču dzīvei nevajadzētu būt bezmērķīgai un tukšai. Dieva acīs ikviena cilvēka dzīvība ir dārga, un viņš vēlas, lai mēs dzīvotu pilnvērtīgu, gandarījuma pilnu dzīvi. Bet vai tas kādreiz īstenosies? Šis jautājums ir apskatīts nākamajā rakstā.