VAI mēs varam līdzināties praviešiem, kas dzīvoja senatnē? Skaidrojošajā vārdnīcā, kas iekļauta Bībeles Jaunās pasaules tulkojuma 2013. gada izdevumā (angļu val.), vārds ”pravietis” ir skaidrots šādi: ”Cilvēks, ar kura starpniecību tiek paziņoti Dieva nodomi. Pravieši runāja Jehovas vārdā, ne vien izteikdami paredzējumus, bet arī darīdami zināmas viņa mācības, norādījumus un spriedumus.” Mēs gan neizsakām pravietojumus, taču mēs darām zināmu Dieva vēsti, kas ir atrodama viņa Rakstos. (Mat. 24:14.)

Mēs uzskatām, ka ir liels gods stāstīt citiem par mūsu Dievu Jehovu un mācīt, kāda ir viņa griba attiecībā uz cilvēci. Šajā darbā mēs piedalāmies kopā ar eņģeļiem, kas laižas augstu debesīs. (Atkl. 14:6.) Bet mēs sastopamies arī ar grūtībām, kuru dēļ var mazināties mūsu apņēmība pildīt šo godpilno uzdevumu. Kādas ir dažas no grūtībām? Mēs varam pagurt, nolaist rokas vai ļauties negatīvām domām. Seno laiku pravieši bija tādi paši cilvēki kā mēs, bet viņi nepadevās, un Jehova viņiem palīdzēja pildīt viņu uzdevumu. Pievērsīsim uzmanību dažiem praviešiem un padomāsim, kā mēs varam viņiem līdzināties.

Ikdienas pienākumu dēļ mēs reizēm varam pagurt un domāt, ka mums trūkst spēka doties sludināt. Protams, mums visiem ir jāatpūšas — to darīja pat Jēzus un apustuļi. (Marka 6:31.) Padomāsim par Ecēhiēlu Babilonā un to, kas viņam bija jāveic no Jeruzālemes atvesto izraēliešu vidū. Reiz Dievs lika Ecēhiēlam paņemt ķieģeli un iegrebt tajā Jeruzālemes attēlu. Tad viņam bija jāguļ blakus šim ķieģelim uz kreisajiem sāniem 390 dienas un pēc tam uz labajiem — 40 dienas, tādā veidā simboliski attēlojot pilsētas aplenkumu. Jehova teica Ecēhiēlam: ”Redzi, Es tev aplikšu važas,  ka tu nevarēsi grozīties no vieniem sāniem uz otriem, tiekāms tavas ielenkuma dienas būs galā.” (Ecēh. 4:1—8.) Bez šaubām, Ecēhiēla rīcība piesaistīja izraēliešu trimdinieku uzmanību. Pravietim vairāk nekā gadu diendienā bija jāveic šis fiziski grūtais uzdevums. Kā viņš ar to tika galā?

Ecēhiēls labi apzinājās, kādēļ viņš ir iecelts par pravieti. Sūtīdams Ecēhiēlu, Dievs viņam bija sacījis: ”Vai tie [izraēlieši] klausa, vai neklausa, ..tiem jāzina, ka pravietis ir viņu vidū.” (Ecēh. 2:5.) Viņš nekad neaizmirsa sava uzdevuma mērķi un bija gatavs simboliski attēlot Jeruzālemes aplenkumu. Kļuva redzams, ka Ecēhiēls patiesi ir pravietis, — pēc kāda laika viņš kopā ar pārējiem trimdiniekiem saņēma ziņu: ”Pilsēta ir ieņemta!” Un tā izraēlieši saprata, ka viņu vidū ir bijis pravietis. (Ecēh. 33:21, 33.)

Mums ir uzdots brīdināt cilvēkus par drīzo Sātana pasaules bojāeju. Mēs varam fiziski pagurt, tomēr mēs veltījam pūles tam, lai sludinātu Dieva vārdus, atkārtoti apmeklētu cilvēkus un vadītu Bībeles nodarbības. Mūsu acu priekšā piepildās pravietojumi par šī laikmeta nobeigumu, un mums sniedz gandarījumu apziņa, ka esam tie, ”ar kuru starpniecību tiek paziņoti Dieva nodomi”.

Ar Jehovas gara palīdzību mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos. Tomēr, kad sastopamies ar cilvēku negatīvo attieksmi pret Dieva vēsti, mums palaikam var nolaisties rokas. Tad mums var palīdzēt pārdomas par Jeremijas priekšzīmi. Viņš izraēliešiem sludināja Dieva vēsti, bet tie viņu nievāja, paļāja un apsmēja. Pienāca brīdis, kad Jeremijam izlauzās: ”Es nedomāšu vairs par to un nerunāšu Viņa vārdā.” Jeremija bija tāds pats cilvēks kā mēs, ar tādām pašām jūtām. Bet viņš nepārstāja sludināt Dieva vēsti. Kā viņam tas izdevās? Viņš sacīja: ”Ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jer. 20:7—9.)

Līdzīgi būtu jārīkojas arī mums. Ja mēs jūtamies nomākti cilvēku neatsaucības dēļ, mēs varam cīnīties ar šīm izjūtām, pārdomājot, cik nozīmīga ir mūsu sludinātā vēsts. Tā mēs varam panākt, ka mūsu ”sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus.. kaulus”. Mums arī jāturas pie paraduma ik dienas lasīt Bībeli, lai šī uguns mūsos neapdzistu.

Daži kristieši jūtas apjukuši un nedroši, kad saņem tādu uzdevumu kalpošanā, kas liekas neizprotams un grūts. Līdzīgi, iespējams, jutās pravietis Hozeja. Jehova viņam lika: ”Ej un ņem sev netikli sievu.” (Hoz. 1:2.) Iztēlojieties, kā var justies cilvēks, kam Dievs pirms kāzām dara zināmu, ka viņa sieva kļūs par netikli! Tomēr Hozeja paklausīja Jehovam un apprecēja Gomeru, kas viņam vēlāk dzemdēja dēlu. Pēc tam viņa sievai piedzima meita, un tad — vēl viens dēls. Acīmredzot abu jaunāko bērnu tēvs nebija Hozeja. Jehova viņam jau bija teicis, ka viņa sieva ”skries pakaļ saviem mīļākajiem”. Ievērosim: vairākiem mīļākajiem, nevis tikai vienam. Bet pēc tam viņa vēlēsies atgriezties pie Hozejas. Kā jūs rīkotos Hozejas vietā? Vai jūs ņemtu savu sievu atpakaļ? Bet tieši to Jehova lika Hozejam darīt! Pravietis viņu pat atpirka par ievērojamu maksu. (Hoz. 2:9; 3:1—5.)

Hozejam varēja uzmākties šaubas, vai ar viņa paklausību šim norādījumam tiks panākts kaut kas labs, taču viņš darīja to, ko lika Jehova. Viņa ģimenes dzīvē atspoguļojās Jehovas attiecības ar izraēliešu tautu, un šie notikumi mums palīdz saprast, cik ļoti Jehovam sāpēja izraēliešu tautas nodevība. Un ir zināms, ka daļa izraēliešu tomēr atgriezās pie Dieva.

Mūsdienās Dievs nevienam neliek ”ņemt sev netikli sievu”. Bet ko mēs varam mācīties no Hozejas paklausības? Pirmkārt, viņa paraugs mūs mudina būt gataviem sludināt labo vēsti par valstību ”ļaužu priekšā un pa mājām” arī tad,  ja tas mums šķiet grūti. (Ap. d. 20:20.) Iespējams, mums nenākas viegli piedalīties dažos sludināšanas veidos. Diezgan daudzi cilvēki, kam Jehovas liecinieki ir mācījuši Bībeli, ir teikuši, ka viņiem patīk iepazīt Bībeli, bet viņi nekad nesludinās pa mājām. Liela daļa šo cilvēku vēlāk ir sākuši darīt to, kas viņiem iepriekš likās neiespējami. Mēs no tā noteikti esam kaut ko mācījušies.

Mēs varam mācīties vēl kaut ko no Hozejas gatavības uzņemties grūtu uzdevumu. Viņš būtu varējis meklēt aizbildinājumus un atteikties veidot ģimenes dzīvi ar tādu sievieti kā Gomera. Neviens tāpat to nebūtu uzzinājis, ja Hozeja pats nebūtu uzrakstījis par šo uzdevumu. Savukārt mēs varam pieredzēt šādu situāciju: mums ir radusies iespēja sludināt, un, ja mēs to neizmantotu, neviens to neuzzinātu. Tādā situācijā nonāca kristiete, vārdā Anna, kas mācījās kādā ASV vidusskolā. Skolotāja uzdeva klasei uzrakstīt eseju par jautājumu, kurā skolēniem ir savs stingrs viedoklis, un pēc tam, uzstājoties klases priekšā, viņiem būtu jāpārliecina pārējie klasesbiedri. Anna būtu varējusi neizmantot šo izdevību sludināt. Bet viņa saprata, ka tā ir paša Dieva dāvāta iespēja. Apzinādamās, kāda varētu būt klases reakcija, viņa lūdza Jehovam atbalstu, un vēlme sludināt klasesbiedriem pieauga. Viņa uzrakstīja eseju ar nosaukumu ”Evolūcija. Kādi ir pierādījumi?”.

Kad Anna uzstājās klasesbiedru priekšā, kāda meitene, kas ticēja evolūcijai, apbēra viņu ar jautājumiem, apstrīdot Annas argumentāciju. Mūsu māsa sekmīgi aizstāvēja savus uzskatus. Tas ļoti iespaidoja skolotāju, un Anna saņēma atzinības rakstu par vispārliecinošāko eseju. Pēc tās reizes Annai ir notikusi ne viena vien saruna par radīšanu ar meiteni, kas bija diskutējusi ar viņu. Anna pieņēma šo ”uzdevumu” no Jehovas, un tāpēc tagad, sludinot labo vēsti, viņa jūtas daudz drošāk.

Lai gan mēs neveicam tieši tādu pašu kalpošanu, kādu veica pravieši, tomēr, cenzdamies pašaizliedzībā līdzināties tādiem praviešiem kā Ecēhiēls, Jeremija un Hozeja, mēs varam sekmīgi pildīt Jehovas gribu. Vai nebūtu interesanti uzzināt vairāk arī par citiem praviešiem un pārdomāt viņu piemēru, iedziļinoties Bībelē ģimenes lokā vai personiski?