Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jeremijas Raudu Dziesmas

Jeremijas Raudu Dziesmas

Jehovas vārdi ir dzīvi

Jeremijas Raudu Dziesmas

PRAVIETIS Jeremija redzēja, kā piepildās tas, ko viņš bija sludinājis veselus 40 gadus, un īstenojas Dieva piespriestais sods. Kā viņš jutās, pats savām acīm redzēdams, kā tiek nopostīta viņa mīļā pilsēta? ”Jeremija sēdēja raudādams un šādi apraudāja Jeruzalemi,” var lasīt Jeremijas Raudu Dziesmu ievadā Septuagintā. Tās ir sacerētas 607. gadā p.m.ē., kad Jeremijam vēl spilgtā atmiņā bija pusotru gadu ilgais Jeruzalemes aplenkums, kas beidzās ar pilsētas ieņemšanu un nodedzināšanu, un šajās sēru dziesmās pravietis pauda savas dziļās bēdas un sāpes. (Jeremijas 52:3—5, 12—14.) Neviena cita pilsēta cilvēces vēsturē nav apraudāta tik izjusti un saviļņojoši kā senā Jeruzaleme.

Jeremijas Raudu Dziesmu grāmatu veido pieci dzejojumi. Pirmie četri ir raudu jeb žēlabu dziesmas, un piektais dzejojums ir uzrakstīts lūgšanas formā. Pirmās četras dziesmas ir alfabētiski akrostihi. Pirmajā, otrajā un ceturtajā dzejojumā katrs pants sākas ar savu burtu alfabētiskā secībā (senebreju alfabētā ir 22 burti), bet trešajā dzejojumā pirmie trīs panti sākas ar alfabēta pirmo burtu, nākamie trīs — ar otro burtu un tā tālāk līdz beigām. Lai gan piektajā dzejojumā, tāpat kā pirmajā, otrajā un ceturtajā, arī ir 22 panti, kas atbilst senebreju alfabēta burtu skaitam, tas nav alfabētisks akrostihs.

”MANAS ACIS IZRAUDĀTAS ASARĀS”

(Raudu Dziesmas 1:1—2:22)

”Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas citkārt bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela tautu starpā, ir kļuvusi it kā par atraitni, un kas bija valdiniece pār novadiem un visdiženākā starp pilsētām, ir kļuvusi pati par vergu darbu darītāju.” Šādi sākas pravieša Jeremijas Raudu Dziesmas par Jeruzalemi. Nedaudz tālāk viņš min iemeslu, kāpēc pilsētu ir piemeklējusi tāda nelaime: ”Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ.” (Raudu Dziesmas 1:1, 5.)

Jeruzaleme tiek personificēta un attēlota kā atraitne, kas sēro par vīru un bērniem un vaimanā: ”Vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes.” Par saviem ienaidniekiem tā lūdz Dievam: ”Lai top redzama tavu acu priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir drūma.” (Raudu Dziesmas 1:12, 22.)

Bēdu sagrauzts, Jeremija saka: ”Savās bargajās dusmās Viņš [Jehova] sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis atpakaļ savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas aprij visu visapkārt.” Pravietis apraksta savas smeldzošās sāpes: ”Manas acis izraudātas asarās, visa miesa man sāp no raudāšanas, manas aknas ir it kā izkratītas ārā.” Pat cilvēki, kas iet garām Jeruzalemei, brīnās: ”Vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un ka par to priecājoties visa zeme?” (Raudu Dziesmas 2:3, 11, 15.)

Bībeles pantu skaidrojums.

1:15. Kāpēc varēja teikt, ka Jehova ”pats ir minis savas dusmības vīna spaidu ar tajā ierauto jaunavu, Jūdas meitu”? Babilonieši, kas nopostīja Jeruzalemi, kura šajā pantā nosaukta par jaunavu, izlēja tik daudz asiņu, ka to varēja salīdzināt ar sulas spiešanu vīna spaidā. Jehova to bija paredzējis jau iepriekš, un viņš ļāva tam notikt, tāpēc varēja teikt, ka viņš ir tas, kas minis vīna spaidu.

2:1. Kā jāsaprot vārdi, ka Jehova ir ”nometis no debesīm zemē Israēla godību”? Tā kā debesis ir augstākas par zemi, Bībelē par kaut kā augsta nonākšanu zemākā stāvoklī reizēm ir runāts kā par nomešanu ”no debesīm zemē”. ”Israēla godība” — izraēliešu ievērojamais stāvoklis, kāds viņiem bija tad, kad Jehova viņus svētīja, — tika ”nomesta.. zemē”, kad Jeruzaleme tika nopostīta un Jūdeja palika tukša. (Jesajas 55:9.)

2:1. Kas ir Jehovas ”kāju pamesls” jeb kājsoliņš? Psalmos ir lasāms aicinājums: ”Iesim Viņa miteklī un zemosimies Viņa kāju pamesla priekšā!” (Psalms 132:7.) Tātad ar Raudu Dziesmu 2. nodaļas 1. pantā minēto Jehovas ”kāju pameslu” ir domāts viņa pielūgsmes nams jeb templis.

2:17. Kādus ”savus vārdus” Jehova piepildīja, vērsdamies pret Jeruzalemi? Acīmredzot šajā pantā ir domāti vārdi, kas lasāmi 3. Mozus 26:17: ”Es dusmās celšu savu vaigu pret jums, ka jūs tiksit savu ienaidnieku sakauti; un jūsu nīdējiem būs pār jums valdīt no augšas, un jūs bēgsit, kad nebūs neviena, kas jūs vajā.”

Ko mēs varam mācīties.

1:1—9. Jeruzaleme ”gauži raud nakti, žēlas asaras tai rit pār vaigiem”, tās vārti stāv nevirināti, priesteri smagi nopūšas, pilsētas jaunavas izskatās nožēlojamas un bēdīgas, un noskumusi ir pati pilsēta. Kāpēc tā ir noticis? Tāpēc, ka Jeruzaleme ir tīši grēkojusi, ”tās netīrumi līp pie viņas drēbju vīlēm”. Grēka sekas ir nevis prieks, bet gan asaras, smagas nopūtas, bēdas un skumjas.

1:18. Sodīdams pārkāpējus, Jehova vienmēr ir taisns.

2:20. Izraēlieši bija brīdināti, ka tad, ja viņi neklausīs Jehovas balsij, viņu dzīvē piepildīsies lāsti, arī lāsts par to, ka viņi ēdīs ”savu dēlu un savu meitu miesas”. (5. Mozus 28:15, 45, 53.) Ja cilvēki neklausa Dievam, sekas ir ļoti bēdīgas.

”NEAIZSEDZ UN NEAIZSLĒDZ SAVAS AUSIS MANU VAIMANU UN MANU KLIEDZIENU PRIEKŠĀ!”

(Raudu Dziesmas 3:1—5:22)

Raudu Dziesmu 3. nodaļā par Izraēla tautu ir runāts kā par ”vīru”, kas, nonācis lielā nelaimē, tomēr saka: ”Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.” Vēršoties pie Dieva, šis vīrs lūdz: ”Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!” Lūgdams, lai Jehova pievērš uzmanību ienaidnieku nievām, viņš saka: ”Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.” (Raudu Dziesmas 3:1, 25, 56, 64.)

Jeremija apraksta, ko pusotru gadu ilgā aplenkuma laikā ir izcietuši Jeruzalemes iedzīvotāji, un atzīst: ”Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam pie tās nepieskaroties.” Viņš secina: ”Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.” (Raudu Dziesmas 4:6, 9.)

Piektajā dzejojumā runātāji ir Jeruzalemes iedzīvotāji. Viņi lūdz Dievam: ”Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu!” Viņi stāsta, ko ir spiesti pārdzīvot, un beigās vēršas pie Dieva ar šādiem vārdiem: ”Tu, Kungs, valdi mūžīgi, tavs tronis paliek uz radu radiem!”, kā arī dedzīgi lūdz: ”Atgriez mūs, Kungs, pie sevis, lai mēs atkal nākam atpakaļ mājās! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos!” (Raudu Dziesmas 5:1, 19, 21.)

Bībeles pantu skaidrojums.

3:16. Ko nozīmē vārdi ”Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem” (LB-65r)? Kādā Bībeles komentārā ir skaidrots: ”Ebrejiem, kas bija saņemti gūstā, ceļā uz Babilonu bija jācep maize uz akmeņiem zemē izraktās iedobēs, un tā maizē iekļuva smiltis.” Ēdot šādu maizi, bojājās zobi.

4:3, 10. Kāpēc Jeremija savas ”tautas meitas” salīdzināja ar ”strausiem tuksnesī”? Strausu mātīte ”apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās”, rakstīts Ījaba grāmatas 39. nodaļas 16. pantā. Piemēram, kad mazuļi ir izperēti, strausiene atstāj ligzdu un dodas pie citām strausu mātītēm un par mazuļiem turpmāk rūpējas tēviņš. Bet, kad pavisam tuvu ir ienaidnieks, gan tēviņš, gan mātīte pamet ligzdu un mazuļus un metas bēgt. Kad babilonieši bija aplenkuši Jeruzalemi, pilsētā plosījās tik stiprs bads, ka mātes, kas parasti rūpējas par saviem bērniem, kļuva pret tiem nežēlīgas ”kā strausi tuksnesī”. Viņu izturēšanās bija krasā pretstatā rūpēm, ko saviem mazuļiem veltī šakāļu mātes.

5:7. Vai Jehova soda cilvēkus par viņu priekšteču pārkāpumiem? Nē, Jehova nesoda cilvēkus par viņu tēvu grēkiem. ”Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi,” rakstīts Bībelē. (Romiešiem 14:12.) Taču var notikt tā, ka nepareizās rīcības sekas ir jūtamas vēl ilgi un tās pieredz arī nākamās paaudzes. Piemēram, senie izraēlieši pievērsās elkdievībai, un tāpēc vēlākos laikos pat tiem izraēliešiem, kas ticēja Jehovam, nebija viegli rīkoties saskaņā ar viņa augstajām normām. (2. Mozus 20:5.)

Ko mēs varam mācīties.

3:8, 43, 44. Kad Jeruzalemei uzbruka nelaime, Jehova nevēlējās uzklausīt tās iedzīvotāju saucienus pēc palīdzības, jo viņi bija bijuši nepaklausīgi un nenožēloja savus grēkus. Ja mēs vēlamies, lai Jehova uzklausītu mūsu lūgšanas, mums jāklausa viņam. (Salamana Pamācības 28:9.)

3:21—26, 28—33. Kā var izturēt lielas ciešanas? To atklāj Jeremijas vārdi. Mēs nedrīkstam aizmirst par Jehovas lielo žēlastību. Jau tas vien, ka esam dzīvi, ir pietiekams iemesls, lai mēs nezaudētu cerību, un mums jābūt pacietīgiem un bez gaušanās jāgaida Jehovas palīdzība. Mums jābūt gataviem ”krist uz sava vaiga pīšļos”, tas ir, pārbaudījumos pazemīgi atzīt: ja Dievs kaut ko pieļauj, tam noteikti ir pamatots iemesls.

3:27. Kādi var būt ticības pārbaudījumi jaunībā? Iespējams, jaunietim ir jāizcieš kādas grūtības, varbūt viņš tiek apsmiets. Taču ”ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest”, jo cilvēkam, kas jaunībā iemācījies kaut ko paciest un izturēt, vēlāk dzīvē ir vieglāk tikt galā ar grūtībām.

3:39—42. Ir muļķīgi ”daudz sūdzēties”, ja cilvēks cieš pats par saviem grēkiem. Cilvēkam, kas izjūt savas nepareizās rīcības sekas, ir nevis jāžēlojas par to, bet gan jāatsaucas uz aicinājumu: ”Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!” Tiem, kas ir grēkojuši, ir jānožēlo izdarītais un jāmainās.

Paļausimies uz Jehovu

Jeremijas Raudu Dziesmu grāmatā atspoguļojas Jehovas viedoklis par Jeruzalemi un Jūdeju pēc tam, kad babilonieši bija nodedzinājuši šo pilsētu un aizveduši gūstā zemes iedzīvotājus. Vārdi, ar kuriem ir atzīti tautas grēki, liecina, ka, pēc Jehovas domām, nelaimes iemesls bija izraēliešu lielie pārkāpumi. Dieva iedvesmotajās dziesmās ir iekļauti arī vārdi, kuros pausta cerība uz Dievu un vēlēšanās atgriezties uz pareiza dzīves ceļa. Lai gan lielākā daļa Jeremijas laikabiedru tā nedomāja, šādi jutās Jeremija un tie nedaudzie izraēlieši, kas nožēloja grēkus.

No Raudu Dziesmās paustā Jehovas viedokļa par situāciju, kādā bija nonākusi Jeruzaleme, var daudz ko mācīties. Pirmkārt, tā kā Jeruzaleme tika nopostīta un Jūdejas iedzīvotāji aizvesti gūstā, mēs saprotam, cik svarīgi ir paklausīt Jehovam, un šie senie notikumi ir brīdinājums mums, lai mēs vienmēr ņemtu vērā Jehovas gribu. (1. Korintiešiem 10:11.) Otrkārt, ir būtiski mācīties no paša Jeremijas. (Romiešiem 15:4.) Pat šķietami bezcerīgā situācijā dziļi noskumušais pravietis gaidīja palīdzību no Jehovas un cerēja uz viņu. Tātad arī mums ir pilnībā jāpaļaujas uz Jehovu un jātic visam, kas teikts viņa Rakstos — Bībelē. (Ebrejiem 4:12.)

[Attēls 9. lpp.]

Pravietis Jeremija redzēja, kā piepildījās viņa paziņojumi par Dieva sodu

[Attēls 10. lpp.]

Šie gados jaunie Jehovas liecinieki saglabāja kristīgo neitralitāti un izturēja ticības pārbaudījumu (Dienvidkoreja)