Putni un zvēri nes slavu Jehovam

DZĪVNIEKU pasaulē spilgti ir saskatāms Jehovas diženums. Dievs Jehova rūpējas par dzīvniekiem, tāpat kā viņš gādā par cilvēkiem. (Psalms 145:16.) Kritizēt cilvēku un dzīvnieku Radītāju būtu ļoti liela kļūda. Tomēr Ījabs, lai gan viņš bija taisnīgs cilvēks, ”bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, ..pat taisnīgāku par Dievu”, tāpēc viņam bija jāiemācās dažas būtiskas patiesības. (Ījaba 32:2; 33:8—12; 34:5.)

Piemēri no Dieva radītās dzīvnieku pasaules palīdzēja Ījabam saprast, ka cilvēkiem nav pamata apšaubīt Dieva ceļus. Šis fakts kļūst skaidrs, pārdomājot vārdus, ko Jehova teica savam kalpam Ījabam.

Tiem nevajag cilvēku palīdzības

Ījabs nevarēja atbildēt uz Dieva uzdotajiem jautājumiem par dažādiem dzīvniekiem un putniem. (Ījaba 38:39—41.) Nav šaubu, ka Jehova gādā par lauvu un kraukli bez cilvēku palīdzības. Lai gan kraukļi lido apkārt un meklē sev barību, Dievs ir tas, kurš tos uztur. (Lūkas 12:24.)

Ījabs neatrada, ko atbildēt, kad Dievs viņu izvaicāja par savvaļas dzīvniekiem. (Ījaba 39:1—8.) Cilvēks nevar aizsargāt kalnu kazas  un briežu mātes. Ir grūti kaut vai tikai pieiet tuvumā kalnu kazai. (Psalms 104:18.) Sekodama instinktam, ko Dievs tai devis, briežu māte paslēpjas mežā, kad tai pienācis laiks atnesties. Tā prasmīgi aprūpē mazuļus, bet, kad tiem ”rodas spēks”, tie ”aiziet projām un vairs neatgriežas.. atpakaļ” — jaunie brieži ir izauguši un kļuvuši patstāvīgi.

Zebras * brīvi skraida līdzenumos, un tuksnesīgs līdzenums ir savvaļas ēzeļu mājvieta. Ja Ījabs mēģinātu, viņš nevarētu izmantot savvaļas ēzeli par nastu nesēju. Tas meklē, ”kur kāds zaļums”, un raugās kalnos pēc ganībām. Šis dzīvnieks nemainīs savu brīvību pret vieglāk iegūstamu barību ļaužu apdzīvotās vietās. Ēzelis ”neklausās uz dzinēju klaigām”, jo tas metas prom, tiklīdz cilvēks parādās tuvumā.

Pēc tam Dievs pieminēja meža vērsi. (Ījaba 39:9—12.) Par šo dzīvnieku angļu arheologs Ostins Leijards rakstīja: ”Savvaļas vērsis, cik var spriest pēc daudzajiem bareljefiem, kuros tas redzams, tika uzskatīts par tikpat bīstamu un cēlu medījumu kā lauva. Valdnieks bieži ir attēlots cīnāmies ar to, un kareivji to vajā gan zirga mugurā, gan kājām.” (Nineveh and Its Remains, 1849. g., 2. sējums, 326. lappuse.) Neviens prātīgs cilvēks nemēģinās iejūgt nevaldāmo meža vērsi. (Psalms 22:22.)

Jehovu cildina spārnotās radības

Tālāk Dievs pievērsa Ījaba uzmanību spārnotajiem radījumiem. (Ījaba 39:13—18.) Stārķis ar saviem spēcīgajiem spārniem lido augstu debesīs. (Jeremijas 8:7.) Turpretī strauss, lai gan tas plivina spārnus, lidot nespēj. Atšķirībā no stārķiem strausi nevij ligzdas kokā. (Psalms 104:17.) Strausu māte izkašā dobi smiltīs un iedēj tur savas olas. Taču šie putni olas nepamet. Ierušinātas smiltīs, tās neatdziest, un gan strausu tēvs, gan māte par tām rūpējas.

Varētu likties, ka strausiene nerīkojas gudri, kad tā, pamanījusi tuvojamies plēsoņu, aizskrien prom. Taču enciklopēdijā An Encyclopedia of Bible Animals paskaidrots: ”Tā ir aizvilināšanas taktika: [strausi] plivina spārnus un pievērš sev potenciāli bīstamu cilvēku vai dzīvnieku uzmanību, lai aizvestu tos projām no olām.”

Kādā ziņā strauss ”atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku”? Enciklopēdijā The World Book Encyclopedia rakstīts: ”Strauss nelido, bet tas ir pazīstams kā ātrs skrējējs. Ar savām garajām kājām tas var sasniegt ātrumu līdz 40 jūdzēm (64 kilometriem) stundā, sperdams 15 pēdu (4,6 metrus) garus soļus.”

 Dievs piešķir zirgam varenu spēku

Nākamos jautājumus Dievs Ījabam uzdeva par zirgu. (Ījaba 39:19—25.) Senos laikos karavīri bieži vien devās kaujā, sēdēdami zirga mugurā, un zirgi vilka kaujas ratus, kuros bez braucēja varēja atrasties vēl kādi divi karavīri. Kara zirgs nepacietībā zviedz un spārda zemi. Tas netrīs bailēs un negriež ceļu zobenam. Kad atskan taure, kara zirgs atbild zviedzot, un auļos tas ”ātri pieveic ceļu”. Tomēr zirgs klausa savam jātniekam.

Šo aprakstu var salīdzināt ar arheologa Ostina Leijarda vārdiem: ”Lai gan arābu ķēve ir rāma kā jērs un pietiek ar pavadu, lai to vadītu, kad tā izdzird cilts kaujas saucienu un ierauga zibam sava jātnieka šķēpu, tās acis iedegas, asinssarkanās nāsis ieplešas, kakls cēli izliecas un aste un krēpes saslienas un plīvo vējā.” (Discoveries Among the Ruins of Nineveh and Babylon, 1853. g., 330. lappuse.)

Gaisā paceļas piekūns un ērglis

Jehova norādīja uz tādiem putniem kā piekūns * un ērglis. (Ījaba 39:26—30.) Piekūns ceļas debesīs un ”izpleš savus spārnus” vējā. Ginesa rekordu grāmatā, kur lielais piekūns nosaukts par visātrāk lidojošo putnu, teikts, ka tas ”sasniedz ātruma rekordus, kad pikē no liela augstuma, demonstrējot savas tiesības uz teritoriju vai ķerot gaisā laupījumu”. Ir reģistrēts, ka, pikējot 45 grādu leņķī, lielais piekūns ir sasniedzis ātrumu 349 kilometri stundā.

Ērgļi var lidot ar ātrumu, kas pārsniedz 130 kilometrus stundā. Ījabs salīdzināja dzīves straujo skreju ar ērgļa ātro lidojumu, kad tas meklē barību. (Ījaba 9:25, 26.) Dievs mums dod spēku izturēt grūtības, it kā mūs nestu šķietami nenogurdināmie planējoša ērgļa spārni. (Jesajas 40:31.) Lidojumā ērglis izmanto augšupejošās siltā gaisa strāvas. Putns met lokus šādā strāvā, kas to nes aizvien augstāk un augstāk. Sasniedzis noteiktu augstumu, tas aizplanē uz nākamo strāvu, un tā ērglis var stundām ilgi palikt gaisā, tērējot pavisam maz enerģijas.

Ērglis ceļ savu ligzdu ”augstā vietā”, kur tā nav sasniedzama un mazie ērglēni ir drošībā. Ērglis tā rīkojas, sekojot instinktam, ko Jehova tam devis, un ērgļa ”acis redz tālu”, jo Dievs tam piešķīris izcili asu redzi. Tā kā ērgļa acis spēj ļoti ātri mainīt fokusa attālumu, ērglis, strauji laizdamies lejup, lieliski var paturēt acīs laupījumu vai maitu, kas guļ zemē. Ērglis mēdz baroties ar kritušiem dzīvniekiem, tāpēc, ”kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš”. Šis putns medī nelielus dzīvniekus un nes tos saviem mazuļiem.

Jehova pamāca Ījabu

Pirms Dievs uzdeva nākamos jautājumus par dzīvniekiem, viņš Ījabam norādīja, kādu kļūdu tas ir pieļāvis. Kā Ījabs reaģēja? Viņš pazemīgi atzina savu vainu un bija gatavs uzklausīt turpmākos padomus. (Ījaba 40:1—14.)

No šīs vietas Dieva iedvesmotajā vēstījumā par Ījabu mēs varam mācīties kaut ko ļoti svarīgu: nevienam  cilvēkam nav pamatota iemesla kaut ko pārmest Visvarenajam. Mums jārunā un jārīkojas tā, lai tas būtu patīkami mūsu debesu Tēvam. Par pašu galveno mums jāuzskata Jehovas svētā vārda svētīšana un viņa augstākās varas tiesiskuma apstiprināšana.

Behemots cildina Dievu

No jauna pievērsdams uzmanību dzīvniekiem, Dievs runāja ar Ījabu par behemotu — kā uzskata daudzi speciālisti, šeit minētais dzīvnieks ir nīlzirgs. (Ījaba 40:15—24.) Pieaudzis nīlzirgs mēdz būt četrus piecus metrus garš, un tā svars var pārsniegt trīsarpus tonnas. Tam ”ir spēks viņa gurnos” — muguras muskuļos. Nīlzirga ķermeni sedz bieza āda, un uz vēdera tā lieliski pasargā īskājaino dzīvnieku, kad tas brien pa upi, vilkdams vēderu pār akmeņiem. Cilvēks nevar mēroties spēkā ar nīlzirgu, kam ir masīvs ķermenis, milzīga mute un vareni žokļi.

Nīlzirgs izkāpj no upes, lai mielotos ar zaļu zāli. Šķiet, vajadzīgi zaļie augi no vesela kalna, lai to paēdinātu. Katru dienu šī dzīvnieka vēderā pazūd 90 līdz 180 kilogrami augu barības. Remdējis izsalkumu, tas zviln zem kupliem lotosa stādiem vai ”upmalas kārklu” pavēnī. Ja upe, kurā tas mājo, pārplūst, nīlzirgs viegli var turēt galvu virs ūdens un peldēt pret palu straumi. Ja Ījabam būtu jāstājas pretī nīlzirga varenajai mutei un zobiem, viņš neuzdrošinātos caurdurt tā nāsis.

Leviatāns dara godu Radītājam

Pēc tam Dievs runāja ar Ījabu par leviatānu. (Ījaba 40:25—41:26.) Senebreju vārdu, kādā nosaukts šis radījums, aptuveni varētu tulkot ”savītais dzīvnieks”, un acīmredzot ar to ir domāts krokodils. Vai Ījabs to varētu padarīt par rotaļlietiņu bērniem? Nekādā gadījumā! Sastapušies ar šo dzīvnieku, cilvēki atkal un atkal ir pārliecinājušies, cik tas ir bīstams. Ja kāds pieliktu leviatānam roku, cīņa droši vien būtu tik sīva, ka viņš to nekad nemēģinātu izdarīt vēlreiz.

Kad leviatāns saullēktā izslien galvu no ūdens, tā acis ir ”kā pirmie rīta ausmas stari”. Leviatāna ragvielas plātnītes cieši saistās kopā, un dzīvnieku sargā kaula plātnes, ko ir grūti cauršaut ar lodi, kur nu vēl caurdurt ar zobenu vai šķēpu. Asās šķautnes uz leviatāna vēdera iespiežas upmalas dūņās ”kā platas kuļamās slēpes”. Niknumā tas sakuļ ūdeni kā putojošu zāļu vārāmo trauku. Sava lieluma, bruņām līdzīgās ādas un draudīgo žokļu un varenās astes dēļ leviatāns nepazīst baiļu.

Ījabs atzīst sevi par vainīgu

Ījabs saprata savu kļūdu un teica: ”Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības.” (Ījaba 42:1—3.) Viņš pazemīgi uzklausīja Jehovas pamācību, atzina savu vainu un to nožēloja. Ījaba draugi tika norāti, turpretī Ījabs saņēma lielas svētības. (Ījaba 42:4—17.)

Ir gudri vienmēr paturēt prātā to, kas notika ar Ījabu. Mēs nevaram atbildēt uz visiem jautājumiem, kurus Dievs viņam uzdeva, taču mēs varam paust pateicību par daudzajiem radīšanas brīnumiem, kas nes slavu Jehovam, un mums tas noteikti ir arī jādara.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 13. lpp.]

Kalnu kaza

[Attēls 13. lpp.]

Krauklis

[Attēls 13. lpp.]

Lauvene

[Attēls 14. lpp.]

Zebra

[Attēls 14. lpp.]

Strausu māte aiziet no savām olām, tomēr viņa tās nepamet

[Attēls 14. lpp.]

Strausa olas

[Attēls 14., 15. lpp.]

Lielais piekūns

[Norāde par autortiesībām]

Piekūns: © Joe McDonald/Visuals Unlimited

[Attēls 15. lpp.]

Arābu ķēve

[Attēls 15. lpp.]

Klinšu ērglis

[Attēls 16. lpp.]

Behemots acīmredzot ir nīlzirgs

[Attēls 16. lpp.]

Par leviatānu ir nosaukts varenais krokodils