Svālbara — auksto krastu zeme

NO MŪSU KORESPONDENTA NORVĒĢIJĀ

LIDMAŠĪNA jau kādu laiku lidoja cauri bieziem mākoņu slāņiem, tā ka neko nebija iespējams saskatīt, bet tad pēkšņi tā iznira no mākoņiem un skatienam pavērās balta, arktiska panorāma. Skats bija brīnišķīgs, un mēs aizgrābti vērāmies lejup uz ledājiem, gaišzilajiem fjordiem un sniegotajiem kalniem. Sniega un ledus tuksnesis sniedzās tik tālu, cik vien saredz acs. Tā bija Svālbara, salu grupa pavisam netālu no ziemeļpola, starp 74. un 81. ziemeļu platuma grādu, un mēs bijām ieradušies to apciemot.

Vārds ”Svālbara”, kas nozīmē ”Aukstais krasts”, pirmoreiz parādās islandiešu annālēs 1194. gadā. Tomēr pasaule kopumā par Svālbaras eksistenci uzzināja tikai četrus gadsimtus vēlāk, pēc tam kad 1596. gadā to no jauna atklāja holandiešu jūrasbraucēji. Šī ekspedīcija holandiešu polārpētnieka Vilema Barenca vadībā kuģoja uz ziemeļiem, kad kādu dienu novērotājs no masta gala pamanīja pie apvāršņa robotu kalnu rindu — priekšā pletās nezināma zeme. Viņi bija pietuvojušies Svālbaras ziemeļrietumu daļai, un Barencs to nosauca par Spicbergenu, kas nozīmē ”Smailie kalni”. Tagad Spicbergena (Špicbergena) ir arhipelāga lielākās salas nosaukums. Barenca atklājums ievadīja jaunu, rosības pilnu ēru arhipelāga vēsturē, kad šeit izvērsās ģeogrāfiskā izpēte un uzplauka vaļu, roņu un kažokzvēru medības un vēlāk arī akmeņogļu ieguve, zinātniskie pētījumi un tūrisms. Gadu gaitā Svālbarā ir darbojušās vairākas valstis, bet kopš 1925. gada arhipelāgs atrodas Norvēģijas pārvaldībā.

Mūžīgais sasalums un ziemeļblāzma

Mūsu lidmašīna slīdēja lejup pār Īsfjordu un piezemējās Svālbaras lidostā. Iesēdušies īrētā automašīnā, mēs devāmies uz Longjērbīeni, kas nosaukta amerikāņu kalnrūpniecības magnāta Džona Longjēra vārdā, kurš šajā apkaimē dibināja pirmās ogļraktuves, kas sāka darboties 1906. gadā. Longjērbīenē, Svālbaras lielākajā pilsētā, dzīvo ap 2000 cilvēku. Visapkārt plešas milzīgas, tikpat kā neskartas teritorijas, bet Longjērbīene ir gluži moderna pilsētiņa, kurā  ir gan lielveikals, gan pasts, gan banka, gan arī sabiedriskā bibliotēka, skolas, bērnudārzi, viesnīcas, kafejnīcas un restorāni, slimnīca un pat savs vietējais laikraksts. Tā ir pasaulē lielākā apdzīvotā vieta, kas atrodas tik tālu ziemeļos — aiz 78. ziemeļu paralēles.

Mēs apmetāmies kādā viesu namā, kur kādreiz bija bijuši ogļraču dzīvokļi. No mūsu mītnes pavērās skats lejup uz Longjērbīeni un uz majestātisko Jortfjelles kalnu. Ritēja oktobris, un kalnus klāja sniegs, turpretī ielejā zeme joprojām bija kaila. Tomēr augsne bija sasalusi ragā, jo šī ir mūžīgā sasaluma zeme, un te vienīgi vasarā uz neilgu laiku atkūst plāna augsnes virskārta, kaut arī labvēlīgi vēji un okeāna straumes padara vietējo klimatu maigāku nekā citās vietās, kas atrodas tajos pašos platuma grādos. No savas mājvietas mēs varējām redzēt, kā kalnus apspīd saule, kamēr ieleja slīgst zilganā krēslā. Longjērbīenes apkārtnē no 26. oktobra līdz 16. februārim saule vispār nepaceļas virs apvāršņa. Toties ziemas tumsu te bieži izrotā ziemeļblāzma, un pavasarī un vasarā — no 20. aprīļa līdz 23. augustam — Longjērbīenē var izbaudīt pusnakts sauli.

Augi un dzīvnieki

Laiks bija diezgan auksts, astoņi grādi zem nulles, un pūta ass vējš, bet debesis bija skaidras, un mēs bijām gatavi doties ekskursijā. Gida pavadībā mēs uzkāpām Sorkufogena kalnā, lai pēc tam kāptu lejā pa Longjērbrēena ledāju. Kamēr mēs kāpām augšup pa salā sastingušajiem pakalniem, gids stāstīja, ka pavasarī un vasarā te zied daudz skaistu ziedu. Taisnību sakot, Svālbarā augu valsts ir pārsteidzoši bagāta — te aug ap 170 ziedaugu sugu. Divas tipiskas vietējās puķes ir baltās un dzeltenās polārās magones un akmeņlauzītes ar smaržīgiem, sārtiem ziediem.

Augstāk sniegotajā nogāzē mūsu ceļu šķērsoja dažu Svālbaras baltirbju pēdas. No visiem Svālbarā sastopamajiem putniem šīs baltirbes ir vienīgie nometnieki. Visi pārējie, kā resnknābja kairas, mazie alki, jūras šņibīši, dažādas kaijas un citi, ir gājputni. Īpašu ievērību ar saviem migrācijas pārlidojumiem ir iemantojuši jūras zīriņi, jo daudzi no tiem, ziemai iestājoties, lido uz otru pasaules malu — uz Antarktiku.

Pa ceļam mēs redzējām arī pēdas, ko ieminušas polārlapsas. Piesardzīgās polārlapsas pamatā ir maitēdājas — tās barojas ar kritušiem dzīvniekiem un balto lāču medījuma paliekām —,  bet tās nelaiž garām arī izdevību papildināt savu ēdienkarti ar putnu mazuļiem un olām. Polārlapsa ir viens no diviem vietējiem Svālbaras zīdītājiem, ko bez ierunām var saukt par īstiem sauszemes dzīvniekiem. Otrs ir rāmais Svālbaras ziemeļbriedis. Uzturēdamies Svālbarā, mēs vairākas reizes pavisam tuvu varējām aplūkot šo dzīvnieku. Ziemeļbrieži tikai mierīgi uz mums paskatījās un ļāva pieiet diezgan cieši klāt un tos nofotografēt, un tikai tad devās prom. Ziemeļbrieži ir samērā īskājaini dzīvnieki ar biezu, siltu spalvu, un, tā kā bija rudens, tie bija nobarojušies itin apaļīgi. Uzkrātais tauku slānis tiem ir barības rezerve, kas nepieciešama, lai pārlaistu bargo ziemu.

Arktikas karali balto lāci daudzi atzīst drīzāk par jūras, nevis sauszemes dzīvnieku, jo tas lielāko daļu dzīves pavada jūrā uz ledus, medīdams roņus. Tomēr Svālbarā jebkurā vietā var gadīties sastapt kādu vientuļi klaiņājošu lāci. Mūsu gids pauda cerību, ka mums šāda sastapšanās nebūs jāpiedzīvo. Baltie lāči mēdz būt diezgan agresīvi, tāpēc gidam drošības labad līdzi bija šautene. Kopš 1973. gada balto lāču medības ir pilnībā aizliegtas, un katrs gadījums, kad kāds lācis ir nošauts, tiek izmeklēts. Patlaban Svālbaras apkaimē lāču populācija ir samērā liela, tomēr pastāv nopietnas bažas par šo lielisko dzīvnieku nākotni. Arktika no malas varbūt arī izskatās balta un tīra, tomēr vidi nopietni ir ietekmējis PHB un citu kaitīgu ķīmisku vielu piesārņojums. Tā kā baltie lāči atrodas barības piramīdas augšgalā, kaitīgās vielas uzkrājas šo plēsēju organismā un, cik var spriest, grauj to vairošanās spējas.

Kad mēs beidzot sasniedzām Sorkufogena virsotni, mūsu kāpienu atalgoja brīnišķīgs skats uz sniegbaltām kalnu galotnēm, kas vīdēja tālumā. Dienvidrietumos, saules apspīdēts, slējās iespaidīgais, noapaļotais Nūrdenšeldfjelles kalns. Longjērbīene bija palikusi dziļi lejā zem mums, bet augstu virs galvas pletās dzidri zilās Arktikas debesis. Likās, it kā mēs tiešām  stāvētu pašā zemeslodes virsotnē. Dažas maizes šķēles un upeņu ”groks” — iecienīts tūrisma pārgājienu dzēriens, kas sastāv no upeņu sulas, cukura un karsta ūdens, — deva mums jaunus spēkus, un tad jau bija pienācis laiks kāpienam lejup pa Longjērbrēena ledāju.

Ogļrūpniecība un apdraudētie dzīvnieki

Ne mazāk interesanta par kāpienu Sorkufogena kalnā bija arī ekskursija uz vecām ogļraktuvēm. Gids, kas pats ir bijušais ogļracis, izvadāja mūs pa 3. šahtu, kas atrodas pavisam netālu no Longjērbīenes. Uzvilkuši kombinezonus un uzlikuši galvā ķiveres ar lukturīti priekšā, mēs gida pavadībā ienirām kalna dzīlēs. Mēs uzzinājām, ka kopš 20. gadsimta sākuma ogļu ieguve ir bijusi Svālbaras ekonomikas stūrakmens. Ilgus gadus ogļrači te strādāja ļoti smagos apstākļos. Viņiem bieži nācās rāpot uz ceļiem garās, horizontālās ejās, kas izcirstas ogļu slāņos, kuru biezums vietām tik tikko pārsniedza 70 centimetrus. Mums bija iespēja pašiem to izmēģināt, un jāatzīst — mēs tiešām neapskaužam ogļračus, kuriem nācās tur strādāt. Viņu darbs bija grūts, gaiss šahtās bija pilns ogļu un akmens putekļiem, valdīja liels troksnis, un nemitīgi pastāvēja sprādzienu un iegruvumu draudi. Tagad raktuvēs tiek izmantotas modernas darba metodes, un ogļrūpniecībai joprojām ir būtiska nozīme Svālbaras ekonomikā, taču pēdējos gadu desmitos aizvien svarīgāka kļūst tāda nozare kā tūrisms.

Cilvēki ne vienmēr ir ņēmuši vērā, cik trausla ir arktiskā daba. Vēstures gaitā ir bijuši posmi, kad cilvēki tik nesaudzīgi medīja vaļus, valzirgus, ziemeļbriežus, baltos lāčus un citus dzīvniekus, ka vairākām sugām Svālbarā draudēja izzušana. Tomēr ar aizsardzības pasākumu palīdzību ir izdevies panākt, ka vairāku apdraudētu sugu populācijas atjaunojas.

Ģeologu paradīze

Svālbaru mēdz saukt par ģeologu paradīzi. Tā kā augu valsts te ir ļoti trūcīga, ainava izskatās gluži kā ģeoloģijas bilžu grāmata. Kalni, ko veido skaidri saskatāmi iežu slāņi, atgādina gigantiskas, kārtainas kūkas, un mēs tajos labi varējām pamanīt raksturīgās ģeoloģiskās struktūras. Svālbarā var atrast iežus no visiem zemes ģeoloģiskās vēstures periodiem. Daļa iežu ir veidojušies galvenokārt no smiltīm un māla, citi — no organiskas izcelsmes materiāla. Gadsimtiem ritot, māls ir pārklājis daudzu augu un dzīvnieku atliekas, un tās laika gaitā ir pārakmeņojušās. Šeit fosilijas ir sastopamas visu ģeoloģisko periodu nogulumos.

Svālbaras muzejā mēs redzējām daudzu siltummīlošu augu un dzīvnieku fosilijas, kas liecina, ka savulaik klimats arhipelāgā ir bijis daudz siltāks nekā tagad. Svālbarā akmeņogļu slāņa biezums dažviet sasniedz veselus piecus metrus, un akmeņoglēs ir atrasti gan lapu, gan skuju koku atlieku pārakmeņojumi. Arī pārakmeņojušies augēdāja dinozaura pēdu nospiedumi apstiprina, ka te kādreiz bijis siltāks klimats un leknāka augu valsts.

Kā izskaidrojamas milzīgās klimata izmaiņas? Mēs uzdevām šo jautājumu Longjērbīenes kalnrūpniecības direkcijas pārstāvim Torfinam Hjērnetam. Viņš paskaidroja, ka, pēc daudzu ģeologu domām, galvenais iemesls ir kontinentu dreifs. Ģeologi uzskata, ka tektoniskā plātne, uz kuras atrodas Svālbara, ļoti ilgā laika posmā pakāpeniski ir slīdējusi uz ziemeļiem un tā arhipelāgs, kas kādreiz atradies daudz tālāk uz dienvidiem, varbūt pat netālu no ekvatora, ir nonācis savā tagadējā vietā. Saskaņā ar modernajiem satelītnovērojumiem, Svālbara joprojām pārvietojas uz ziemeļaustrumiem ar ātrumu daži centimetri gadā.

Kad Svālbaras apciemojums bija galā un mēs lidmašīnā devāmies projām, mēs secinājām, ka esam guvuši bagātīgu vielu pārdomām. Gan iespaidīgā arktiskā ainava, gan dzīvnieki, kas tik labi pielāgojušies skarbajam klimatam, gan dažādie augi, kas te sastopami, mums lika pārdomāt, cik daudzveidīga ir radītā pasaule un cik niecīgs ir cilvēks tās priekšā, un kā cilvēki cenšas apsaimniekot šo zemi. Lidodami uz dienvidiem, mēs uz atvadām vēl pēdējo reizi uzmetām skatienu šai auksto krastu zemei. Lejā klājās mākoņu sega, kurai cauri dūrās sniegotas kalnu galotnes, kas pēcpusdienas saulē vizmoja viegli sārtas.

[Karte 24. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Ziemeļpols

GRENLANDE

SVĀLBARA

Longjērbīene

75°Z

ISLANDE

NORVĒĢIJA

60°Z

KRIEVIJA

[Attēls 25. lpp.]

Longjērbīene

[Attēls 25. lpp.]

Daudzi ziedaugi, kā šīs akmeņlauzītes, spēj augt skarbajā arktiskajā klimatā

[Norāde par autortiesībām]

Knut Erik Weman

[Attēli 26. lpp.]

Svālbaras baltirbe un Svālbaras ziemeļbriedis

[Norāde par autortiesībām]

Knut Erik Weman