Vai ir nezinātniski ticēt Dievam?

LASOT kaut ko par tēmu, kas saistīta ar zinātni, nav nekas neparasts sastapties ar reliģisku terminoloģiju. Piemēram, zinātnieki ir saukti par ”jaunas tehnoloģiskas kultūras augstajiem priesteriem”, bet viņu laboratorijas — par ”tempļiem” un ”svētnīcām”. Protams, šādi apzīmējumi ir tikai tēlaini izteiksmes līdzekļi, taču tie liek uzdot kādu svarīgu jautājumu: vai zinātni un reliģiju tiešām šķir nepārvarams bezdibenis?

Daži varbūt domā, ka arvien plašākās zināšanas, ko zinātnieki uzkrāj, viņus arvien vairāk attālina no ticības Dievam. Bez šaubām, nevar noliegt, ka liela daļa zinātnieku uz reliģiju raugās skeptiski. Taču ir arī daudzi tādi, kas apkārtējā pasaulē saskata iespaidīgus apzinātas ieceres pierādījumus. Daļa zinātnieku sāk domāt ne tikai par to, kā viss ir iekārtots, bet arī par to, kurš to ir iekārtojis.

Pārmaiņu vēji

Nu jau pusotru gadsimtu ir populāra Čārlza Darvina radītā evolūcijas teorija. Izglītoti cilvēki, iespējams, bija gaidījuši, ka pa šo laiku ticību Dievam būs saglabājuši tikai nezinātāji, lētticīgie un naivie, tomēr tā nav noticis. Daudzi zinātnieki atklāti pauž ticību Radītājam. Tiesa, varbūt viņi neuzskata Dievu par personu un netic Bībelei, taču viņi ir pārliecināti, ka dabā pastāvošā kārtība liecina par saprātīgu veidotāju.

Vai šos zinātniekus varētu nosaukt par naiviem? Kādā recenzijā, kas bija publicēta laikrakstā The New York Times, par zinātniekiem, kuri Visumu un dzīvību tajā uzskata par apzināti veidotiem, bija sacīts: ”Tie ir zinātņu doktori, kas strādā labākajās augstskolās. Kritizējot darvinismu, viņi balstās nevis uz Svēto Rakstu autoritāti, bet uz zinātniskiem argumentiem.”

Tajā pašā rakstā norādīts, ka saprātīgas radīšanas aizstāvji ”neizsaka acīmredzami aplamus apgalvojumus. [..] Bet viņi noliedz, ka ar klasisko Darvina teoriju vai jebkuru citu ”naturālistisku” teoriju, kas apskata tikai nesaprātīgus, mehāniskus cēloņus, kuri pakāpeniski darbojušies ilgā laika posmā, varētu  izskaidrot visus ar dzīvību saistītos faktus. Bioloģiskajā pasaulē, kā viņi apgalvo, ir pārpilnām pierādījumu, kas liecina par apzinātu ieceri un neatstāj tikpat kā nekādas šaubas par saprātīga Radītāja darbību.” *

Šādus secinājumus izdara pārsteidzoši daudz zinātnieku. Piemēram, 1997. gadā tika publicēti dati par kādu aptauju, kurā bija noskaidrots, ka 40 procenti ASV zinātnieku tic Dievam, kurš ir persona. Šis skaitlis bija palicis praktiski nemainīgs kopš 1914. gada, kad tika veikta līdzīga aptauja.

Protams, zemēs, kur cilvēki nav tik reliģiozi, piemēram, Eiropā, ticīgo zinātnieku ir mazāk. Bet britu laikraksts The Guardian ziņo par interesantu faktu: ”Vairāk ticīgu zinātnieku ir eksaktajās nozarēs, kā fizika un ģeoloģija, bet mazāk — tādās nozarēs kā antropoloģija, kas nebalstās uz konkrētiem skaitļiem. Lielbritānijā pat pastāv tādas organizācijas kā Kristīgo zinātnieku apvienība.” Laikrakstā bija arī atzīmēts, ka Lielbritānijā ”eksakto priekšmetu studenti baznīcu apmeklē proporcionāli daudz vairāk nekā tie, kas studē humanitārajās nozarēs”.

Par spīti šiem faktiem, domu par Radītāju vairākums zinātnieku neuztver nopietni. Viņu nostāja ļoti ietekmē arī citus. Astronoms Alans Sendidžs atzīst: ”Daudzi nelabprāt runā par to, ka ir ticīgi.” Kāpēc tā notiek? Tad ir jārēķinās ar nelabvēlību un nosodījumu no kolēģu puses, un šāda attieksme ir visai spēcīga, norāda A. Sendidžs.

Tāpēc zinātnieki, kas iedrošinās izteikt domu, ka zinātne nebūt nav pretrunā ar ticību Radītājam, parasti konstatē, ka viņu balsis noslāpē skeptiķu iebildumi. Nākamajos rakstos pievērsīsim uzmanību šo zinātnieku viedoklim, kas bieži tiek atstāts bez ievērības, un noskaidrosim, ar ko viņi pamato savus uzskatus. Ir vēl arī citi svarīgi jautājumi, piemēram: kā tas viss ietekmē mūs? Un vai zinātne var palīdzēt cilvēkiem atrast Dievu?

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Zvaigznes: Courtesy of ROE/Anglo-Australian Observatory, photograph by David Malin