Āzijas klejotāji, kas radīja impēriju

Bailes un apjukums māca Krievzemi. Gluži kā siseņu pūļi, no austrumiem pāri stepēm brāzās bruņotu jātnieku ordas, kas kāva ļaudis un laupīja apmetnes, un aizslaucīja savā ceļā ikvienu karaspēku, kurš iedrošinājās stāties tiem pretī. Vienīgi Novgorodas zeme paglābās no pārējo senkrievu zemju likteņa. Kāds Novgorodas hronists ar šausmām rakstīja par iebrucējiem, ka tās esot ”nezināmas ciltis”, kas runā svešā valodā.

IEKAROTĀJU vilnis vēlās no zālainajām stepēm, kas plešas Āzijas centrālajā un ziemeļaustrumu daļā, mūsdienu Mongolijā. Tie bija mongoļi, kas ar saviem zibenīgajiem iekarojumiem izmainīja Āzijas seju un spēcīgi ietekmēja arī daudzu Eiropas valstu likteņus. Sākot ar 13. gadsimta pirmo gadu desmitu, nieka 25 gados mongoļi pakļāva lielākas teritorijas nekā romieši četros gadsimtos. Varas zenītā mongoļu valdījumi pletās no Korejas līdz Ungārijai un no Sibīrijas līdz Indijai, veidojot lielāko vienlaidu sauszemes impēriju, kāda zināma pasaules vēsturē.

Kaut gan Mongoļu impērija pastāvēja samērā neilgu laiku, tās annāles ne tikai sniedz vērtīgas ziņas par Āzijas un Eiropas vēsturi, bet arī spilgti apstiprina vārdus, kas Bībelē teikti par cilvēka dabu un valdīšanu. Piemēram, Bībelē izskan atziņa, ka cilvēku slava ir tukša un īslaicīga. (Psalms 62:10; 144:4.) Tajā arī ir sacīts: ”Cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi.” (Salamans Mācītājs 8:9.) Un, kā simboliski attēlots Bībelē, vareni politiskie spēki pasaules arēnā bieži ir rīkojušies kā plēsīgi zvēri, nežēlīgi pakļaujot sev tautas. *

Kas bija mongoļi?

Mongoļi bija klejotāju jeb nomadu ciltis, izveicīgi jātnieki, kas nodarbojās ar lopkopību, tirdzniecību un medībām. Citās tautās parasti tikai neliela daļa cilvēku bija apmācīti un bruņoti karavīri, turpretī mongoļiem ikviens vīrietis, kam bija zirgs un loks, bija nenogurdināms un draudīgs karotājs. Katra cilts bija nelokāmi uzticīga savam vadonim jeb hanam.

Pēc 20 gadu ilgām cīņām par varu viens no haniem, kura vārds bija Temudžins (ap 1162. g.—1227. g.), apvienoja savā virsvadībā kādas 27 mongoļu ciltis. Vēlāk kopā ar mongoļiem karagājienos pret citām tautām piedalījās tjurku cilšu piederīgie, saukti par tatāriem. Kad mongoļu jātnieki sāka lauzties iekšā rietumu zemēs, pārbiedētie eiropieši tos visus iedēvēja par tatāriem. 1206. gadā, kad Temudžinam bija nedaudz pāri 40 gadiem, mongoļi viņu pasludināja par Čingishanu. Vārds Čingishans ir tituls, kas, iespējams, nozīmē ”stiprais valdnieks” vai ”augstākais valdnieks”. Viņš bija pazīstams arī ar lielhana titulu.

Lokiem bruņotās Čingishana kavalērijas uzbrukumi bija strauji un nevaldāmi, jātnieki  bieži uzbruka pretiniekiem daudzās vietās uzreiz vairāku tūkstošu kilometru garā līnijā. Karamākslā lielais mongoļu karavadonis ”neatpalika no Aleksandra Lielā un Napoleona I”, teikts enciklopēdijā Encarta Encyclopedia. Persiešu vēsturnieks un Čingishana laikabiedrs Džuzdžāni rakstīja, ka Čingishans bijis ”apveltīts ar milzu enerģiju, gudrību, ģēnija garu un atjautību”. Taču tas pats vēsturnieks viņu ir nodēvējis arī par ”miesnieku”.

Aiz Mongolijas robežām

Ķīnas ziemeļus bija iekarojuši mandžūri, kas tur bija nodibinājuši savu valdnieku dinastiju — Dzjiņu jeb ”zelta” dinastiju. Lai iebruktu mandžūru valstī, mongoļiem bija jāšķērso skarbais Gobi tuksnesis, bet šiem stepju klejotājiem, kas vajadzības gadījumā spēja iztikt no zirgu asinīm un ķēves piena, tas nebija nekāds lielais šķērslis. Čingishans paplašināja savu impēriju, iekļaudams tajā mandžūru un ķīniešu zemes, bet cīņas turpinājās ilgi, vēl kādus divus gadu desmitus. Viņš izmantoja ķīniešu sasniegumus un nodarbināja savā labā ķīniešu zinātniekus, amatu meistarus un tirgotājus, kā arī kara inženierus, kas prata būvēt aplenkuma mašīnas un katapultas un izgatavot sprāgstošas bumbas.

Ieguvis kontroli pār Zīda ceļu, kas savienoja Ķīnu ar rietumiem, Čingishans vēlējās nodibināt tirdzniecības attiecības ar savu kaimiņu — Horezmas šahu Muhammedu. Šahs pārvaldīja milzu teritoriju, kurā ietilpa mūsdienu Afganistāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un lielākā daļa Irānas.

1218. gadā mongoļu karavāna, kuras mērķis vismaz ārēji bija tirdzniecība, ieradās šaha valsts nomalē. Taču vietējais valdnieks pavēlēja sodīt mongoļu delegāciju ar nāvi, un šis solis izraisīja notikumu ķēdi, kas noveda pie pirmā mongoļu iebrukuma musulmaņu zemēs. Turpmākos trīs gadus mongoļu pulki sistemātiski postīja un dedzināja pilsētas un tīrumus un masveidā slaktēja Muhammeda ļaudis, saudzēdami vienīgi tos, kuru prasmes mongoļiem bija noderīgas.

Pēc tam mongoļu karotāji, skaitā ap 20 tūkstošiem, savu zirgu mugurā traucās cauri Azerbaidžānas un Gruzijas teritorijai uz stepēm, kas pletās uz ziemeļiem no Kaukāza, sakaudami savā ceļā ikvienu karaspēku, ieskaitot krievu karotāju pulku, kurā bija apmēram 80 tūkstoši vīru. Mongoļu jātnieki aplieca Kaspijas jūru, pārvarēdami ap 13 tūkstošu kilometru garu ceļu, — daži to uzskata par vienu no pašiem izcilākajiem kavalērijas veikumiem. Viņi guva uzvaru pēc uzvaras un kļuva par paraugu vēlākajiem mongoļu valdniekiem, kas iebruka Austrumeiropā.

Čingishana pēcteči

Pēc Čingishana par lielhanu kļuva viņa dēls Ugedejs, trešais no Čingishana galvenās sievas četriem dēliem. Ugedejs no jauna nostiprināja varu pār iekarotajām zemēm, ievāca meslus  no savu vasaļvalstu valdniekiem un pabeidza iekarot Dzjiņu valsti Ķīnas ziemeļos.

Lai noturētu un stiprinātu savu impēriju, kā arī uzturētu grezno dzīves stilu, pie kura mongoļu valdnieki jau bija paspējuši pierast, Ugedejs visbeidzot nolēma atkal doties karā, bet šoreiz pret zemēm, kas vēl nebija izlaupītas. Viņš organizēja uzbrukumus divos virzienos: uz Eiropas zemēm rietumos un uz Sunu dinastijas pārvaldītajām teritorijām Ķīnas dienvidos. Karagājiens uz Eiropu bija sekmīgs, turpretī Ķīnā mongoļu panākumi bija nelieli. Lai gan viņi guva vairākas uzvaras, galveno Sunu valsts daļu iekarot neizdevās.

Iekarojumi rietumos

1236. gadā karagājienā uz rietumiem, uz Eiropu, devās mongoļu karaspēks, kurā, pēc aptuvenām aplēsēm, bija kādi 150 tūkstoši jātnieku. Vispirms viņi ielauzās bulgāru zemēs pie Volgas upes, bet pēc tam uzbruka krievu kņazistēm un pārvērta pelnos Kijevu. Mongoļi solīja pasaudzēt pilsētas, ja iedzīvotāji būs ar mieru maksāt viņiem desmito tiesu no visa, kas tiem ir. Bet krievi deva priekšroku cīņai. Mongoļi lika lietā katapultas un apbēra ienaidnieku ar akmeņiem un degošiem lādiņiem, kas bija pildīti ar viegli uzliesmojošu šķidrumu vai pulveri. Ielauzušies pilsētā, iebrucēji slaktēja cilvēkus tik nežēlīgi, ka, runājot kāda vēsturnieka vārdiem, ”vaļā nepalika neviena acs, kas varētu apraudāt mirušos”.

Mongoļi postīja Poliju un Ungāriju un jau pietuvojās tagadējās Vācijas robežām. Rietumeiropa gatavojās stāties pretī stepju karotājiem, bet tik tālu mongoļi tā arī nenonāca. 1241. gada decembrī hans Ugedejs nomira, šķiet, dzērumā. Saņēmuši ziņu par lielhana nāvi, mongoļu karavadoņi steidzās atpakaļ uz savu seštūkstoš kilometru tālo galvaspilsētu Karakorumu, lai ieceltu jaunu valdnieku.

Par Ugedeja pēcteci kļuva viņa dēls Gujuks. Svinīgo ceremoniju, kurā Gujuks tika pasludināts par valdnieku, vēroja arī kāds itāļu mūks, kas 15 mēnešus bija ceļojis cauri mongoļu kontrolētajām zemēm, lai nodotu hanam vēstuli no pāvesta Innocenta IV. Pāvests vēlējās saņemt solījumu, ka mongoļi vairs neiebruks Eiropā, un aicināja tos pieņemt kristīgo ticību, taču Gujuks neko viņam netaisījās solīt. Hans lepni lika pateikt pāvestam, lai tas atved pie viņa valdnieku delegāciju un lai tie apliecina viņam savu cieņu un padevību.

Vēl viens uzbrukums divās frontēs

Nākamais lielhans bija Munke, kas kāpa tronī 1251. gadā. Munke un viņa brālis Hubilajs devās karā pret Sunu valsti Dienvidķīnā, bet tikmēr otrs mongoļu karaspēks izvērsa karadarbību rietumu virzienā. Tas sagrāva Bagdādi un piespieda padoties Damasku. Tā saucamie kristieši, kas cīnījās ar musulmaņiem krusta karos, līksmoja par  mongoļu uzvarām, un Bagdādē ”kristieši” aplaupīja un nogalināja savus islāmticīgos kaimiņus.

Šajā izšķirīgajā brīdī, kad likās, ka mongoļi tūlīt satrieks islāma pasauli, vēsture atkārtojās: pienāca ziņa par lielhana Munkes nāvi. Atkal iebrucēju pulki apgriezās apkārt un devās mājup, šoreiz atstādami tikai 10 tūkstošus vīru sargāt savu iekarojumu rietumu robežu. Drīz pēc tam šos nelielos mongoļu spēkus sakāva Ēģiptes sultāna karaspēks.

Mongoļu karagājiens pret bagātajiem Sunu dinastijas valdniekiem Dienvidķīnā vainagojās ar uzvaru. Hans Hubilajs pat dibināja jaunu Ķīnas imperatoru dinastiju — Juaņu dinastiju. Vietu, kur viņš uzcēla savu jauno galvaspilsētu, mēs šodien pazīstam ar Pekinas vārdu. 13. gadsimta 70. gadu beigās sakāvis atlikušos Sunu piekritējus, Hubilajs valdīja pār Ķīnu, kas pirmo reizi kopš Tanu dinastijas krišanas 907. gadā atkal bija apvienota.

Sairums un bojāeja

Ap 14. gadsimta sākumu varenā Mongoļu impērija sāka irt. Iemeslu tam netrūka. Cīņa par varu Čingishana pēcnācēju starpā sašķēla impēriju daudzās hanistēs, turklāt mongoļi aizvien lielākā mērā pārņēma vairāku iekaroto tautu kultūru, asimilējās un saplūda ar šīm tautām. Ķīnā iekšējās nesaskaņas novājināja Hubilaja dibināto dinastiju. 1368. gadā ķīnieši, noguruši no nemākulīgās valdīšanas, korupcijas un nesamērīgajiem nodokļiem, gāza Juaņu dinastiju un padzina to no Ķīnas.

Kā mežonīga vētra mongoļu iekarotāji parādījās strauji un negaidīti, bet palika tikai īsu laiku un pēc tam aiztraucās prom. Tomēr mongoļu iekarojumi atstāja dziļas pēdas Eiropas un Āzijas likteņos, un šo iekarojumu iznākumā parādījās apvienotā Mongolija un apvienotā Ķīna. Mūsdienu Mongolijā pirmais mongoļu lielhans Čingishans tiek godināts kā nācijas tēvs.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 13. lpp.]

Iekarojumi un tirdzniecības uzplaukums

Hana Hubilaja dibinātā Juaņu dinastija veicināja tirdzniecības attīstību un ceļojumus, un Juaņu ziedu laikos tika piedzīvots, kā sacīts kādā enciklopēdijā, ”lielākais tirdzniecības uzplaukums Eirāzijas vēsturē”. Tas bija slavenā venēciešu ceļotāja Marko Polo * (1254. g.—1324. g.) laikmets. Gan pa sauszemes ceļiem, gan pa jūru arābu, persiešu, indiešu un eiropiešu tirgotāji ieveda Juaņu valstī zirgus, paklājus, dārgus akmeņus un garšvielas un izveda keramikas un lakas izstrādājumus, zīdu un citas preces.

1492. gadā Kristofers Kolumbs, paņēmis līdzi Marko Polo ceļojumu aprakstu, atstāja Eiropas krastus un kuģoja uz rietumiem cerībā no jauna nodibināt tirdzniecības sakarus ar Mongoļu impērijas galmu. Viņš nezināja, ka jau vairāk nekā simt gadu šī impērija vairs nepastāv. Tās sairuma dēļ sakari bija pārtrūkuši, un musulmaņi bija bloķējuši sauszemes ceļus no Eiropas uz austrumiem.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

Reliģiskā iecietība

Seno mongoļu reliģija bija šamaniska, bet mongoļi visumā izturējās iecietīgi pret citām ticībām. Grāmatā The Devil’s Horsemen (Velnišķie jātnieki) stāstīts, ka Mongoļu impērijas galvaspilsētā Karakorumā rietumniekus pārsteidza ne tikai lielā greznība, bet arī daudzu reliģiju mierīgā līdzāspastāvēšana, jo pilsētā viņi redzēja slienamies gan baznīcas, gan mošejas, gan citu reliģiju tempļus.

Nominālo kristietību mongoļiem atnesa nestorieši, kas bija atšķēlušies no Austrumu baznīcas. Nestorisms bija diezgan plaši izplatījies Āzijas tjurku tautās, ar kurām mongoļi nonāca ciešā saskarē. Pat vairākas mongoļu valdnieku dzimtas locekļu sievas piederēja pie šīs ticības.

Arī mūsdienu Mongolijā ir izplatītas dažādas ticības. Apmēram 30 procenti iedzīvotāju turas pie tradicionālajiem vietējiem ticējumiem, 23 procenti ir budisma (lamaisma) piekritēji, 5 procenti — musulmaņi. Lielākā daļa pārējo iedzīvotāju nepieder ne pie vienas reliģijas.

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Zemes, kurās iesniedzās mongoļu ietekme

UNGĀRIJA

KRIEVIJA

Kijeva

Volga

SIBĪRIJA

Kaspijas jūra

Damaska

IRĀNA

Bagdāde

UZBEKISTĀNA

MONGOLIJA

Karakoruma

Gobi tuksnesis

KOREJA

ĶĪNA

Pekina

INDIJA

Novgoroda

[Attēls 15. lpp.]

Zirgu ganāmpulks, Mongolija

[Attēls 15. lpp.]

Čingishans

[Norāde par attēla autortiesībām 12. lpp.]

Bildarchiv Preussischer Kulturbesitz/Art Resource, NY

[Norādes par attēlu autortiesībām 15. lpp.]

Ainava: © Bruno Morandi/age fotostock; Čingishans: © The Stapleton Collection/The Bridgeman Art Library