Pieprasījums pēc jaunām ziņām

”VISIEM atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt,” gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu rakstīja Lūka. (Apustuļu darbi 17:21.) Jau gadsimtu iepriekš Romas varas vīri, apzinoties sabiedrības kāri pēc jaunumiem, bija sākuši publiskās vietās izlikt Acta Diurna — paziņojumus par dienas jaunumiem.

Pasaulē pirmais iespiestais laikraksts, saukts par Dibao (Pao), sāka iznākt Ķīnā mūsu ēras septītajā gadsimtā. Eiropā, kur tolaik lielākā daļa cilvēku bija analfabēti, ziņas par kariem, noziegumiem un citām nelaimēm mēdza izplatīt ceļojoši stāstnieki. Vēlāk parādījās ar roku rakstītas un kokgriezuma tehnikā ilustrētas ziņu lapas, kas tika pārdotas tirgus laukumos.

Pēc kāda laika tirdzniecības nami savās darījumu vēstulēs sāka iekļaut ziņas par svarīgiem notikumiem, un galu galā šiem jaunumiem, kas papildināja tirgotāju vēstules, tika atvēlētas atsevišķas lapas, kas bija paredzētas izplatīšanai.

Pirmie īstie laikraksti

17. gadsimta sākumā regulāri sāka iznākt divi vācu laikraksti. Strasburgas (Strasbūras) Relation tika publicēts kopš 1605. gada, bet Volfenbiteles Avisa Relation oder Zeitung — kopš 1609. gada. Pirmais dienas laikraksts Eiropā bija Einkommende Zeitungen, kas sāka iznākt 1650. gadā vācu pilsētā Leipcigā.

Šis laikraksts sastāvēja no četrām kabatas formāta lappusēm, kurās ziņas bija iespiestas nejaušā secībā. Atsevišķi laikraksta eksemplāri bija diezgan lēti, bet gada abonementa cena  bija līdzvērtīga labi atalgota strādnieka mēneša algai. Tomēr pieprasījums pēc laikrakstiem strauji auga. Ap 1700. gadu Vācijā vien regulāri iznāca 50 līdz 60 laikrakstu, un to lasītāju skaits sasniedza vairākus simtus tūkstošu.

Sākumā ziņu avots bija vēstules, citi laikraksti, pasta priekšnieki, kas saņēma jaunas ziņas pa pastu un izplatīja tās tālāk, un tenkas, ko avīžnieki uzzināja no ļaudīm sabiedriskās vietās. Taču, saasinoties konkurencei, izdevēji sāka vairāk rūpēties par ziņu daudzumu un kvalitāti. Viņi sāka algot pirmos profesionālos redaktorus. Tā kā vairumam izdevēju nebija pa kabatai uzturēt plašu aģentu un reportieru tīklu, parādījās ziņu aģentūras, kas vāca informāciju, lai pārdotu to tālāk laikrakstu izdevējiem.

Būtiski izgudrojumi

Avīžniecība nebūtu varējusi attīstīties bez vairākiem svarīgiem izgudrojumiem, pirmām kārtām bez Johana Gūtenberga radītās iespiedtehnikas. Vēlākie izgudrojumi laikrakstu izdošanu padarīja vienkāršāku un lētāku. Piemēram, 19. gadsimta 60. gados ruļļu rotācijas iespiedmašīnas deva iespēju iespiest nevis uz atsevišķām loksnēm, bet uz nepārtrauktas papīra lentes. Drīz pēc tam parādījās linotips — mašīna, ar kuras palīdzību varēja atliet metālā veselas salikuma rindas. 20. gadsimta otrajā pusē burtliča roku darbu, kas izmaksāja visai dārgi, aizstāja datorsalikums.

Arī ziņu izplatīšanās ātrums aizvien pieauga. 19. gadsimta 40. gados plaši sāka ieviesties telegrāfs, un aptuveni kopš 70. gadiem — arī rakstāmmašīnas un telefons. Mūsu dienās par neatņemamu laikrakstu biznesa sastāvdaļu ir kļuvuši datori, elektroniskais pasts un faksa iekārtas. Vilcieni, automašīnas un lidmašīnas ļauj reportieriem ierasties notikuma vietā aizvien ātrāk un ātrāk, un ar modernā transporta palīdzību tiek izplatīts aizvien vairāk un vairāk laikrakstu.

Par ko raksta avīzēs?

Mūsdienu pasaulē, kas, tēlaini runājot, kļūst aizvien mazāka, parasti nav grūti atrast pietiekami daudz ziņu. ”Grūtāk ir atlasīt piemērotu informāciju no milzīgās un nebeidzamās ziņu plūsmas,” atzīst Frankfurter Allgemeine Zeitung redakcija. Vācijas laikraksti no ziņu aģentūrām saņem ap 2000 jaunu ziņu dienā. Arī reportieri, korespondenti, televīzijas ziņu raidījumi un citi avoti apber laikrakstu redakcijas ar jaunu informāciju.

Divas trešdaļas ziņu ir paziņojumi un sludinājumi: oficiāli paziņojumi presei un ziņas par plānotiem pasākumiem, piemēram, koncertiem, sporta sacensībām, konferencēm utt. Laikrakstu redaktoriem ir labi jāpazīst savi potenciālie lasītāji, lai apmierinātu pieprasījumu pēc vietēja rakstura ziņām, piemēram, par ražas novākšanas rezultātiem, gadadienām un svētkiem.

Populārs laikrakstu materiāls ir arī sporta ziņas, komiksi, politiskas karikatūras un redakcijas slejas. Tematiskie raksti, ārzemju ziņas un intervijas ar ievērojamiem cilvēkiem un dažādu nozaru ekspertiem bieži vien ir aizraujoša un izglītojoša lasāmviela.

Laikrakstu krīze

”Vācijas laikrakstu biznesam draud visnopietnākā finansiālā krīze, kāda līdz šim  pieredzēta,” 2002. gadā bija teikts laikrakstā Die Zeit. Savukārt Šveices Preses asociācija ziņoja, ka 2004. gadā laikrakstu kopējā tirāža bija nokritusies līdz zemākajām līmenim desmit gadu laikā. Ar ko izskaidrojamas šādas tendences?

Viens iemesls ir tas, ka globālajā ekonomikā bija vērojama lejupslīde, kuras dēļ samazinājās reklāma, bet daudziem laikrakstiem reklāma deva divas trešdaļas ienākumu. No 2000. līdz 2004. gadam ASV preses izdevums Wall Street Journal zaudēja 43 procentus no saviem reklāmas ieņēmumiem. Vai līdz ar jaunu ekonomikas uzplaukumu reklāmas atgriezīsies? Liela daļa sludinājumu, piemēram, sludinājumi par darbu, nekustamo īpašumu un automašīnām, tagad aizvien biežāk tiek ievietoti nevis laikrakstos, bet gan internetā. Mūsdienās laikrakstiem jāiztur sīva konkurences cīņa ar tādiem elektroniskiem sakaru līdzekļiem kā radio, televīzija un internets.

Tomēr pieprasījums pēc ziņām nepavisam nav apsīcis. Mediju ekonomikas profesors Aksels Cerdiks intervijā kādam Frankfurtes laikrakstam atzīmēja: ”Krīze nav gluži tik liela, kā daudzi žurnālisti domā.” Līdzīgās domās ir kāda Vācijas dienas laikraksta reģionālās nodaļas galvenā redaktore, kas izteicās: ”Reģionālais [laikraksts] joprojām ir spēcīgs.”

Tomēr, kaut arī laikrakstiem neapšaubāmi ir liels spēks un tie spēj sniegt dziļu notikumu analīzi un rosināt dzīvas diskusijas, paliek jautājums: vai mēs varam paļauties uz laikrakstos pausto viedokli par notikumiem? Kas būtu jāpatur prātā, lai gūtu no laikrakstiem vislielāko labumu?

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

ŽURNĀLISTA DARBA GAROZA

Reizēm citi apskauž žurnālistus. ”Redzot savu vārdu parādāmies presē, žurnālists tiešām var sajusties slavens,” atzina kāds pieredzējis franču žurnālists. Tomēr šajā profesijā nereti nākas piedzīvot arī sarūgtinājuma brīžus — varbūt sāncensis nozog labu sižetu vai kāda slavenība atsaka interviju, vai varbūt pasākums, kas gaidīts stundām ilgi, galu galā vispār nenotiek.

Kāda poļu žurnāliste piemin vēl kādu problēmu: ”Mēs nezinām, kad mums būs brīvs laiks un kad būs jāstrādā. Reizēm cieš mūsu privātā dzīve, un darba ritms var slikti ietekmēt attiecības ģimenē.” Savukārt kāds bijušais žurnālists, kurš strādājis šajā profesijā Padomju Savienībā, norāda uz situāciju, kas varbūt sagādā vislielāko vilšanos: ”Es ieguldīju savā darbā tik lielas pūles, bet beigās to tik un tā nepublicēja.”

Nīderlandes lielākā laikraksta sporta reportiere stāstīja: ”Man bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka es esot nekompetenta. Dažreiz lasītājus kaut kas sadusmo vai aizskar, un, tā kā sportā emocijas sit augstu vilni, mani pat ir draudējuši nogalināt.” Bet kādi motīvi žurnālistus mudina turpināt darbu?

Protams, sava nozīme ir arī atalgojumam, tomēr tas nebūt nav galvenais un vienīgais stimuls. Kāds franču žurnālists, piemēram, atzina, ka viņam sagādā prieku pats rakstīšanas process, savukārt kāda meksikāņu žurnāliste sacīja: ”Mēs vismaz sniedzam cilvēkiem noderīgu informāciju.” Japānā pasaules otrā lielākā dienas laikraksta vecākais redaktors izteicās: ”Man ir prieks, kad es redzu, ka man ir izdevies palīdzēt cilvēkiem un ka ir panākta taisnība.”

Protams, žurnālisti nav vienīgie, kas piedalās laikraksta tapšanā. Atkarībā no izdevniecības lieluma un struktūras šo darbu veic vesels kolektīvs, kurā ietilpst, piemēram, redaktori, korektori, arhīva darbinieki un vēl daudzi citi, kas cītīgi, bet anonīmi strādā, lai mēs varētu lasīt laikrakstus.

[Attēli 4. lpp.]

Viens no agrīnajiem vācu laikrakstiem un mūsdienu preses stends

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

Agrīnais vācu laikraksts: Bibliothek für Kunst - und Antiquitäten-Sammler, Vol. 21, Flugblatt und Zeitung, 1922