Uz diviem milzīgiem Tita arkas bareljefiem ir atainots labi pazīstams vēsturisks notikums. Bet reti kurš zina, ka pastāv saikne starp šo arku un to, kas rakstīts Bībelē. Tita arka bez vārdiem liecina par kāda iezīmīga Bībeles pravietojuma piepildījumu.

Mūsu ēras pirmā gadsimta sākumā Romas impērija bija izpletusies no Britānijas un Gallijas līdz pat Ēģiptei. Romas teritorijā valdīja līdz tam nepieredzēts miers un labklājība. Tomēr viens reģions Romai sagādāja pastāvīgas galvassāpes — tā bija dumpīgā Jūdejas province.

Kādā enciklopēdijā (Encyclopedia of Ancient Rome) ir rakstīts: ”Nebija daudz tādu Romai pakļautu teritoriju, kurām būtu bijis tik dziļš abpusējs naids ar Romu kā Jūdejai. Jūdi nicināja svešzemju kungus, kas it nemaz neņēma vērā viņu paražas. Savukārt romieši uzskatīja jūdus par stūrgalvīgiem un tāpēc izturējās pret tiem galēji neiecietīgi.” Daudzi jūdi cerēja, ka parādīsies glābējs, kas atbrīvos tautu no nīstajiem romiešiem un palīdzēs Izraēlai atgūt zaudēto godību. Taču mūsu ēras 33. gadā Jēzus Kristus paziņoja, ka Jeruzālemi gaida iznīcība.

Jēzus sacīja: ”Tevi gaida dienas, kad tavi ienaidnieki uzslies ap tevi nocietinājumus no nosmailinātiem baļķiem, tevi ielenks un māksies tev virsū no visām pusēm, nolīdzinās tevi līdz ar zemi, satrieks tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās tevī akmeni uz akmens.” (Lūkas 19:43, 44.)

Jēzus vārdi, jādomā, raisīja neizpratni viņa mācekļos. Pēc divām dienām, vērojot Jeruzālemes templi, viens no viņiem izsaucās: ”Skolotāj, skaties! Kādi akmeņi un kādas ēkas!” Tempļa akmeņi patiešām bija iespaidīgi. Ir zināms, ka daži no tiem bija 11 metrus gari, 5 metrus plati un 3 metrus augsti. Tomēr Jēzus atbildēja: ”Pienāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, pat akmens uz akmens nepaliks, viss tiks sagrauts.” (Marka 13:1; Lūkas 21:6.)

Tad Jēzus turpināja: ”Kad jūs ieraudzīsiet ap Jeruzālemi karaspēka nometnes, tad ziniet, ka tās iznīcība ir tuvu. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, tie, kas ir pilsētā, lai to atstāj un tie, kas ir laukos, lai neieiet pilsētā.” (Lūkas 21:20, 21.) Vai Jēzus vārdi piepildījās?

Pagāja trīsdesmit trīs gadi, un Jūdeja joprojām atradās romiešu jūgā. Bet 66. gadā, kad romiešu ieceltais Jūdejas vietvaldis Gesijs Flors paņēma līdzekļus no tempļa mantnīcas, jūdu pacietības mērs bija pilns. Drīz vien Jeruzāleme bija pilna ar saniknotiem ebreju dumpiniekiem. Viņi nogalināja romiešu kareivjus un pasludināja neatkarību no Romas.

Apmēram pēc trim mēnešiem Cestijs Galls ar vairāk nekā 30 tūkstošu  vīru lielu armiju devās uzbrukumā Jeruzālemei, lai apslāpētu dumpi. Romieši ātri ieņēma priekšpilsētu un parakās zem tempļa mūra. Bet tad bez kāda redzama iemesla viņi atkāpās. Sajūsminātie jūdu dumpinieki tūlīt pat sāka tos vajāt. Kad romiešu karaspēks bija atkāpies un jūdu dumpinieki bija devušies to vajāt, kristieši, ņemot vērā Jēzus brīdinājumu, bēga uz kalniem otrpus Jordānai. (Mateja 24:15, 16.)

Nākamajā gadā Roma no jauna izvērsa militāru kampaņu pret Jūdeju, šoreiz karavadoņa Vespasiāna un viņa dēla Tita vadībā. 68. gadā nomira imperators Nerons, un Vespasiāns devās uz Romu, lai pats kļūtu par jauno imperatoru. Viņš atstāja Jūdejā savu dēlu Titu ar 60 tūkstošiem karavīru, lai tas pabeigtu uzsākto kampaņu.

70. gada jūnijā Tits pavēlēja saviem kareivjiem nocirst ap Jeruzālemi visus kokus, lai uzbūvētu apmēram septiņus kilometrus garu mietu žogu apkārt pilsētai. Aptuveni trīs mēnešus vēlāk romieši bija izlaupījuši un nodedzinājuši pilsētu un templi un, kā jau Jēzus bija paredzējis, akmeni pa akmenim noplēsuši visas ēkas. (Lūkas 19:43, 44.) Pēc piesardzīgiem aprēķiniem, ”Jeruzālemē un citviet Jūdejā aizgāja bojā no ceturtdaļmiljona līdz pusmiljonam cilvēku”.

71. gadā Tits atgriezās Itālijā, un Romas iedzīvotāji viņu sagaidīja kā varoni. Visa pilsēta noskatījās vienā no grandiozākajiem triumfa gājieniem tās vēsturē.

Cilvēki vēroja bagātīgu procesiju, kas virzījās pa Romas ielām. Viņi gavilēja par karā sagrābtajiem kuģiem, lielajām skatuvēm, uz kurām tika izspēlētas cīņu ainas, un dārgumiem, kas bija nolaupīti Jeruzālemes templī.

79. gadā Tits kļuva par nākamo imperatoru pēc sava tēva Vespasiāna. Taču pagāja tikai divi gadi, un Tits negaidīti nomira. Pēc tam varu pārņēma viņa brālis Domiciāns un par godu Titam uzbūvēja triumfa arku.

Mūsdienās simtiem tūkstošu cilvēku, kas ik gadu apmeklē Romas forumu, apbrīno Tita arku. Vieni uzskata, ka arka ir iespaidīgs mākslas darbs, otri — ka tā ir liecība Romas impērijas varenībai, un vēl citi — ka tas ir piemiņas monuments iekarotajai Jeruzālemei un tās templim.

Tomēr tie, kas uzmanīgi pēta Bībeli, atzīst, ka Tita arka ir kaut kas vairāk. Tā bez vārdiem liecina, ka Bībeles pravietojumi ir uzticami un precīzi un ka tie ir Dieva iedvesmoti. (2. Pētera 1:19—21.)