ŠIE vārdi, ko senatnē sacīja gudrais ķēniņš Salamans, labi raksturo cilvēku sajūtas. Tādēļ, ka dzīve ir īsa un nāve — neizbēgama, cilvēki gadsimtu gaitā ir ilgojušies pēc kaut kā labāka. Cilvēces vēsturē ir ne mazums stāstu un leģendu par to, kā tiek meklēts ilga mūža noslēpums.

Piemēram, tāds ir mīts par Gilgamešu, šumeru valdnieku. Viņa dzīve ir atainota daudzās leģendās. Viena no tām ir pazīstama kā eposs par Gilgamešu, un tajā stāstīts, kā viņš devās meklēt nemirstību, taču viņa meklējumi bija neveiksmīgi.

Ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras Ķīnā alķīmiķi centās izgudrot eliksīru, kas varēšot paildzināt mūžu. Viena šāda maisījuma sastāvā bija dzīvsudrabs un arsēns. Tiek uzskatīts, ka vairāki Ķīnas imperatori nomira, iedzēruši šo eliksīru. Viduslaikos Eiropā daudzi alķīmiķi centās izšķīdināt zeltu, jo ticēja, ka zeltam piemītošās pretkorozijas īpašības spēj pagarināt cilvēka mūžu.

Arī mūsdienās ir biologi un ģenētiķi, kas cenšas atklāt novecošanas noslēpumu. Viņu pētījumi liecina, ka cilvēku prātus joprojām nodarbina cīņa ar vecumu un nāvi, tāpat kā laikos, kad tika meklēts dzīvības eliksīrs. Bet kāds ir šo meklējumu iznākums?

Zinātnieki, kas pētī cilvēka šūnas, ir nākuši klajā ar vairāk nekā trīssimt teorijām par vecuma un nāves cēloņiem. Pēdējos gados molekulārbiologiem, laboratorijas apstākļos manipulējot ar gēniem un proteīniem, ir izdevies palēnināt novecošanas procesu dzīvniekiem un cilvēka šūnām. Šādi panākumi ir pamudinājuši ievērojamus cilvēkus finansēt pētījumus, kas saistīti ar cīņu pret nāvi. Kas šajos pētījumos ir noskaidrots? Kādi ir to virzieni?

Mēģinājumi pagriezt atpakaļ organisma iekšējo pulksteni. Daudzi biologi uzskata, ka novecošanā liela nozīme ir hromosomu gala posmiem, tā saucamajām telomērām. Telomēras pasargā ģenētisko informāciju šūnu dalīšanās laikā. Bet ikreiz, kad šūna dalās, telomēras garums sarūk. Beigu beigās telomēras kļūst pavisam strupas un šūnas pārstāj dalīties. Tā iesākas novecošanas process.

2009. gada Nobela prēmijas laureāte Elizabete Blekbērna ar kolēģiem atklāja enzīmu, kas ļauj aizkavēt telomēru saīsināšanās procesu, un iznākumā šūnu novecošanās palēninās. Taču viņu atzinumā  ir teikts, ka telomēras ”nebūtu jāuzskata par maģisku līdzekli mūža pagarināšanai — tās tik un tā neļaus mums pārsniegt dabiskā cilvēka dzīves ilguma robežu”.

Šūnu pārprogrammēšana ir vēl viens veids, kā cilvēki mēģina palēnināt novecošanu. Kad šūnas ir novecojušas un vairs nespēj dalīties, tās var sūtīt nepareizus signālus imūnsistēmas šūnām, tā izraisot organisma iekaisumu, sāpes kādā tā daļā vai saslimšanu. Nesen Francijā zinātnieki pārprogrammēja jeb atjaunināja cienījama vecuma donoru šūnas, no kuriem daži bija pat vairāk nekā simt gadu veci. Zinātniskās grupas vadītājs zinātņu doktors Žans Marks Lemetrs izteicās, ka viņu paveiktais liecina par šūnu ”novecošanas atgriezeniskumu”.

Ne visi zinātnieki ir vienisprātis, ka pasākumi cīņā ar vecumu spēj padarīt cilvēku dzīvi ievērojami garāku, nekā tā ir mūsdienās. Nav šaubu, ka cilvēka dzīves ilgums kopš 19. gadsimta ir krietni pieaudzis. Bet liela nozīme ir bijusi labākai higiēnai, sekmīgai cīņai ar infekcijas slimībām, kā arī antibiotikām un vakcīnām. Daži ģenētiķi uzskata, ka mūsdienās cilvēka mūža garums ir sasniedzis savu dabisko robežu.

Aptuveni pirms 3500 gadiem vairāku Bībeles grāmatu sarakstītājs Mozus atzina: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10.) Par spīti cilvēku pūliņiem pagarināt savu mūžu, pamatā tā ilgums ir palicis tāds pats kā Mozus laikā.

Taču tādi radījumi kā sarkanais jūras ezis vai kādas sugas Islandes gliemene var nodzīvot vairāk nekā divsimt gadus, un tāds koks kā milzu mamutkoks sasniedz vairāku tūkstošu gadu vecumu. Vai, salīdzinot mūsu dzīves garumu ar šiem skaitļiem, jums nenāk prātā jautājums: vai 70, 80 gadi ir viss, uz ko mēs varam cerēt?