Tikšanās ar pelēkajiem vaļiem
Tikšanās ar pelēkajiem vaļiem
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ
”Spēcīgākais iespaids, kas pārņem, tuvojoties aizmigušam valim, ir sajūta, cik milzīgs ir šis dzīvnieks. Tā fiziskais tuvums ir pārvarīgs, gandrīz neaptverams. Ik pa brīdim var dzirdēt, kā valis elpo, un varbūt sajust kādu ūdens lāsi no vaļa izšļāktās mitrā gaisa strūklas. Tādos brīžos kā šis cilvēks apjauš, ka viņš tuvojas dzīvības formai, kas sniedzas pāri viņa saprašanai; viņa priekšā ir noslēpums, kas iemiesots šajā neticami gigantiskajā, melnajā ķermenī.” (Žaks Ivs Kusto, okeāna pētnieks.)
ŠIE vārdi labi raksturo arī tās izjūtas, kas pārņēma mūs, kad mēs dzirkstošajos Magdalēnas līča ūdeņos pie Kalifornijas pussalas krastiem nelielā motorlaivā tuvojāmies pelēkajiem vaļiem. Mēs jau sen bijām ilgojušies redzēt šos majestātiskos dzīvniekus, kas katru gadu migrē uz šo Meksikas piekrasti, lai Kalifornijas lagūnās pārotos un laistu pasaulē mazuļus.
Gids izslēdza laivas motoru un klusām airējās tuvāk vaļiem. Likās, ka šie giganti pat nemana mūsu klātbūtni, un mēs varējām vērot to kāzu rituālu. Vaļi valstījās ūdenī, izelpojot šļāca ārā mitra gaisa strūklas un strauji ienira, demonstrēdami iespaidīgās astes. Daži taisīja ”izlūklēcienus”, izgrūžot galvu no ūdens, lai pamestu skatu apkārt.
Noteikumi aizliedz piebraukt vaļiem tuvāk par 30 metriem, bet gids stāstīja, ka ziņkārīgās vaļu mātes ar saviem mazuļiem bieži vien pašas piepeld pie laivām un pat ļauj sev pieskarties.
Cīņa par izdzīvošanu
Pēc tikšanās ar vaļiem mums radās vēlēšanās izpētīt informāciju par šiem dzīvniekiem. Mēs uzzinājām, ka 19. gadsimtā nesaudzīgu medību dēļ Klusā okeāna austrumu daļas vaļu populācija bija gandrīz iznīcināta. Pēc kāda laika pieprasījums pēc vaļu taukiem un ”bārdas” kritās, un vaļu skaits atkal pieauga. 20. gadsimta sākumā, kad parādījās medību kuģi, uz kuriem bija iespējams veikt vaļu pārstrādi, medības atsākās ar jaunu sparu un šī reģiona vaļu populācijai atkal draudēja iznīcības briesmas.
1947. gadā Starptautiskā vaļu medību komisija noteica pelēkajiem vaļiem pilnīgas aizsardzības režīmu. Lai saglabātu šos dzīvniekus, Meksikas valdība ir izveidojusi Viskaino biosfēras rezervātu un citas aizsargājamas teritorijas. * Tagad pelēko vaļu skaits ir sasniedzis aptuveni 26 tūkstošus un tie vairs nav pieskaitāmi pie sugām, kam draud izzušana.
Vaļu migrācija
Vasarā pelēkie vaļi barojas tālu ziemeļos — Beringa un Čukču jūrā. Tie mielojas ar sīkiem vēžveidīgajiem un krāj taukus 16 000 kilometru garajam ceļojumam uz dienvidiem, uz siltajām Meksikas piekrastēm, un atpakaļ. Peldēdami ar ātrumu pieci līdz desmit kilometri stundā, vaļi nonāk līdz galamērķim divos trīs mēnešos. Migrējot un uzturoties Kalifornijas pussalas piekrastē, pelēkie vaļi zaudē lielu daļu svara, jo šajā laikā tie gandrīz pilnībā pārtiek no savām tauku rezervēm.
Pirmās lagūnās ierodas grūsnās vaļu mātes, kas šajos mierīgajos ūdeņos laiž pasaulē savus mazuļus. Mazie vaļi dzimst ar asti pa priekšu, un tūlīt pēc piedzimšanas tie ir jānogādā līdz ūdens virsmai, lai tie varētu ieelpot. Dzemdībās vaļu mātei parasti palīdz divas citas mātītes, kas pilda ”vecmāšu” lomu. Pelēko vaļu grūsnības periods ir 12 līdz 13 mēneši, tātad vaļu māte var laist pasaulē vienu mazuli divos trijos gados. Jaundzimušais ir visai iespaidīgs — tas sver gandrīz 700 kilogramu un ir kādus piecus metrus garš.
Apmēram astoņus mēnešus mazulis barojas ar mātes pienu. Šis piens, kurā tauku saturs sasniedz 53 procentus, ir desmitreiz treknāks par govs pienu. Vaļi uzturas dienvidu piekrastēs no janvāra līdz marta vidum, un pa šo laiku mazuļi paspēj uzkrāt biezu tauku slāni, kas tos uzturēs ceļā uz ziemeļiem un sildīs vēsajos Arktikas ūdeņos.
Interesantie fakti, ko mēs uzzinājām par pelēkajiem vaļiem, lieliski papildināja to saviļņojošo iespaidu, ko mēs guvām, vērojot vaļus to dabiskajā vidē. Šie radījumi sauc atmiņā vārdus, kas rakstīti 148. psalma 7. pantā: ”Teiciet to Kungu, savus skatus no zemes un jūŗas augšup raidīdami, jūs, lielie jūŗas nezvēri, un, jūs jūŗas plūdi!”
[Zemsvītras piezīme]
^ 9. rk. Starptautiskā vaļu medību komisija ir atļāvusi medīt vaļus vienīgi Sibīrijas un Aļaskas tautām, kurām tas ir tradicionāls iztikas avots. Medību aizliegums ir labvēlīgi ietekmējis pelēkos vaļus, un, ņemot vērā gida pieminētās uzvedības īpatnības, vietējo iedzīvotāju vidū šie vaļi tagad ir izpelnījušies miermīlīgu un draudzīgu dzīvnieku reputāciju.
[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]
BAROŠANĀS
Zobu vietā pelēkajiem vaļiem, kas pieder pie plātņvaļu apakškārtas, abās augšžokļa pusēs ir dzeltenīgas, aptuveni 5 līdz 25 centimetrus garas vaļa ”bārdas” plātnes (skat. fotoattēlu). Tās sastāv no ragvielas, tā paša materiāla, no kā ir veidoti mūsu nagi. Pelēkie vaļi ir bentofāgi — tie barojas pie jūras dibena, iesmeļot mutē ūdeni kopā ar nogulsnēm un vēzīšiem un tad izkāšot to caur plātnītēm, kas aiztur mutē barību.
[Norāde par autortiesībām]
Courtesy Gray whales with Winston
[Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]
PELĒKĀ VAĻA RAKSTUROJUMS
▪ Pelēkajam valim uz ādas ir balti plankumi, kuru cēlonis ir vēžveidīgie, kas piestiprinājušies pie ādas, kā arī ādas parazīti.
▪ Vaļu tēviņi sasniedz 14 metru garumu — tātad pārsniedz autobusa izmērus —, un mātītes ir vēl nedaudz garākas.
▪ Pelēkajam valim rīkles rajonā ir divas līdz piecas krokas, kas barošanās laikā ļauj rīklei izplesties.
▪ Pelēkais valis sver vidēji 16 tonnas, bet atsevišķi īpatņi var būt pat 30 līdz 40 tonnu smagi.
▪ Pelēkie vaļi ik pēc trim līdz piecām minūtēm uzpeld, lai ieelpotu, bet tie spēj palikt zem ūdens bez ieelpas līdz 15 minūtēm.
[Norāde par autortiesībām]
© Richard Herrmann/Seapics.com
[Attēls 16., 17. lpp.]
”Izlūklēciens”
[Norāde par autortiesībām]
© Michael S. Nolan/Seapics.com
[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]
© Howard Hall/Seapics.com