Augstprātība un pazemība. Ko varam mācīties no kāda notikuma?

KĀDS gadījums ķēniņa Dāvida dzīvē skaidri atklāj atšķirību starp patiesu pazemību un augstprātību. Tas notika pēc tam, kad Dāvids bija iekarojis Jeruzalemi un padarījis to par Izraēlas galvaspilsētu. Dāvids par izraēliešu patieso ķēniņu uzskatīja Dievu Jehovu, tāpēc viņš parūpējās, lai uz pilsētu tiktu pārnests derības šķirsts, kas simbolizēja Dieva klātbūtni. Šis notikums Dāvidam bija tik nozīmīgs, ka, sekodams priesteriem, kas nesa šķirstu, viņš atklāti izrādīja savu prieku. Jeruzalemes iedzīvotāji redzēja, kā viņu ķēniņš ”lēkāja” un ”dejoja no visas savas sirds”. (1. Laiku 15:15, 16, 29; 2. Samuēla 6:11—16.)

Taču Dāvida sieva Mihala nepiedalījās šajā līksmajā gājienā. Vērodama gājienu pa logu, viņa nevis apbrīnoja, kā Dāvids slavēja Jehovu, bet gan ”to nonicināja un ienīda savā sirdī”. (2. Samuēla 6:16.) Kāpēc Mihala tā reaģēja? Tā kā viņa bija pirmā Izraēlas ķēniņa Saula meita un otrā Izraēlas ķēniņa Dāvida sieva, viņa acīmredzot pievērsa pārāk lielu uzmanību savam stāvoklim. Iespējams, viņa uzskatīja, ka viņas vīram, ķēniņam, neklājas nolaisties tik zemu un līksmoties kopā ar vienkāršo tautu. Viņas augstprātība skaidri izpaudās vārdos, ar kādiem viņa sagaidīja mājās Dāvidu. Mihala zobodamās teica: ”Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši!” (2. Samuēla 6:20.)

Kā Dāvids uztvēra Mihalas nosodošos vārdus? Dāvids sievai aizrādīja, ka Jehova viņu ir iecēlis par ķēniņu tās tēva Saula vietā, kurš bija zaudējis Dieva labvēlību, un piebilda: ”Es vēl vairāk pazemošos nekā šoreiz un kļūšu zems savās acīs, bet ar tām kalponēm, kuras tu pieminēji, es pieaugšu savā godā.” (2. Samuēla 6:21, 22, LB-65r.)

Dāvids bija apņēmības pilns arī turpmāk pazemīgi kalpot Jehovam. Tas ļauj saprast, kāpēc Jehova sauca Dāvidu par ”vīru pēc sava prāta”. (Apustuļu darbi 13:22; 1. Samuēla 13:14.) Dāvids sekoja visizcilākajam pazemības paraugam — tam, ko rāda pats Dievs Jehova. Interesanti atzīmēt, ka senebreju vārds, ko Dāvids lietoja sarunā ar Mihalu un kas ir tulkots ”kļūšu zems”, ir atvasināts no darbības vārda, kas ir lietots, aprakstot, kāda ir Dieva attieksme pret cilvēkiem. Lai gan Jehova ir visaugstākā persona Visumā, 113. psalma 6. un 7. pantā par viņu ir teikts, ka viņš ”nolaižas skatīt, kas debesīs un virs zemes; kas to nabagu no pīšļiem paceļ un to bēdīgo paaugstina no dubļiem” (LB-1882). Jehova, tēlaini runājot, ”nolaižas” jeb pazemina sevi, lai veidotu attiecības ar tiem, kas ir zemāki.

Tā kā Jehova ir pazemīgs, viņš ienīst ”augstprātīgas acis”. (Salamana Pamācības 6:16, 17.) Tāpēc, ka Mihala bija augstprātīga un necienīgi izturējās pret Dieva izraudzīto ķēniņu, viņai tika liegta iespēja dzemdēt Dāvidam dēlu. Viņa nomira bez bērniem. No šī notikuma mēs varam mācīties kaut ko svarīgu. Katram, kas vēlas iemantot Dieva labvēlību, jāņem vērā šie vārdi: ”Savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5.)