Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kāpēc daļa zinātnieku tic Dievam

Kāpēc daļa zinātnieku tic Dievam

Kāpēc daļa zinātnieku tic Dievam

ZINĀTNE pastāvīgi atklāj jaunus Visuma un dzīvības noslēpumus. Taču gan zinātnieki, gan citi cilvēki joprojām uzdod sev tādus fundamentālus jautājumus kā, piemēram: kā ir radies Visums? Kas ir bijis pirms tam? Kāpēc šķiet, ka Visums ir speciāli iekārtots tā, lai tajā varētu pastāvēt dzīvība? Kā ir cēlusies dzīvība uz Zemes?

Zinātne uz šiem jautājumiem vēl aizvien nespēj atbildēt, un jāšaubās, vai tas kādreiz izdosies. Daudzus tas ir pamudinājis mainīt savus uzskatus. Ir vairākas mīklas, ko zinātnieki nespēj atrisināt un kas vedina uz domām par Radītāja pastāvēšanu. Apskatīsim trīs no tām.

Vai ārkārtīgā precizitāte Visumā ir nejauša?

Viens būtisks faktors ir Visumā vērojamā precizitāte. Kāpēc Visumā darbojas nemainīgi fizikas likumi un pastāv konstantes, kas ir ideāli piemēroti tādai planētai kā Zeme un dzīvībai uz tās?

Ko mēs saprotam ar vārdu ”precizitāte”? Padomāsim, piemēram, par četrām fundamentālajām fizikālajām mijiedarbībām: elektromagnētisko mijiedarbību, gravitāciju, stipro mijiedarbību un vājo mijiedarbību. * Šīs mijiedarbības ietekmē ikvienu objektu Visumā. Tās ir noregulētas un savstarpēji saskaņotas tik precīzi, ka pat nelielas izmaiņas padarītu dzīvību Visumā neiespējamu.

Daudzi domājoši cilvēki atzīst, ka šo faktu nekādi nevar izskaidrot ar vienkāršu apstākļu sakritību. Lūk, kādu secinājumu izdarīja Džons Polkinghorns, bijušais Kembridžas universitātes fiziķis: ”Kad kļūst skaidrs, ka dabas likumiem jābūt neticami precīzi noregulētiem, lai varētu izveidoties Visums, kas paveras mūsu acīm, prātā neviļus nāk doma, ka Visums nav radies nejauši, bet ka aiz tā slēpjas apzināts nodoms.”

Līdzīgu viedokli pauda austrāliešu fiziķis Pols Deiviss: ”Bez šaubām, daudzi zinātnieki.. ..vīpsnā par domu, ka varētu pastāvēt Dievs vai vismaz kāds bezpersonisks pirmcēlonis.. Šādai nicīgai attieksmei es nevaru pievienoties. [..] Es nespēju noticēt, ka mūsu esamība Visumā ir tikai sagadīšanās.., nejaušība diženajā kosmiskajā drāmā.”

Kā lai izskaidro dzīvības sarežģītību?

Vēl viena problēma, ar ko sastopas zinātnieki, ir apkārtējās pasaules neiedomājamā sarežģītība. Veselais saprāts saka priekšā, ka, pieaugot kāda procesa sarežģītības pakāpei, samazinās iespēja, ka tas varētu norisināties nejauši. Lūk, kāds piemērs.

Ir milzīgi daudz ķīmisku reakciju, kurām jānotiek precīzā secībā, lai izveidotos DNS, kas ir dzīvības struktūrelements. Sešdesmito gadu beigās Dr. Frenks Solsberijs no Jūtas universitātes (ASV) aprēķināja, cik liela ir iespēja pašai no sevis izveidoties vienkāršai DNS molekulai, bez kuras dzīvība nevarētu rasties. Aprēķinos iegūtā varbūtība bija tik niecīga, ka to matemātiski var uzskatīt par neiespējamu. *

Sarežģītība sevišķi spilgti izpaužas tad, ja dzīvām būtnēm ir sarežģīti orgāni, no kuriem nebūtu nekāda labuma bez citiem sarežģītiem orgāniem. Par piemēru var minēt vairošanos.

Saskaņā ar teorijām, kas atbalsta evolūciju, dzīvie organismi kļuva arvien sarežģītāki un turpināja vairoties. Taču kādā brīdī bija nepieciešams, lai vairāku sugu mātītēm parādītos sievišķās dzimumšūnas, ko varētu apaugļot ar atbilstošām vīrišķajām dzimumšūnām. To, ka pēcnācēju organismā ir pareizs hromosomu skaits, nodrošina unikāls process abu vecāku dzimumšūnās — mejoze. Tajā vecāku dzimumšūnas pārveidojas tā, ka tajās paliek tikai puse no parastā hromosomu skaita, un līdz ar to pēcnācēju organismā hromosomu nav par daudz.

Protams, šādam procesam būtu bijis jānotiek visās sugās. Kā tas bija iespējams, ka ikvienas sugas ”ciltsmāte” un ”ciltstēvs” bija pilnībā gatavi pēcnācēju radīšanai? Kā gan tie varēja pēkšņi iemācīties divkārt samazināt hromosomu skaitu savās dzimumšūnās, lai būtu iespējams radīt veselīgus pēcnācējus, kuri mantotu abu vecāku īpašības? Un, ja vairošanās mehānisms veidojās pakāpeniski, tad kā tēviņi un mātītes varēja izdzīvot, kamēr tas bija tikai daļēji attīstījies?

Pat tad, ja runa būtu tikai par vienu sugu, varbūtība, ka šāds divpusējs vairošanās mehānisms ir radies nejauši, ir neaptverami niecīga. Iespēja, ka tas ir noticis visās sugās pēc kārtas, nav loģiski pamatojama. Vai kaut ko tik sarežģītu var izskaidrot ar teorētiskiem pieņēmumiem par evolūcijas procesu? Kā gan nejaušu, neplānotu un bezjēdzīgu norišu iznākums varētu būt tik sarežģītas un savstarpēji tik cieši saistītas sistēmas? Dzīvajiem organismiem ir raksturīgs ļoti daudz kas tāds, kas liecina par tālredzību un apzinātu plānu — un tātad arī par saprātīgu Plānotāju.

Tādu secinājumu ir izdarījuši daudzi zinātnieki. Piemēram, matemātiķis Viljams Dembskis rakstīja, ka ”apkārtējās pasaules īpatnībās, ko ir iespējams novērot,” izpaužas ”apzināta konstrukcija”, ko ”var pienācīgi izskaidrot vienīgi ar saprātīgiem cēloņiem”. Molekulārais bioķīmiķis Maikls Bīhijs rezumē situāciju šādi: ”Cilvēks var būt krietns katolis un ticēt darvinismam. Bet, attīstoties bioķīmijai, godprātīgam zinātniekam kļūst arvien grūtāk tam ticēt.”

Trūkstošās fosilijas

Trešā mīkla, kas mulsina zinātniekus, ir saistīta ar atrastajām fosilijām. Ja evolūcija ir notikusi ļoti ilgā laikposmā, tad starp galvenajām dzīvības formām būtu jābūt daudziem starpposmiem jeb pārejas formām. Taču starp neskaitāmajām fosilijām, kas ir atrastas kopš Darvina laikiem, šādu pārejas formu nav. Trūkstošie ķēdes posmi tā arī nav parādījušies.

Tāpēc diezgan daudzi zinātnieki ir secinājuši, ka pierādījumi, kas atbalsta evolūciju, ir pārāk vāji un pretrunīgi, lai ar tiem pamatotu apgalvojumu, ka dzīvība ir attīstījusies evolūcijas ceļā. Aeronautikas inženieris Luters Saterlends savā grāmatā Darvina mīkla (Darwin’s Enigma) rakstīja: ”Zinātniski apstiprinātie fakti liecina, ka vienmēr, kad uz Zemes ir parādījusies kāda principiāli jauna dzīvības forma, sākot ar vienšūņiem un beidzot ar cilvēku, tā jau ir bijusi pabeigta un tās īpatņu orgāni un citas struktūras ir bijušas pabeigtas un pilnībā funkcionālas. Neizbēgamais secinājums, kas izriet no šī fakta, ir tāds, ka jau pirms tam, kad uz Zemes radās dzīvība, ir pastāvējis kāds saprāts.”

Toties atrastās fosilijas atbilst tai secībai, kādā dzīvības formu parādīšanās minēta Bībelē, 1. Mozus grāmatā. Fizikālķīmiķis Donalds Čitiks, kas ir ieguvis doktora grādu Oregonas universitātē (ASV), atzīst: ”Izpētot fosiliju liecības, jāsecina, ka dzīvnieki ir vairojušies pēc to kārtas, kā teikts 1. Mozus grāmatā. Laika gaitā viena kārta nekļuva par citu. Pašreiz zināmie fakti, tāpat kā Darvina laikā, saskan ar radīšanas aprakstu 1. Mozus grāmatā. Dzīvnieki un augi joprojām vairojas pēc to kārtas. Pretruna starp paleontoloģiju (fosiliju pētīšanu) un darvinismu patiesībā ir tik milzīga, ka daļa zinātnieku vairs necer jebkad atrast pārejas formas.”

Par ko liecina fakti

Visi šie neatbildētie jautājumi, kas mulsina tos, kuri nevēlas atzīt Radītāja pastāvēšanas pierādījumus, ir tikai aisberga virsotne. Daļa zinātnieku apzinās, ka Dieva noliegšanas pamatā ir nevis konkrēti fakti un stingra loģika, bet tikai pieņēmumi un minējumi.

Astronoms Alans Sendidžs, kas visu mūžu ir veltījis auglīgiem zinātniskiem pētījumiem, izteicās: ”Tieši tas, ka es nodarbojos ar zinātni, man ir licis izdarīt secinājumu, ka pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā zinātne spēj izskaidrot. Eksistences mīklas var izprast tikai tad, ja atzīst augstāku spēku esamību.”

[Zemsvītras piezīmes]

^ 6. rk. Sīkāk par tām stāstīts Jehovas liecinieku izdotajā grāmatā Vai pastāv Radītājs, kas gādā par jums?, 2. nodaļā.

^ 11. rk. Zinātnieks pieņēma, ka šai molekulai bija iespēja izveidoties dabisku ķīmisko reakciju ceļā uz 100 000 000 000 000 000 000 (1020) ”viesmīlīgām” planētām četru miljardu gadu laikā. Kāda ir varbūtība, ka izveidojās kaut viena vienīga DNS molekula? Pēc šī zinātnieka aprēķiniem, tā ir 1 pret 10 415.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Jautājumi, kas nodarbina zinātniekus

▪ Ar ko ir izskaidrojama četru fundamentālo fizikālo mijiedarbību ārkārtīgā precizitāte, kas padara iespējamu Visuma un dzīvības pastāvēšanu?

▪ Kā lai izskaidro to, ka dzīvie organismi ir tik sarežģīti, turklāt daudzi no tiem nemaz nevarētu pastāvēt, ja būtu vienkāršāki?

▪ Kāpēc fosilijas neapstiprina evolūciju, un kāpēc nav atrastas liecības par starpposmiem starp galvenajām dzīvības formām?

[Papildmateriāls 8. lpp.]

Vai tā varēja būt nejaušība?

Nesen uz žurnāla National Geographic vāka bija redzams skaists attēls, kas ilustrēja mīlestības pilnās saites starp māti un bērniņu, un pēc tam kāds lasītājs žurnālam rakstīja: ”Attēls ar māti un bērnu uz žurnāla vāka ir īsts meistardarbs. Kā var lūkoties uz šo brīnumjauko bērniņu, kas vēl pirms deviņiem mēnešiem bija kniepadatas galviņas lielumā, un apgalvot, ka tik apbrīnojama pārvērtība ir aklas nejaušības rezultāts, — tas manam prātam nav aptverams.”

Daudzi piekristu šiem vārdiem. Iespēju, ka Visums un dzīvība ir radušies nejauši, kodolfiziķis Dr. Džeralds Šrēders salīdzina ar iespēju laimēt loterijā trīs reizes pēc kārtas: ”Pirms jūs paspēsiet saņemt savu trešo laimestu, jūs jau būsiet ceļā uz cietumu par rezultātu viltošanu. Varbūtība, ka loterijā varētu laimēt trīs reizes pēc kārtas — vai pat trīs reizes dzīvē —, ir tik maza, ka par to vispār nav jēgas runāt.”

[Attēli 7. lpp.]

Ja šīs četras mijiedarbības nebūtu precīzi noregulētas un savstarpēji saskaņotas, dzīvība nevarētu pastāvēt

Vājā mijiedarbība nosaka Saules vienmērīgo kodoltermisko aktivitāti

Gravitācija notur objektus uz Zemes

Stiprā mijiedarbība satur kopā atomu kodolu

Elektromagnētiskā mijiedarbība izraisa zibeni

[Attēli 7. lpp.]

Kā gan nejaušos procesos varēja rasties kaut kas tik sarežģīts kā šūna ar tajā esošo DNS un vēl jo vairāk — cilvēks?

[Attēli 8. lpp.]

Atrastās fosilijas neapstiprina, ka dzīvība ir attīstījusies evolūcijas ceļā