Vēsts ir jāpaziņo!

PIRMS tika izgudrots telegrāfs, nodrošināt sakarus lielā attālumā bija grūti un ziņas dažkārt ceļoja ļoti ilgi. Sakaru ātrums bija atkarīgs no transporta līdzekļiem un apvidus reljefa. Padomāsim, kādas grūtības savulaik bija jāpārvar inkiem, kas Dienvidamerikā bija izveidojuši lielu un varenu valsti.

Savos ziedu laikos, 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā, inku valsts teritorija aizņēma ievērojamu daļu no mūsdienu Argentīnas, Bolīvijas, Čīles, Ekvadoras, Kolumbijas un Peru, kur atradās senās valsts galvaspilsēta Kusko. Ceļošanu apgrūtināja augstie kalni, biezie džungļi un milzīgie attālumi. Turklāt inkiem nebija citu nastu nesēju dzīvnieku kā vienīgi lamas, viņi nepazina transportlīdzekļus uz riteņiem un viņiem nebija arī rakstības. Kā viņi nodrošināja sakarus starp valsts plašās teritorijas daļām, kur dzīvoja daudz dažādu cilšu?

Inki padarīja savu dzimto kečvu valodu par valsts oficiālo valodu un uzbūvēja daudz ceļu. Inku galvenā maģistrāle stiepās vairāk nekā 5000 kilometru garumā augstu Andu priekškalnēs, bet otrs, paralēls ceļš, kura garums bija aptuveni 4000 kilometru, veda gar Klusā okeāna piekrasti. Abas maģistrāles savienoja sānu ceļi. Inki bruģēja ceļus ar akmens plāksnēm, ierīkoja kāpnes stāvās nogāzēs, kur ceļi gāja pāri kalnu pārejām, būvēja pār purviem tiltus uz peldošām platformām un pār bīstamām aizām pārmeta iekārtos tiltus, kas šūpojās galvu reibinošā augstumā. Viens no iekārtajiem tiltiem bija 45 metrus garš, un tā tauvas bija cilvēka ķermeņa resnumā. Šo tiltu ļaudis izmantoja veselus 500 gadus — līdz pat 1880. gadam.

Viens no inku sakaru sistēmas stūrakmeņiem bija īpaši skrējēji, tā dēvētie časki, kas mitinājās stacijās, kuras ar noteiktiem intervāliem bija ierīkotas pie galvenajiem ceļiem. Skrējēji nodeva ziņas cits citam, katrs noskriedams kādus trīs četrus kilometrus, un stāsta, ka diennakts gaišajās stundās viņi spējuši veikt vairāk nekā 150 kilometru garu ceļu. Daudzas ziņas skrējēji nodeva mutvārdos, bet tad, ja ziņojums saturēja oficiālus statistiskus datus, viņi mēdza izmantot īpatnēju auklu saišķi, ko sauc par kipu. Kipu būtībā bija atmiņas palīglīdzeklis, un to veidoja galvenā aukla, pie kuras bija piestiprinātas daudzas tievākas aukliņas dažādās krāsās. Aukliņās tika iesieti mezgli, kas apzīmēja vienus, desmitus un simtus. Kad spānieši iekaroja inku valsti, inki pārstāja izmantot kipu un prasme atšifrēt krāsaino aukliņu un mezglu nozīmi nogrima aizmirstībā.

”Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi”

Mūsdienās miljoniem cilvēku, kas runā kečvu valodā, tiek paziņota pati svarīgākā vēsts — labā vēsts par Dieva Valstību, pasaules valdību, kura atnesīs mieru visiem, kas tai pakļaujas. (Daniēla 2:44; Mateja 24:14.) Ceļot pa zemi, pār kuru reiz valdīja inki, vēl aizvien nav viegli, un kečvu valoda arī mūsdienās galvenokārt pastāv mutvārdu formā. Bet Jehovas liecinieki, no kuriem daudzi ir iemācījušies runāt šajā valodā, ar prieku piedāvā cilvēkiem literatūru un audioierakstus vairākos kečvu valodas mūsdienu dialektos.

Šo sludinātāju darbs atsauc atmiņā Dieva iedvesmotos vārdus: ”Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas.” (Jesajas 52:7.)