KRISTIEŠI pirmajā gadsimtā veltīja daudz pūļu, lai ”labo vēsti par valstību” darītu zināmu pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku. (Mat. 24:14.) Daži no viņiem pat devās uz svešām zemēm. Piemēram, apustulis Pāvils savos misijas ceļojumos plaši sludināja apgabalā, kur mūsdienās atrodas Turcija. * Gandrīz 2000 gadu vēlāk, 2014. gadā, Turcijā atkal norisinājās plaša sludināšana — tika rīkota īpaša sludināšanas kampaņa. Ar kādu mērķi tā tika rīkota, un kas tajā piedalījās?

Šobrīd Turcijā ir vairāk nekā 2800 sludinātāju, taču iedzīvotāju skaits šajā valstī ir apmēram 80 miljoni. Tas nozīmē, ka sludinātāju skaita attiecība pret iedzīvotāju skaitu ir 1 pret 28 000. Kā jau varam iedomāties, mūsu ticības biedriem ir bijis iespējams sludināt tikai nelielai šīs valsts iedzīvotāju daļai. Tāpēc īpašās kampaņas mērķis bija īsā laikā sludināt pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku. Aptuveni 550 turku valodā runājoši brāļi un māsas no citām valstīm ieradās Turcijā, lai kopā ar vietējiem sludinātājiem piedalītos šajā kampaņā. Kas ar to tika panākts?

Tika sniegta plaša liecība. Brāļi no kādas draudzes Stambulā rakstīja: ”Cilvēki, mūs ieraudzījuši, vaicāja: ”Vai jums notiek kāds kongress? Mēs visur redzam Jehovas lieciniekus!”” Savukārt brāļi Izmirā pieredzēja šādu gadījumu: ”Kāds vīrs, kas strādā taksometru stāvvietā, pienāca pie viena no draudzes vecākajiem un vaicāja: ”Vai jums te notiek kaut kas īpašs? Jūs darbojaties tik aktīvi kā vēl nekad!”” Šo kampaņu tik tiešām nevarēja nepamanīt.

Sludināšana Turcijā brāļiem un māsām no citām zemēm sagādāja lielu prieku. Stefens, kas bija ieradies no Dānijas, teica: ”Katru dienu man bija iespēja sludināt cilvēkiem, kas par Jehovu neko nebija dzirdējuši. Es patiešām darīju zināmu Jehovas vārdu!” Žans Dāvids, kas bija atbraucis no Francijas, rakstīja: ”Tikai vienā ieliņā vien mēs varējām sludināt stundām ilgi. Tas bija lieliski! Lielākā daļa cilvēku neko nezināja par Jehovas lieciniekiem. Gandrīz pie katrām durvīm mēs varējām uzsākt sarunu, parādīt mājas iemītniekam kādu no mūsu video un atstāt literatūru.”

 550 atbraukušie brāļi un māsas divu nedēļu laikā izplatīja 60 000 publikāciju! Tādā veidā par Bībelē lasāmo labo vēsti uzzināja ļoti daudz cilvēku.

Vairojās sludinātāju dedzība. Šī kampaņa rosināja vietējos brāļus un māsas darīt vairāk kalpošanā. Daudzi sāka apsvērt domu par pilnas slodzes kalpošanu. Viena gada laikā pēc kampaņas beigām pionieru skaits Turcijā pieauga par 24 procentiem.

Kampaņas dalībnieki pēc atgriešanās mājās dalījās savos iespaidos. Širina, kāda māsa no Vācijas, rakstīja: ”Brāļiem un māsām Turcijā viegli padodas sludināt neformālās situācijās. Savukārt es ļoti kautrējos to darīt. Bet īpašā kampaņa, brāļu un māsu piemērs, kā arī daudzās lūgšanas man palīdzēja sākt darīt to, ko es iepriekš nebiju spējusi. Es pat sludināju un izplatīju bukletus, braucot ar metro! Tagad es esmu daudz drošāka nekā agrāk.”

”Es iemācījos daudz ko vērtīgu,” teica Johanness no Vācijas. ”Brāļi un māsas Turcijā ļoti vēlas pastāstīt labo vēsti pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku. Viņi sludina katrā izdevīgā situācijā. Es apņēmos pēc atgriešanās Vācijā darīt tāpat. Tagad man daudz biežāk izdodas risināt sarunas par Bībeli.”

”Šī kampaņa spēcīgi ietekmēja manu kalpošanu. Es kļuvu drosmīgāka, un pieauga mana paļāvība uz Jehovu,” atzina Zejnepa no Francijas.

Ticības biedri kļuva tuvāki cits citam. Savstarpējā mīlestība un vienotība, ko varēja izjust brāļi un māsas no dažādām zemēm, tos spēcīgi ietekmēja. ”Mēs varējām izbaudīt vietējo brāļu un māsu viesmīlību,” teica iepriekšminētais Žans Dāvids. Viņš piebilda: ”Viņi mūs uzņēma kā draugus un izturējās pret mums kā pret ģimenes locekļiem. Viņi mūs aicināja apmesties savās mājās. Es jau zināju, ka mēs esam starptautiska brāļu saime, — es to tik bieži biju lasījis mūsu literatūrā. Bet šeit es to varēju izjust personīgi. Tagad es vēl vairāk lepojos, ka varu piederēt pie Jehovas tautas, un esmu viņam no sirds par to pateicīgs.”

 ”Mēs bijām no dažādām valstīm — Dānijas, Francijas, Vācijas, Turcijas —, tomēr mēs bijām kā viena ģimene. Bija tāda sajūta, it kā Jehova ar lielu dzēšgumiju būtu izdzēsis visas robežas, kas šķir tautas,” teica Klēra no Francijas.

Stefānija, kas arī bija atbraukusi no Francijas, piebilda: ”Šī sludināšanas kampaņa mums atgādināja, ka Jehovas kalpus vieno nevis kultūra vai valoda, bet gan mīlestība pret savu Dievu.”

Daudzi sludinātāji, kas bija atbraukuši uz kampaņu no citām zemēm, sāka domāt par pārcelšanos uz Turciju, lai palīdzētu vietējiem brāļiem un māsām milzīgajā darbā, kas šajā valstī vēl jāpaveic. Vairāki sludinātāji jau ir pārcēlušies uz šo zemi. Viņu atbalsts tiek ļoti augstu vērtēts.

Piemēram, kādā nomaļā grupā, kurā bija 25 sludinātāji, daudzus gadus bija tikai viens draudzes vecākais. Mēs varam iztēloties, cik lielu prieku juta šie brāļi un māsas, kad 2015. gadā viņiem pievienojās seši sludinātāji no Vācijas un Nīderlandes.

Ko par savu dzīvi Turcijā saka brāļi un māsas, kas uz turieni ir pārcēlušies no citām zemēm un jau kādu laiku tur dzīvo? Viņi atzīst: lai gan, kalpojot jaunā zemē, mēdz būt dažas grūtības, kopumā šāda dzīve sniedz lielu gandarījumu. Tālāk minēts, ko ir teikuši daži no viņiem.

”Kad tev nav daudz mantu, kurām pieķerties, tu vari justies brīvāks, un tas ļauj vairāk laika veltīt tam, kas dzīvē ir svarīgākais,” atzina Federiko, kam ir nedaudz pāri 40 gadiem. Viņš kopā ar sievu ir pārcēlies uz Turciju no Spānijas. Vai viņš ieteiktu arī citiem spert līdzīgu soli? ”Noteikti! Tie, kas pārceļas uz citu zemi, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt Jehovu, pilnībā nodod savu dzīvi Jehovas rokās. Mēs vairāk nekā jebkad agrāk izjūtam Jehovas rūpes par mums.”

”Ir milzīgs gandarījums kalpot tur, kur ir tik daudz darāmā, un sludināt labo vēsti cilvēkiem, no kuriem tikai retais to ir dzirdējis,” teica Rūdijs — kāds  precēts brālis no Nīderlandes, kam ir tuvu 60 gadiem. ”Redzot, kādu prieku izjūt tie, kas pieņem patiesību, es pats izjūtu prieku.”

Kāds brālis, vārdā Saša, kam ir nedaudz pāri 40 gadiem un kas kopā ar sievu uz Turciju ir pārcēlies no Vācijas, teica: ”Sludināšanā es katru dienu satieku cilvēkus, kas patiesību dzird pirmo reizi mūžā. Iespēja palīdzēt viņiem iepazīt Jehovu man sniedz neaprakstāmu gandarījumu.”

Acuko, kāda māsa, kurai ir pāri 30 gadiem un kura kopā ar vīru pārcēlās uz Turciju no Japānas, sacīja: ”Kādreiz es ļoti vēlējos, kaut Armagedons sāktos pēc iespējas ātrāk. Bet pēc pārcelšanās uz Turciju es nebeidzu vien pateikties Jehovam par viņa pacietību. Jo vairāk es redzu, kā Jehova vada sludināšanu, jo vairāk es vēlos viņam tuvoties.”

Alisa, kurai arī ir pāri 30 gadiem un kura uz Turciju ir atbraukusi no Krievijas, teica: ”Kalpojot Jehovam šādā veidā, es esmu varējusi izjust, cik viņš ir labs.” (Ps. 34:9.) Viņa piebilda: ”Jehova man ir ne tikai tēvs, bet arī tuvs draugs, ko es dažādās situācijās iepazīstu aizvien labāk. Es esmu piedzīvojusi neskaitāmus priecīgus brīžus, pieredzējusi dažādus interesantus gadījumus un izjutusi Jehovas dāsnās svētības.”

Īpašā sludināšanas kampaņa daudziem Turcijā ir palīdzējusi uzzināt labo vēsti. Tomēr ļoti lielā šīs zemes daļā vēl nav sludināts. Brāļi un māsas, kas ir pārcēlušies uz Turciju, katru dienu sastop cilvēkus, kas vēl nekad nav dzirdējuši par Jehovu. Vai arī jūs vēlētos kalpot šādā vietā? Atcerieties Jēzus vārdus: ”Paceliet savas acis un paskatieties uz druvām! Tās ir baltas pļaujai.” (Jāņa 4:35.) Varbūt jums būtu iespējams atbalstīt sludināšanu tādā zemē, kur druvas ”ir baltas pļaujai”? Tādā gadījumā speriet konkrētus soļus, lai šo mērķi sasniegtu. Jūs varat būt pilnīgi pārliecināti, ka, aizvien aktīvāk piedaloties labās vēsts izplatīšanā ”līdz pašai zemes malai”, jūs pieredzēsiet bagātīgas svētības! (Ap. d. 1:8.)