ZĒNA gados Antuāna Skalecka nešķiramie pavadoņi bija poniji un zirgi. Kopā viņi soļoja pa blāvi apgaismotiem tuneļiem, transportējot ogļu kravas šahtā, kas atradās 500 metrus zem zemes. Antuāna tēvs bija guvis savainojumu, iebrūkot šahtai, un ģimenei nebija citas izejas kā vien sūtīt Antuānu smagā darbā šahtās, kur viņam bija jāstrādā deviņas stundas dienā. Reiz Antuāns gandrīz gāja bojā iegruvumā laikā.

Antuāns bija viens no daudzajiem bērniem, kas piedzima Francijā poļu ģimenēs 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Kāpēc poļu imigranti ieradās Francijā? Pēc Pirmā pasaules kara, kad Polija atguva neatkarību, par nopietnu problēmu dažās valsts vietās kļuva pārapdzīvotība. Turpretī Francijai, kas karā bija zaudējusi vairāk nekā miljonu vīriešu, bija ļoti vajadzīgi ogļrači. Tāpēc 1919. gada septembrī Francijas un Polijas valdības noslēdza vienošanos par imigrāciju. Līdz 1931. gadam poļu skaits Francijā jau bija sasniedzis 507 800, un daudzi no viņiem bija apmetušies ogļu ieguves rajonos valsts ziemeļos.

Poļu imigranti, kas nevairījās no smaga darba, atveda līdzi savu kultūru, pie kuras piederēja dziļa reliģiozitāte. ”Mans vectēvs Juzefs runāja par Svētajiem Rakstiem ar godbijību, ko viņam bija ieaudzinājis viņa tēvs,” atceras Antuāns, kuram tagad ir 90 gadi. Svētdienās poļu ogļrači kopā ar visu ģimeni uzvilka labākās drēbes un gāja uz baznīcu, kā viņi to bija darījuši dzimtenē, kaut arī vietējie francūži, kurus reliģija neinteresēja, pret viņiem izturējās nievājoši.

Noras-Padekalē reģionā poļu imigranti nonāca saskarsmē ar Bībeles pētniekiem, kas tur dedzīgi sludināja kopš 1904. gada. 1915. gadā poļu valodā reizi mēnesi sāka iznākt žurnāls Sargtornis, savukārt kopš 1925. gada poliski tika izdots Zelta Laikmets (tagad Atmostieties!). Daudzas ģimenes labprāt lasīja uz Bībeli balstītos rakstus, kas bija publicēti šajos žurnālos, kā arī grāmatu Dieva kokle poļu valodā.

Antuāna ģimene uzzināja par Bībeles pētniekiem no viņa tēvoča, kurš pirmo reizi apmeklēja sapulci 1924. gadā. Tajā pašā gadā Briēanartuā  Bībeles pētnieki rīkoja pirmo kongresu poļu valodā. Nepilnu mēnesi vēlāk tajā pašā pilsētiņā norisinājās sapulce, kuru apmeklēja 2000 cilvēku un kurā piedalījās galvenās pārvaldes pārstāvis Džozefs Raterfords. Aizkustināts par to, cik daudz bija klātesošo, no kuriem lielākā daļa bija poļi, brālis Raterfords teica: ”Jehova ir atvedis jūs uz Franciju, lai jūs uzzinātu patiesību. Tagad jums un jūsu bērniem ir jāsludina francūžiem! Darāmā vēl ir daudz, un Jehova parūpēsies, lai būtu sludinātāji, kas paveiks darbu.”

Un Jehova to tiešām izdarīja! Tikpat čakli kā šie poļu kristieši strādāja raktuvēs, viņi ķērās arī pie sludināšanas. Daži no viņiem pat atgriezās savā dzimtenē Polijā, lai dalītos ar citiem vērtīgajās zināšanās, ko bija ieguvuši. Starp tiem, kas no Francijas pārcēlās uz Poliju, kur labā vēsts daudzās vietās vēl nebija sludināta, bija Teofils Pjaskovskis, Ščepans Kosjaks un Jans Zabuda.

Taču daudzi poļu sludinātāji palika Francijā un kopā ar franču brāļiem un māsām turpināja dedzīgi sludināt. Kongresā, kas 1926. gadā notika Senlenoblā, 1000 cilvēki noklausījās programmu poļu valodā un 300 cilvēki — franču valodā. 1929. gada gadagrāmatā bija teikts: ”Pagājušā gada laikā 332 poļu brāļi kristījās, apliecinot savu solījumu kalpot Dievam.” Pirms Otrā pasaules kara 32 no 84 draudzēm Francijā bija poļu valodas draudzes.

1947. gadā daudzi Jehovas liecinieki atsaucās uz Polijas valdības aicinājumu atgriezties Polijā. Taču viņu, kā arī viņu franču ticības biedru pūles nesa augļus pat pēc viņu aizbraukšanas — togad valstības sludinātāju skaits Francijā pieauga par 10 procentiem. Pieaugums turpinājās no 1948. līdz 1950. gadam, kad tas veidoja 20, 23 un pat 40 procentus. Lai palīdzētu jaunajiem sludinātājiem, 1948. gadā Francijas filiāle norīkoja pirmos rajona pārraugus. No pieciem brāļiem, kas tika izraudzīti par pārraugiem, četri bija poļi, un viens no viņiem bija Antuāns Skaleckis.

Daudziem Jehovas lieciniekiem Francijā vēl joprojām ir poļu uzvārdi, kas atgādina par viņu priekštečiem — iebraucējiem no Polijas, kuri čakli strādāja raktuvēs un tikpat neatlaidīgi sludināja. Arī mūsdienās daudzi imigranti Francijā labvēlīgi atsaucas uz patiesības vēsti. Neatkarīgi no tā, vai šie sludinātāji izlemj atgriezties savā dzimtajā zemē vai paliek Francijā, viņi sludina valstību tikpat dedzīgi, kā to savulaik darīja iebraucēji no Polijas. (No mūsu arhīva Francijā.)