Zaudējums, kas sāp vēl ilgi

NESEN tika veikts kāds pētījums, lai noskaidrotu, kā laika gaitā mainās to cilvēku izjūtas, kuri zaudējuši kādu tuvinieku, un tāpēc vecākiem, kuriem pirms vairākiem gadiem ir miris bērns, ar viņu piekrišanu tika aizsūtītas anketas ar jautājumiem. Vairāki no viņiem tomēr tā arī uz tiem neatbildēja. Piemēram, Vladimirs *, kam pirms pieciem gadiem nomira dēls, paskaidroja, ka viņam joprojām ir pārāk smagi runāt par šo zaudējumu.

Arī citi vecāki, kas zaudējuši bērnu, parasti jūt dziļas un ilgstošas sāpes. Viljams, kura astoņpadsmitgadīgais dēls noslīka pirms desmit gadiem, raksta: ”Sāpes joprojām nav rimušas, un es tās jutīšu, kamēr vien dzīvošu.” Savukārt Lūsija, kuras dēls pēkšņi mira ar kādu slimību, stāsta: ”Pirmajās dienās es visu laiku domās atkārtoju: ”Tā vienkārši nevar būt taisnība.” Es jutos tā, it kā viss notiekošais būtu slikts sapnis, no kura es tūlīt pamodīšos. Pagāja kāds laiks, un es sāku aptvert, ka tā ir īstenība, ka viņš vairs neatgriezīsies mājās. Mans dēls nomira pirms pieciem gadiem, bet reizēm, kad esmu viena, es joprojām raudu, domājot par viņu.”

Kāpēc vecāki cieš tik smagi, un kāpēc sāpes tik ilgi nenorimst? Padomāsim par dažiem iemesliem.

Kāpēc tik ļoti sāp?

Kad piedzimst bērns, vecāki izjūt tādas emocijas, kādas nesniedz nevienas citas cilvēku attiecības. Jau tas vien, ka viņi tur savu bērniņu rokās, skatās, cik saldi viņš guļ, vai redz mazuļa saulaino smaidu, viņiem liek justies bezgala laimīgiem. Mīloši vecāki lolo savus bērnus un rūpējas par tiem. Viņi māca tiem labi uzvesties, būt laipniem un pieklājīgiem. (1. Tesaloniķiešiem 2:7, 11, 12.) Redzēdami, kā bērni attīstās un kā viņos veidojas tās īpašības, ko vecāki viņos cenšas ieaudzināt, māte un tēvs jūtas lepni. Viņi lolo gaišas cerības, domājot par to laiku, kad bērni izaugs lieli.

Krietni vecāki pašaizliedzīgi gādā par bērniem, varbūt viņi krāj naudu vai iegādājas priekšdienām vērtīgas lietas, lai materiāli atbalstītu bērnus, kad viņi dibinās paši savu ģimeni. (2. Korintiešiem 12:14.) Visas šīs emocijas, laiks, pūles un nauda, ko vecāki iegulda bērnos, skaidri liecina par vienu — viņi audzina bērnus,  lai tie dzīvotu, nevis lai mirtu. Ja bērns nomirst, lielais darbs paliek nepabeigts, un visas cerības, kas vecākiem ar viņu saistījušās, ir satriektas. Dziļā, pāri plūstošā mīlestība, ko vecāki jūt pret bērnu, tiek pārcirsta kā ar nazi, tā atduras pret nāvi kā pret aukstu sienu. Vieta, ko meita vai dēls ir ieņēmis vecāku dzīvē, pēkšņi ir tukša, un tas rada skaudras sāpes, kas nav viegli remdējamas.

Arī Bībelē ir runāts par to, cik smagas ir sērojošu vecāku zaudējuma sāpes. Aprakstot, kā jutās patriarhs Jēkabs, kad saņēma ziņu, ka viņa dēlu Jāzepu ir saplosījuši zvēri, Bībelē ir sacīts: ”Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: ”Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!”” Aizritēja gadi, bet Jēkabs joprojām sēroja par dēlu, kuru viņš uzskatīja par mirušu. (1. Mozus 37:34, 35; 42:36—38.) Bībelē ir stāstīts arī par Dievam uzticīgo sievieti Naomiju, kas pieredzēja abu savu dēlu nāvi. Savās bēdās viņa vēlējās, lai viņu vairs nesauc par Naomiju, kas nozīmē ”jaukā”, bet sauc par Māru jeb ”rūgto”. (Rutes 1:3—5, 20, 21, zemsvītras piezīmes.)

Taču Bībelē ne tikai ir atzīts, ka bērna nāve sagādā smagas ciešanas, bet arī ir pastāstīts, kā Dievs Jehova stiprina tos, kas cieš zaudējuma sāpes. Nākamajā rakstā uzmanība ir pievērsta tam, kādu mierinājumu Dievs sniedz.

[Zemsvītras piezīme]