Neparastais Īrijas apvidus — Barena

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĪRIJĀ

NE VISIEM šī vieta ir likusies valdzinoša. Daži tajā saskata vienīgi neauglīgu, akmeņainu tukšāju. ”Te nav ne tik daudz ūdens, lai kādu noslīcinātu, ne tik daudz koku, lai viņu pakārtu, un ne tik daudz zemes, lai viņu apraktu,” izteicās angļu ģenerālleitnants Edmunds Ladlovs, kas bija apmeklējis Barenu 1651. gadā.

Tomēr lielākā daļa cilvēku, kas savām acīm skatījuši šo apvidu, nespēj pretoties tā valdzinājumam. Naturālisti, botāniķi, arheologi, vēsturnieki un neskaitāmi citi, kas atkal un atkal ierodas šai vietā, visdažādāko iemeslu dēļ uzskata to par ”fascinējošu un apbrīnas vērtu zemeslodes nostūri”. Kur Barena atrodas? Un kāpēc tā valdzina tik daudz dažādu cilvēku?

”Akmeņaina vieta”

Barena atrodas pašā Eiropas nomalē — Īrijas rietumu krastā starp slavenajām Moheras klintīm un Golvejas līci. Tās nosaukums cēlies no īru vārda boireann, kas nozīmē ”akmeņaina vieta”.

Akmeņi un klintis ir šī apvidus dominante. ”Kādas ģeoloģiskas kaprīzes atsegts”, te daudzviet, cik tālu vien sniedzas skats, plešas ”pelēka kaļķakmens bruģis, kas izraibināts masīviem akmens bluķiem”, stāstīts kādā tūrisma ceļvedī. Viss Barenas apgabals būtībā ir grandiozas kaļķakmens atradnes, kas aizņem aptuveni 1300 kvadrātkilometru platību. Liela daļa šīs ”noslēpumaini skumīgās, mēness ainavai līdzīgās apkārtnes” izskatās tik kaila, it kā tur nebūtu ne saujiņas augsnes.

”Gigantisks siltuma akumulators”

Saplaisājušā kaļķakmens kluči veido dabisku akmens bruģi, un vējš un lietus ir radījuši visneparastākos akmens veidojumus, kas piešķir Barenai unikālu, skarbu skaistumu. Taču tas nebija šīs vietas savdabīgais skaistums, kas piesaistīja cilvēkus, kuri te apmetās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Barena šos senos ļaudis vilināja tāpēc, ka te viņi atrada ganības, kur lopus varēja ganīt cauru gadu.

Plašās kaļķakmens iegulas, kuru dziļums vietām pārsniedz 900 metrus, darbojas kā ”gigantisks siltuma akumulators, kas vasarā uzkrāj siltumu, bet ziemā to palēnām atdod”. Okeāna tuvums padara Barenas klimatu vēl maigāku, tāpēc šiem agrīnajiem iedzīvotājiem te bija visai izdevīgi apstākļi lauksaimniecībai.

Senās celtnes

Senie Barenas iedzīvotāji visā apvidū ir atstājuši savas klātbūtnes pēdas. Te ir desmitiem megalītisku kapeņu, kuru vidū viens no slavenākajiem ir Poulnabronas dolmens, kas celts ilgi pirms Kristus dzimšanas. Protams, līdz mūsdienām ir saglabājušies vairs tikai kādreizējo kapeņu karkasi — milzīgie kaļķakmens bluķi, no kuriem senie celtnieki slēja šīs iespaidīgās būves saviem aizgājējiem, kas, viņuprāt, bija pelnījuši īpašu godu. Kā norāda arheologi, sākotnēji megalītus ir segusi pamatīga akmeņu un zemes kaudze.

 Savas īpatnējās ķīļveida kapenes Barenas iedzīvotāji šeit cēla jau ilgi pirms ķeltu ierašanās Īrijā. 1934. gadā netālu no vietas, ko dēvē par Gleninšīnu, kāds jauns vīrietis uzgāja ”kaut kādu dīvainu priekšmetu”. Izrādījās, ka šis atradums ir lieliski izstrādāta zelta kaklarota, ko tagad zinātnieki uzskata par ”vienu no izcilākajiem Īrijas vēlīnā bronzas laikmeta zeltkaļu meistardarbiem”.

Senās ciltis, kas dzīvoja Barenā, ir tītas biezā noslēpumu plīvurā. Kas īsti bija šie cilvēki? Kam viņi ticēja? Kam bija domātas, piemēram, viņu būves tā dēvētā Turlo pakalna virsotnē? Vai šī mīklainā senvieta ir sens nocietinājums, vai varbūt šeit kādreiz bijusi kulta vieta, kur veikti reliģiski rituāli? Atbildes uz šiem jautājumiem skaidri nezina neviens.

Vēlākie šī apvidus iemītnieki lielā skaitā ir būvējuši nocietinātas apmetnes, ko apļveidīgi ietvēra zemes vai akmens vaļņi. Pēc viņiem savukārt nāca daudzo baznīcu, klosteru un piļu cēlāji.

Barenas pazeme

Pat zem zemes Barena ir apbrīnojama vieta. Sūkdamies dziļi iekšā porainajā kaļķakmenī, ūdens ir izveidojis brīnišķīgu pazemes valstību, kas tiek atzīta par vienu no krāšņākajām visā Īrijā. Kaļķakmeni izcaurumo milzums alu, un daudzās no tām joprojām plūst strauti un upītes un pat šalko ūdenskritumi. Alā, ko dēvē par Polanainonu, var redzēt vairāk nekā deviņus metrus garu stalaktītu, ko daži uzskata par garāko Eiropā.

Tā kā daudzās alās staigāt ir bīstami, apdomīgākie viesi dodas aplūkot Barenas pazemes galeriju drošāko daļu — Elvija alu, vienīgo no šejienes alām, kas atvērta tūristiem. Te atrodamas liecības par tāda zvēra kā brūnā lāča klātbūtni. Lāči Īrijā izzuduši jau vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem, bet šajā alā, kur temperatūra augu gadu turas ap 10 grādiem virs nulles, lāči kādreiz acīmredzot gulējuši ziemas miegā. Kaļķakmens kalna dzīlēs var apbrīnot visdīvainākās formas stalaktītus,  stalagmītus un citus neparastus akmens veidojumus. Grūti nesajust bijību, mēģinot iztēloties, kāds varens spēks piemīt ūdenim, kas izskalojis šīs iespaidīgās alas un pazemes dobumus.

”Botānikas metropole”

Barena sevišķi izceļas ar savu īpatnējo augu valsti. Kā teikts kādā grāmatā, Barena ir ”viens no Eiropas daudzveidīgākajiem un pārsteidzošākajiem apvidiem” — tajā ietilpst gan jūras krasts, gan kalnu nogāzes, gan pļavas, gan meži. Te izkaisītas simtiem no visām pusēm noslēgtu ieplaku, kas radušās pirms tūkstošiem gadu, iebrūkot Barenas pazemes labirintiem. Savādi ezeri, ko šeit dēvē par turlohiem, vasaras mēnešos, kad krītas gruntsūdens līmenis, pārtop par pļavām. Pār kaļķakmens bruģi uz visām pusēm stiepjas akmens sienas — dažas pat vairākus tūkstošus gadu vecas —, un tās ieskauj katru auglīgas zemes gabalu.

Vēl lielāku daudzveidību šim neparastajam dabas apgabalam piešķir neskaitāmas plaisas kaļķakmens bruģī, kuru dziļums vietām sasniedz divus metrus. Šur tur plaisās ir sakrājusies augsne, un tā ir izveidojušās zaļas, no vēja pasargātas saliņas, kur zaļo visdažādākie augi.

Botāniķis Kilians Rodens raksta, ka visā Barenā ”reti un dekoratīvi augi aug tik lielā daudzumā kā visparastākās pīpenes vai dadži”. Te sastopamas vairāk nekā 600 augu sugu, taču nedz šī dažādība, nedz arī augu daudzums nav galvenais, kas padara Barenu unikālu. Visneparastākā Barenas augu valsts iezīme ir ārkārtīgi īpatnējā sugu kombinācija. Šis nelielais Rietumīrijas nostūris, kur ”vienkopus aug gan arktiskās, gan alpīnās, gan Vidusjūras floras pārstāvji, gan kalcifili, gan kalcifobi augi”, mulsina botāniķu prātus jau vairākus simtus gadu.

Tāds krāšņs zieds kā pavasara drudzene, ko uzskata par kalnu augu, Barenā ir sastopams pat jūras līmenī. Dažu centimetru attālumā viena no otras zeļ astoņvainaglapu driāde, īsts ziemeļu augs, un adiantpaparde, kas parasti aug subtropu klimatā. Barenā sastopamas vairāk nekā 20 orhideju dzimtas sugu, te bagātīgi aug mārsili, meža zaķskābenes, asinssārtās gandrenes, ragainie vanagnadziņi, jūrmalas armērijas un neskaitāmi citi augi. Kā redzams, Barena ne velti tiek dēvēta par ”botānikas metropoli”.

Protams, Barena ir akmeņaina vieta, bet tas nekādā gadījumā nav tikai kails, neauglīgs tukšājs. Šis savdabīgais apvidus spilgti liecina par radītās pasaules skaistumu un daudzveidību. Tas rosina uz pārdomām, saviļņo sirdi, modina iztēli un pacilā garu. Ja kādreiz būsiet Īrijā, nepalaidiet garām iespēju apciemot Barenu un izbaudīt tās neatvairāmo valdzinājumu.

[Karte 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ZIEMEĻĪRIJA

ĪRIJA

Barena

[Attēls 23. lpp.]

Barenas panorāma

[Attēls 23. lpp.]

Moheras klintis — 200 metru augsta krauja Atlantijas okeāna krastā

[Attēls 23. lpp.]

Ielogojumā: pat zem zemes Barena ir apbrīnojama vieta

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of Aillwee Caves

[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]

Courtesy www.burrenbeo.com

[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]

Ziedi: Courtesy www.burrenbeo.com