KAUT kad ap 1910. gadu mani vecāki, kas dzīvoja Gruzijā, Tbilisi, emigrēja uz Kanādu. Viņi apmetās Kanādas rietumos — Saskačevanas provincē, laukos netālu no Pelijas. Es piedzimu 1928. gadā un ģimenē biju jaunākais no sešiem bērniem. Diemžēl mans tēvs nomira pusgadu pirms manas nākšanas pasaulē, bet māte nomira, kad es vēl biju zīdainis. Neilgi pēc tam nomira arī mana vecākā māsa Lūsija, kurai bija 17 gadu. Tad mani un pārējos brāļus un māsas pieņēma audzināšanā mūsu tēvocis Niks.

Kādu dienu, kad es vēl biju mazulis, tuvinieki ieraudzīja, ka es raustu aiz astes ērzeli. Pārbijušies, ka ērzelis man iespers, viņi kliedza, lai es beidzu to darīt, bet es stāvēju pret viņiem ar muguru un nekādi nereaģēju. Par laimi, ērzelis man neiespēra, bet tuvinieki todien saprata, ka esmu nedzirdīgs.

Kāds ģimenes draugs ieteica, ka man būtu jāmācās kopā ar citiem nedzirdīgiem bērniem, tāpēc tēvocis Niks mani aizveda uz nedzirdīgiem domātu skolu, kas atradās Saskatūnā, vairāku stundu brauciena attālumā no mūsu mājām. Tā kā man bija tikai pieci gadi, es biju nobijies. Es varēju apciemot tuviniekus vienīgi svētku dienās un vasaras brīvlaikā. Bet pamazām es apguvu zīmju valodu, un man patika pavadīt laiku kopā ar citiem bērniem.

1939. gadā mūsu vecākā māsa Meriona apprecējās ar Bilu Danilčuku, un viņi pieņēma audzināšanā mani un mūsu māsu Frānsisu. Viņi no mūsu ģimenes bija pirmie, kuriem Jehovas liecinieki sāka mācīt Bībeli. Vasaras brīvlaikos, kad es dzīvoju pie viņiem, viņi cik spēdami centās ar mani dalīties tajā, ko bija uzzinājuši paši. Taisnību sakot, mums nebija viegli sarunāties, jo ne Meriona, ne Bils neprata zīmju valodu. Bet acīmredzot viņi  noprata, ka mani patiešām interesē, kas teikts Bībelē. Kad viņi devās sludināt, es gāju viņiem līdzi, jo biju pārliecināts, ka tam, ko viņi dara, ir saistība ar Bībeli. Drīz vien es gribēju kristīties, un 1941. gada 5. septembrī Bils mani kristīja metāla mucā, kas bija piepildīta ar ūdeni no akas. Ūdens bija ļoti, ļoti auksts!

1946. gadā, kad man bija vasaras brīvlaiks, mēs apmeklējām kongresu, kas notika Klīvlendā (ASV, Ohaio štats). Kongresa pirmajā dienā manas māsas pa kārtai konspektēja runas, lai es varētu sekot visam līdzi. Bet otrajā dienā es uzzināju, ka kongresā ir grupa nedzirdīgo, kuriem kāda kristīgā māsa tulko zīmju valodā. Es biju tādā sajūsmā! Tagad es patiešām varēju saprast kongresa runas. Nu man beidzot Bībeles patiesība bija skaidra!

Tikai nesen bija beidzies Otrais pasaules karš, un sabiedrībā valdīja spēcīgs patriotisms. Bet es biju apņēmības pilns skolā aizstāvēt savu ticību — tik dziļi mani bija iespaidojis kongress. Tāpēc es vairs nesalutēju karogam un nepiedalījos himnas dziedāšanā zīmju valodā. Es vairs nepiedalījos arī valsts svētku svinībās un neapmeklēju obligātos dievkalpojumus. Skolas personāls bija neapmierināts ar manu nostāju. Skolotāji mēģināja mani iebiedēt un stāstīja man melus, lai piespiestu mani atteikties no Jehovas. Protams, par mani runāja visi skolēni, bet tas man deva daudz iespēju sludināt. Mani skolas biedri Lerijs Androsofs, Normens Ditriks un Emīls Šneiders arī sāka kalpot Jehovam.

Ikreiz, kad ierados kādā citā pilsētā, es tur centos sludināt nedzirdīgajiem. Piemēram, Monreālas nedzirdīgo kultūras centrā es sludināju Edijam Teigeram, kas bija iesaistījies kādā šaubīgā kompānijā. Edijs kristījās un visu mūžu piederēja pie zīmju valodas draudzes Kvebekas provinces Lavālas pilsētā (pagājušajā gadā Edijs nomira). Es sludināju arī Huanam Ardanesam — jaunam puisim, kas, līdzīgi senajiem berojiešiem, rūpīgi pārbaudīja, vai tas, ko viņš mācās, patiešām ir balstīts uz Bībeli. (Ap. d. 17:10, 11.) Huans pieņēma Bībeles patiesību un kristījās. Viņš līdz pat mūža galam kalpoja par draudzes vecāko Otavā.

1950. gadā es pārcēlos uz Vankūveru. Lai gan man patīk sludināt nedzirdīgajiem, ļoti interesantu gadījumu es piedzīvoju, kad reiz uz ielas sludināju kādai dzirdīgai sievietei, vārdā Krisa Spaisere. Viņa parakstījās žurnāla abonementam un gribēja, lai es satiktu viņas vīru Gēriju. Es apciemoju šo ģimeni, un mums ar Gēriju izvērsās gara ”saruna”, kurā izmantojām pildspalvu un papīru. Pēc šīs sarunas mēs vairs netikāmies. Bet pēc vairākiem gadiem viņi mani ieraudzīja kādā lielā kongresā, kas  notika Toronto. Gērijs tajā dienā kristījās! Šis iepriecinošais notikums man atgādināja, cik svarīgi ir izmantot katru iespēju sludināt, jo mēs nezinām, kur un kad mūsu sētās patiesības sēklas uzdīgs.

Vēlāk es pārcēlos atpakaļ uz Saskatūnu. Tur kāda sieviete man palūdza, lai es mācītu Bībeli viņas nedzirdīgajām dvīnēm. Šīs meitenes, Džīna un Džona Roterbergeres, mācījās tajā pašā nedzirdīgo skolā, kurā kādreiz mācījos es. Diezgan drīz viņas abas sāka stāstīt klasesbiedriem to, ko bija uzzinājušas no Bībeles, un galu galā piecas meitenes no viņu klases kļuva par Jehovas lieciniecēm. Viena no tām bija Jūnisa Kolina. Es viņu atcerējos no tā laika, kad pats mācījos pēdējā klasē. Jūnisa man bija iedevusi konfekti un jautājusi, vai mēs varam būt draugi. Toreiz man pat prātā nevarēja ienākt, cik liela nozīme viņai vēlāk būs manā dzīvē.

Kad Jūnisas māte uzzināja, ka meita mācās Bībeli, viņa pieprasīja, lai skolas direktors Jūnisu no tā atrunātu. Direktors pat atņēma Jūnisai literatūru par Bībeli. Taču Jūnisa bija apņēmusies palikt uzticīga Jehovam. Kad viņa gribēja kristīties, vecāki viņai izteica ultimātu: ”Ja tu kļūsi par Jehovas liecinieci, tev būs jāizvācas no mājas!” 17 gadu vecumā Jūnisa bija spiesta aiziet no mājām, un viņu pie sevis uzņēma kāda Jehovas liecinieku ģimene. Jūnisa turpināja mācīties Bībeli un vēlāk kristījās. 1960. gadā mēs apprecējāmies. Jūnisas vecāki neieradās uz mūsu kāzām, tomēr, gadiem ejot, viņi sāka cienīt mūsu uzskatus un atzinīgi novērtēja, kā mēs audzinām bērnus.

Mums bija jāaudzina septiņi dēli — visi dzirdīgi. Tā kā mēs ar sievu esam nedzirdīgi, to darīt nebija viegli. Mēs viņiem iemācījām zīmju valodu, lai varētu brīvi sarunāties ar viņiem un mācīt  viņiem Bībeles patiesību. Tāpat mums daudz palīdzēja brāļi un māsas no draudzes. Piemēram, reiz kāds brālis uz lapiņas uzrakstīja, ka viens no mūsu zēniem valstības zālē ir lietojis nepieklājīgus vārdus, un mēs tūlīt pat ar dēlu nopietni pārrunājām šo jautājumu. Četri no mūsu dēliem — Džeimss, Džerijs, Nikolass un Stīvens — kalpo Jehovam kopā ar savām ģimenēm. Visi četri ir draudzes vecākie. Nikolass un viņa sieva Debora strādā zīmju valodas tulkošanas nodaļā Lielbritānijas Bētelē, bet Stīvens un viņa sieva Šenana strādā zīmju valodas tulkošanas nodaļā Amerikas Savienoto Valstu Bētelē.

Diemžēl Jūnisa saslima ar vēzi un nomira tikai vienu mēnesi pirms mūsu kāzu 40. gadadienas. Tajā grūtajā dzīves posmā viņai palīdzēja izturēt viņas stiprā cerība uz augšāmcelšanu. Es ļoti gaidu to dienu, kad atkal varēšu viņu satikt.

2012. gada februārī es nokritu un salauzu gūžas kaulu. Bija skaidrs, ka es vairs nevarēšu dzīvot viens pats un man būs vajadzīga palīdzība, tāpēc es pārcēlos uz dzīvi pie viena no saviem dēliem. Mēs piederam pie Kalgari zīmju valodas draudzes, kur es joprojām varu veikt draudzes vecākā pienākumus. Patiesībā es pirmo reizi mūžā esmu nevis angļu valodas, bet zīmju valodas draudzē! Protams, var rasties jautājums, kā gan visus šos gadus — jau no 1946. gada — es varēju saglabāt savu garīgumu. Atbilde ir vienkārša: Jehova ir turējis savu solījumu rūpēties par bāreņiem. (Ps. 10:14.) Es esmu bezgala pateicīgs visiem, ar kuru starpniecību es izjutu Jehovas rūpes, — visiem, kas sapulcēs konspektēja runas, lai es varētu tām sekot līdzi, un kas mācījās zīmju valodu un centās man tulkot.

Taisnību sakot, ir bijuši brīži, kad man ir nolaidušās rokas. Tā notika reizēm, kad es nesapratu, kas tiek runāts, un kad man likās, ka neviens neizprot, kas nedzirdīgajiem īstenībā ir vajadzīgs. Bet tad es mēdzu domāt par to, ko Pēteris teica Jēzum: ”Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.” (Jāņa 6:66—68.) Līdzīgi daudziem manas paaudzes nedzirdīgajiem brāļiem un māsām, arī es esmu sapratis, cik svarīgi būt pacietīgam. Es esmu iemācījies paļauties uz Jehovu un viņa organizāciju, un tas man ir ļoti daudz ko devis. Tagad manā valodā garīgais uzturs ir pieejams pārpilnībā un gan sapulcēs, gan kongresos es varu runāt ar ticības biedriem zīmju valodā. Es esmu priecīgs par savu bagāto, piepildīto mūžu, ko esmu pavadījis, kalpojot mūsu diženajam Dievam Jehovam!