Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kas notiek ar jauniešiem

Kas notiek ar jauniešiem

Kas notiek ar jauniešiem

PASAULES modes untumi visos laikos ir diktējuši sabiedrībai jaunus noteikumus. Mūsdienās, moderno tehnoloģiju laikmetā, pārmaiņas notiek straujāk nekā jebkad agrāk. Tas, kas bija modē vakar, šodien jau ir izgājis no modes, un tas, kas ir populārs šodien, rīt jau būs novecojis. Šīs straujās pārmaiņas ļoti dziļi iespaido jauniešus.

Sociāls ”apvērsums”

Pēdējos gados moderno tehnoloģiju attīstība ir izraisījusi īstu apvērsumu savstarpējās komunikācijas sfērā, un šis ”apvērsums” ir spēcīgi ietekmējis jauniešus. Piemēram, daudzās zemēs mobilais telefons un dators pusaudžiem ir kļuvis par neatņemamu savstarpējo attiecību veidošanas un uzturēšanas līdzekli. Interneta sociālie tīkli ir pavēruši jaunu pasauli ar jaunām iespējām. ”Reālajā dzīvē tev varbūt tikpat kā vispār nav draugu, un te pēkšņi virtuālajā pasaulē tev uzrodas simtiem draugu,” izteicās kāda deviņpadsmitgadīga meitene no Austrālijas.

Mobilie telefoni un internets nenoliedzami paver daudz iespēju. Tomēr daudziem cilvēkiem izveidojas kaut kas līdzīgs atkarībai no šīm ierīcēm. Kā atzīmēja kādas ASV universitātes profesors Donalds Robertss, daži studenti starpbrīdī nespēj izturēt pat pāris minūtes, neparunājot ar kādu pa mobilo telefonu. ”Rodas iespaids,” profesors sacīja, ”ka viņi nejūtas savā ādā bez šīm sarunām — liekas, it kā viņi nespētu paciest klusumu.”

Daži jaunieši paši atzīst, ka viņiem ir izveidojusies atkarība no mobilajiem telefoniem un interneta. ”Es nekādi nevaru iztikt bez čatošanas un mobilā telefona — tas ir veids, kā es uzturu kontaktus ar draugiem,” stāsta sešpadsmitgadīgā Stefānija. ”Kad es atnāku mājās, es apsēžos pie datora un palieku tur.. dažreiz līdz pat trijiem naktī.” Stefānijas ikmēneša rēķins par mobilā telefona sarunām svārstās no 100 līdz 500 dolāriem (aptuveni no 50 līdz 265 latiem). ”Par sarunām, kas pārsniedz noteikto laika limitu, es šobrīd esmu parādā vecākiem jau vairāk nekā 2000 dolāru,” stāsta Stefānija. ”Bet es tik ļoti esmu pieradusi visur nēsāt līdzi mobilo telefonu, ka nevaru bez tā normāli dzīvot.”

Tomēr ar naudas grūtībām problēmas vēl nebeidzas. Veicot kādu pētījumu par ģimenes dzīvi, antropoloģe Elinora Ohsa konstatēja, ka tad, kad strādājoši vecāki pārnāk mājās, viņu dzīvesbiedri un bērni ir tā ieurbušies savās elektroniskajās ierīcēs, ka divās trešdaļās gadījumu pat nesasveicinās. ”Pētījums parādīja, cik grūti vecākiem ir iekļūt sava bērna pasaulē,” atzīmēja Ohsa. Pēc viņas vārdiem, pētījuma rezultāti liecināja, ka vecāki, kuru bērni bija iegrimuši savu interešu pasaulē, būtībā nolaida rokas un attālinājās no savām atvasēm.

Interneta sociālie tīkli

Daudzus vecākus un izglītības darbiniekus uztrauc fakts, ka jaunieši ļoti daudz laika pavada, apmeklējot interneta sociālos tīklus. Šajās interneta vietnēs ir iespējams izveidot savu tīmekļa lappusi, ievietot attēlus, videomateriālus un veidot tīmekļa žurnālus (blogus).

Jauniešus, gluži dabiski, piesaista šādas vietnes, jo tās ļauj uzturēt kontaktus ar draugiem. Turklāt, izveidojot tīmekļa lappusi, jaunietis var apliecināt sevi, paust savus uzskatus. Šāda vēlēšanās ir pilnīgi saprotama, jo pusaudža gadi ir laiks, kad cilvēks mācās izprast pats sevi un kad ir svarīgi izpaust savas jūtas un domas tā, lai citi tās ievērotu un uz tām atsauktos.

Tomēr viena no problēmām ir tāda, ka daļa jauniešu internetā izveido savu virtuālo tēlu, kas atspoguļo to, kādi viņi vēlas būt, nevis kādi viņi ir patiesībā. ”Viens no maniem klasesbiedriem internetā uzdodas par 21 gadu vecu puisi, kas dzīvo Lasvegasā,” stāsta kāds piecpadsmitgadīgs jaunietis. Patiesībā abi šie pusaudži dzīvo apmēram 1600 kilometru attālumā no šīs ASV pilsētas.

Šāda krāpšanās ir ļoti izplatīta. ”Kibertelpā tu vari atļauties visu, ko vien vēlies,” izteicās kāda astoņpadsmitgadīga austrāliešu meitene. ”Virtuālajā pasaulē tu vari pārtapt par pilnīgi citu personu, jo neviens tevi patiesībā nepazīst. Tu jūties pārliecināts par sevi. Tu vari izgudrot jebko, kas tev šķiet aizraujoši. Tu vari ievietot internetā fotoattēlus, kuros tu izskaties tā, kā tu nekad neatļautos reālajā dzīvē, un dari kaut ko tādu, ko tu reālajā dzīvē nekad nedarītu. Tu vari uzrakstīt tādas lietas, ko tu nekad nevienam neteiktu aci pret aci. Tev liekas, ka tu vari atļauties jebko un vienmēr tikt cauri sveikā, jo tu paliec anonīms. Neviens nezina, kas tu esi īstenībā.”

Līdzīgi kā citus saziņas līdzekļus, interneta sociālos tīklus var izmantot gan noderīgiem, gan ļauniem mērķiem. Vecākiem būtu jāzina, ar ko viņu bērni nodarbojas internetā. Vai jūs rūpējaties par to, lai jūsu bērns izmantotu internetu gudri? * (Efeziešiem 5:15, 16.) Jāņem vērā, ka, lietojot internetu nesaprātīgi, jūsu bērnam var draudēt nopietnas briesmas. Par kādām briesmām ir runa?

Kibertelpas ēnas puse

Iespēja palikt anonīmiem pievilina daudzus bērnu pavedējus, kas izvēlas internetu par savu darbības sfēru. Jaunieši neviļus var kļūt par šādu negodīgu cilvēku upuriem, ja viņi internetā atklāj personiska rakstura informāciju vai piekrīt satikties ar kādu cilvēku, ar ko ir sarakstījušies. Pēc dažu uzskatiem, ”pastāv lielāka varbūtība, ka bērni cietīs no vardarbības vai seksuālas izmantošanas savās mājās vai rotaļu laukumos”, teikts grāmatā Parenting 911 (Neatliekamā palīdzība vecākiem). ”Tomēr lielākajai daļai vecāku ir briesmīgi iedomāties, ka pašu mājās pavedēji var morāli degradēt viņu bērnus caur datora ekrānu.”

Pastāv arī citi ļaunprātīgas interneta izmantošanas veidi. Jauniešu vidū sāk izplatīties tāda parādība kā bulings internetā — ar interneta starpniecību īstenota nežēlīga ņirgāšanās par kādu, draudi un izstumšana no sava loka. Veselas interneta vietnes tiek veidotas tieši ar mērķi kādu pazemot. Arī e-pasts, tērzēšanas vietas un citi interneta pakalpojumi tiek izmantoti neslavas celšanai. Kādas interneta drošības grupas vadītāja uzskata, ka apmēram 80 procenti bērnu vecumā no 10 līdz 14 gadiem tiešā vai netiešā veidā ir cietuši no šāda bulinga.

Citu aizskaršana un pazemošana, protams, nav nekas jauns. Tomēr tagad baumas, tenkas un apmelošana izplatās nesalīdzināmi plašākā mērogā un lielākā ātrumā nekā agrāk. Turklāt bulings kibertelpā bieži vien ir daudz atbaidošāks nekā ikdienas dzīvē. Dažkārt tādās vietās kā skolas ģērbtuves vai dušas ar mobilajiem telefoniem tiek nofotografētas vai uzfilmētas ainas, kas kādu var nostādīt ļoti neērtā situācijā. Pēc tam šie attēli un videomateriāli tiek ievietoti internetā un nosūtīti ikvienam, kas pēc tiem tīko.

Bažas par draudiem internetā pieaug

Situācija ir tik nopietna, ka ASV Ņūdžersijas štata Tiesībaizsardzības un sabiedriskās drošības departaments vecākiem un aizbildņiem izsūtīja vēstules, kurās tas aicināja vecākus uz sadarbību, lai kopīgiem spēkiem cīnītos ar tādu aizvien aktuālāku problēmu kā briesmas, ar kurām bērni sastopas, lietodami internetu gan skolā, gan ārpus tās. Šajā vēstulē izskanēja īpašs brīdinājums par briesmām, kas var draudēt, ja kāds ievieto internetā personisku informāciju vai fotoattēlus. Interneta vietnes, kurās ir pieejama šāda informācija, bieži vien piesaista negodīgus jauniešus un pieaugušos. Kā bija norādīts vēstulē, vecākiem ir jāapzinās, ka briesmas, kas saistītas ar interneta lietošanu, ir ļoti reālas un ka, uzzinot vairāk par to, kā bērni lieto internetu, vecāki var dot lielu ieguldījumu, lai pasargātu savus bērnus.

Tomēr daļai vecāku tikpat kā nav nekādas jausmas, ar ko viņu bērni nodarbojas pie datora ekrāna. Kādas sešpadsmitgadīgas meitenes māte, kas rūpīgi seko līdzi tam, ko meita dara internetā, izteicās: ”Ja vecāki zinātu, ko bērni ievieto internetā un par kādām tēmām diskutē, viņiem mati saceltos stāvus.” Kāda speciāliste, kas nodarbojas ar privāto datu aizsardzības jautājumiem, atzīmēja, ka daudzi jaunieši internetā ievieto ļoti nepiedienīgus fotoattēlus.

Postošas sekas

Bet varbūt bažas ir pārspīlētas, un pieaugušie, kas ceļ trauksmi par briesmām internetā, vienkārši ir aizmirsuši, ko nozīmē būt pusaudzim? Statistikas dati liecina par pretējo. Piemēram, padomājiet par šādiem faktiem: dažās vietās gandrīz trešajai daļai zēnu un meiteņu vecumā no 15 līdz 17 gadiem jau ir bijušas seksuālas attiecības. Kā teikts kādā grāmatā, vairāk nekā puse pusaudžu vecumā no 13 līdz 19 gadiem atzīst, ka viņiem ir bijis orālais sekss.

Vai šo situāciju kaut kā ir iespaidojušas arī modernās tehnoloģijas? Par to nav nekādu šaubu. Kādā New York Times Magazine rakstā bija teikts: ”Mobilie telefoni un internets, kas pusaudžiem piedāvā nepieredzēti plašas iespējas nekontrolēti darīt visu, ko viņi vēlas, padara gadījuma rakstura attiecības ārkārtīgi viegli noorganizējamas.” Lai sarunātu slepenu tikšanos ar pretējā dzimuma pārstāvi, tiešām nav vajadzīgs nekas vairāk kā pāris reizes uzklikšķināt pa datora taustiņiem. Saskaņā ar kādas aptaujas datiem, četras piektdaļas meiteņu pašas atzīst, ka, lietojot internetu, viņas neievēro pietiekamu piesardzību.

Daži, kas internetā ir gribējuši ar kādu iepazīties, ir nokļuvuši nepatīkamās situācijās, kuras viņi nepavisam nav gaidījuši. ”Mēs novērojam, ka pieaug seksuālas vardarbības gadījumu skaits,” stāsta Dženifera Velča no Novato pilsētas policijas (Kalifornijas štats, ASV). Pēc viņas vārdiem, daudzi upuri ar savu nākamo uzbrucēju ir iepazinušies internetā un vēlāk piekrituši satikties.

Sargieties no ”pasaules gudrības”

Pusaudžiem veltītos rakstos, kas parādās laikrakstos un žurnālos, visbiežāk par seksu ir runāts visai pielaidīgi. Kaut gan visā visumā tajos ir atbalstīta doma, ka jauniešiem būtu labi atturēties no seksuālām attiecībām un saglabāt morālu tīrību, tomēr parasti galvenais mērķis ir popularizēt nevis atturēšanos no seksa, bet ”drošu” seksu. Domu gaita ir aptuveni šāda: ”Ja jau mēs viņus nevaram apturēt, mēs vismaz varam viņiem iemācīt rīkoties ar atbildības sajūtu.”

Kādā respektablā, pusaudžiem domātā tīmekļa vietnē, runājot par jautājumiem, kas jāapsver, lai izšķirtos par vai pret seksu, bija uzsvērti trīs faktori: 1) grūtniecības risks, 2) risks saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām un 3) abu partneru emocionālā gatavība šādam solim. ”Galu galā — lēmums ir tavā paša ziņā,” teikts šajā tīmekļa vietnē. Doma, ka jaunietis varētu apspriest šo tēmu ar kādu no vecākiem, bija pieminēta tikai garāmejot, bet par to, vai ir pareizi vai nepareizi, ka jaunieši stājas seksuālās attiecībās, vispār nebija bilsts ne vārda.

Ja jums ir bērni, jūs noteikti nevēlaties, lai viņi dzīvē vadītos pēc mainīgās un nesaprātīgās ”pasaules gudrības”. (1. Korintiešiem 1:20.) Kā jūs varat palīdzēt saviem bērniem sarežģītajos pusaudžu gados izvairīties no briesmām, par kurām bija runa šajā rakstā? Tas nebūs nekāds risinājums, ja jūs vienkārši atvienosiet datoru vai atņemsiet bērnam mobilo telefonu. Ar šādu nepārdomātu rīcību jūs nesasniegsiet bērna sirdi. (Salamana Pamācības 4:23.) Ņemiet vērā arī to, ka ar mobilā telefona un interneta palīdzību pusaudži, iespējams, cenšas apmierināt vajadzības, kuras vecāki varētu apmierināt daudz labāk. Kādas ir šīs vajadzības?

[Zemsvītras piezīme]

^ 13. rk. Vecākiem būtu nevis vienkārši jānosoda interneta lietošana, bet gan pašiem jāiepazīstas ar bērnu iecienītajām interneta vietnēm. Tad vecāki labāk spēs palīdzēt bērniem ”vingrināt prātus izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.) Periodā, kad bērni veidojas par pieaugušiem cilvēkiem, šāda vecāku vadība viņiem ļoti noderēs.

[Izceltais teksts 4. lpp.]

”Kad es atnāku mājās, es apsēžos pie datora un palieku tur.. dažreiz līdz pat trijiem naktī.”

[Izceltais teksts 5. lpp.]

”Kibertelpā tu vari atļauties visu, ko vien vēlies. Virtuālajā pasaulē tu vari pārtapt par pilnīgi citu personu, jo neviens tevi patiesībā nepazīst.”

[Izceltais teksts 7. lpp.]

”Ja vecāki zinātu, ko bērni ievieto internetā un par kādām tēmām diskutē, viņiem mati saceltos stāvus.”

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Interneta sociālie tīkli kādas meitenes dzīvē

”Es sāku internetā apmeklēt mūsu skolas lapu, lai sazinātos ar skolasbiedriem un skolotājiem. Sākumā es internetam veltīju stundu nedēļā, bet pēc neilga laika es sēdēju pie datora ekrāna jau katru dienu. Es kļuvu tik ļoti atkarīga no interneta, ka pastāvīgi domāju, kad atkal tikšu tam klāt. Man bija grūti koncentrēties uz kaut ko citu. Es atpaliku mācībās, neklausījos runas kristiešu sapulcēs un pat atstāju novārtā savus reālos draugus. Galu galā vecāki saprata, kas ar mani notiek, un noteica ierobežojumus, cik ilgi es drīkstu izmantot internetu. Man tas bija tik smagi, ka es vai traka kļuvu aiz dusmām. Tomēr tagad es esmu priecīga, ka viss tā izvērsās, un es esmu tikusi ar to galā. Es nekad negribētu atkal kļūt atkarīga.” (Bjanka.)