Bosfora šauruma vientuļā ”jaunava”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA TURCIJĀ

GLUŽI kā māte, kas stāv durvju priekšā un gaida atgriežamies savus mīļos, simtiem gadu vientuļa un skumja tā ir stāvējusi vietā, kur satiekas Bosfora šaurums un Marmora jūra (skat. karti). Spēcīgās straumes nestie viļņi sašķīst klinšainajos krastos, atgādinot mežģīņu lenti, kas rotā tās tērpa apakšmalu. No sava izdevīgā skatu punkta šī celtne — Jaunavas tornis — ir klusi noraudzījusies vēstures gaitā.

Gadsimtiem ilgi tornis ir vērojis grimstošos kuģus, asiņainos konfliktos iesaistīto armiju alkatību, valdnieku galma frivolās izklaides. Ne velti, kad tiek pieminēta Stambula, daudzi cilvēki iedomājas šo ”jaunavu”, kas ir kļuvusi par Stambulas vecpilsētas simbolu.

Ir diezgan grūti paust vārdos, cik ļoti šis tornis valdzina cilvēkus. Katru vakaru saules rietā cilvēki pulcējas Bosfora Āzijas krastā, lai redzētu skatu, kas paveras uz Jaunavas torni un Stambulas pilsētas siluetu tā fonā. Varbūt starp viņiem ir vecs vīrs, kas atceras notikumus savā dzīvē, vai jauns, cerību spārnots vīrietis, kas izsapņo savu nākotni. Vai varbūt tā ir sieviete, kas zaudējusi  tuviniekus un tagad raugās uz torni un domā, ka tas, šķiet, ir tikpat vientuļš kā viņa pati. Turku dzejnieks Akins Sunajs, kas savos darbos bieži ir apdzejojis šo torni, reiz rakstīja: ”Visneveiksmīgākais skats uz Stambulu paveras no Jaunavas torņa, jo šajā skatā pietrūkst Jaunavas torņa burvīgā skaistuma.”

Izdibināt torņa vēsturi nemaz nav tik viegli. Šīs Bosfora ”jaunavas” pagātne, šķiet, ir labi paslēpusies aiz nostāstu un leģendu plīvura.

Salas senāko laiku vēsture

Senākās vēsturiskās liecības, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām, stāsta nevis par pašu torni, bet gan par klinti, uz kuras tas vēlāk tika uzbūvēts. 411. gadā p.m.ē., kad savā starpā karoja Atēnas un Sparta, Bizantija (tagad Stambula) pieslējās spartiešiem un Sparta ieguva noteikšanu pār Bosfora Eiropas krastu, bet Āzijas krastu pārvaldīja Atēnas. Lai gan šajā kara posmā spartieši beigu beigās piekāpās, Atēnas nesteidzās tūlīt iekarot Bizantiju un apmierinājās ar to, ka atguva Bosfora šaurumu un ievāca nodevas no kuģiem, kas kuģoja caur to. Domājams, ēku nodevu ievākšanai uz šīs klints uzbūvēja Atēnu karavadonis un politiķis Alkibiāds. Tā laika liecībās nav nekādas norādes, ka uz salas jau būtu uzcelts tornis.

Dažus gadus vēlāk arī Bizantija nonāca Atēnu pakļautībā. Sajūtot draudus no Maķedonijas valdnieka Filipa II un vēloties nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā, atēnieši nosūtīja uz Bizantiju 40 galeras. Šīs flotes virspavēlnieks Haress paņēma līdzi savu sievu, kas vēlāk ceļā saslima un nomira netālu no Hrisopoles (Iskidaras). Godinot sievas piemiņu, Haress uzbūvēja altāri, un, kā vēsta leģenda, uz tās pašas klinšainās saliņas vēlāk tika uzbūvēts arī Jaunavas tornis.

Daudzkārt postīts, tomēr atjaunots

Turcijā izdotajā Grāmatā par Jaunavas torni ir rakstīts, ka pirmo reizi tornim līdzīgu nocietinājumu — ar lielgabaliem bruņotu nelielu fortu — uz klinšainās salas uzbūvēja Manuela I Komnēna valdīšanas laikā (1143.—1180. g.).

Pēc Stambulas iekarošanas 1453. gadā forts turpināja kalpot militāriem mērķiem. Vēlāk tur uzbūvēja koka bāku, kuras gaismu varēja redzēt no Marmora jūras. Gadsimtiem ilgi tornis klusi stāvēja savā vietā un noraudzījās, kā cilvēces vēsturē tiek rakstītas arvien jaunas asiņainas lappuses. Tornis redzēja kuģus, kas Bosforā izcīnīja jūras kaujas, un kareivjus, kas ar zobeniem rokās metās tuvcīņā. Redzēja kā liellaivas, pielādētas ar pulveri un citām viegli uzliesmojošām vielām, tiek raidītas virsū ienaidnieka kuģiem.

Laika gaitā zemestrīces un ugunsgrēki nodarīja tornim arvien lielākus bojājumus, un 1720. gadā kārtējais ugunsgrēks to gandrīz pilnībā izpostīja.  Nodegušā torņa vietā Damats Ibrahims Pašā uzcēla torni no akmens, augšā piebūvējot nelielu tornīti ar vairākiem logiem un pārklājot tā jumtu ar svinu. 1829. gada holeras epidēmijas laikā tornī tika ierīkota karantīnas slimnīca. Neilgi pēc tam, 1832. gadā, kad valdīja Mahmuds II, to pēdējo reizi pamatīgi pārbūvēja. 1857. gadā tas nonāca Bāku pārvaldes pārziņā un kādai franču kompānijai uzdeva ierīkot tajā bāku. Šī bāka, kas 1920. gadā tika pilnībā automatizēta, darbojās tur gandrīz 100 gadus.

Osmaņu impērijas laikā bākas signāluguns dega ne tikai naktī, lai palīdzētu jūrniekiem noteikt virzienu, bet arī dienā, ja redzamību apgrūtināja migla. Vētras laikā mazi kuģīši varēja pietauvoties pie bākas, lai viļņi tos neaiznestu jūrā. Oficiālo ceremoniju laikā tornis salutēja ar lielgabalu zalvēm.

Dažkārt valdnieki izmantoja torni kādam citam nolūkam. Notiesātajiem valdības ierēdņiem tornis kļuva par pēdējo pieturas vietu pirms izsūtījuma trimdā vai nāves soda izpildīšanas.

Nemitīgo pārmaiņu laiki

1923. gadā tornis zaudēja savu valstisko nozīmi un sāka darboties tikai kā bāka. Otrā pasaules kara laikā tornī tika veikti remonta darbi, nostiprinot iekšējās konstrukcijas ar betonu. 1965. gadā tornis nonāca jūras kara flotes pārziņā un kādu laiku tika izmantots par militāro sakaru centru. 20. gadsimta otrajā pusē Bosforā strauji pieauga kuģošanas intensitāte — arvien vairāk kuģu devās cauri šaurumam, un arī to izmēri kļuva arvien iespaidīgāki. Milzīgo kuģu ēras sākums pārtrauca Jaunavas torņa klusās vientulības laikus. 1983. gadā Turcijas Jūrniecības pārvalde ierīkoja tornī vienu no saviem kontroles punktiem, kas uzraudzīja kuģu satiksmi šaurumā.

1989. gada sākumā kāda satraucoša ziņa no jauna lika uzbangot sabiedrības interesei par Bosfora ”jaunavu”. ”Jaunavas tornis ir saindēts”, vēstīja virsraksts kādā avīzē. Rakstā bija stāstīts par to, ka cianīda krājumi, ko iepriekš izmantoja, lai iznīdētu dažādus kaitēkļus dokos novietotajos kuģos, tagad tiek uzglabāti tornī. Nāvējošā inde bija pārvietota uz torni, jo ”citur to neesot bijis, kur likt,” — ēka dokos, kur indi uzglabāja iepriekš, bija nojaukta. Bosfora vientuļā ”jaunava” bija saindējusies. Vēl lielākas briesmas draudētu gadījumā, ja notiktu cianīda gāzes eksplozija, ziņoja laikraksts. Sprādziens varētu izpostīt visu Stambulu. Astoņus mēnešus prese un televīzija rūpīgi sekoja notikumu attīstībai, kamēr problēma tika atrisināta, pārvietojot konteinerus ar cianīdu uz citu vietu.

1992. gada maijā, pilsētas mēra atbalstīta, Jaunavas tornī ieradās jaunu dzejnieku grupa. Viņi bija iecerējuši šo torni, kas daudzus gadsimtus bija iedvesmojis dzejniekus un rakstniekus, bet tagad bija gandrīz pilnīgi pamests, padarīt par kultūras pasākumu norises vietu. Drīz vien tornī atkal kūsāja dzīvība. Tur rīkoja gleznu un fotogrāfiju izstādes un bieži notika koncerti. Vienubrīd Jaunavas torni pat dēvēja par ”Dzejas republiku”.

Jaunavas tornis mūsu dienās

1999. gadā tornī sākās plaši restaurācijas darbi, un pēc gada, lai pievilinātu tūristus, tur atvēra restorānu un atsāka rīkot kultūras pasākumus. Patlaban tornī darbojas restorāns, kafejnīca un bārs, tur ir ierīkots skatu laukums un suvenīru veikaliņš. Apmeklētāji var nokļūt līdz tornim ar nelieliem kuģīšiem, kas atiet no daudzajām Stambulas piestātnēm.

Jāatzīmē, ka torņa pārbūvi ar mērķi pievilināt tūristus un gūt peļņu daudzi ir uztvēruši ar nepatiku. Tomēr Jaunavas tornis tā dēļ nav zaudējis savu valdzinājumu. Ja jums gadīsies nokļūt Stambulā, noteikti apmeklējiet to. Jums droši vien patiks sēdēt kādā no daudzajām tējnīcām Stambulas Āzijas krastā, un, malkojot tēju, raudzīties uz brīnišķīgajiem skatiem, kas paveras uz Bosforu un Jaunavas torni. Varbūt šajā brīdī jūs varat atsaukt atmiņā graciozās Bosfora ”jaunavas” ilgo vēsturi.

[Karte 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

TURCIJA

STAMBULA

MARMORA JŪRA

Bosfora šaurums

MELNĀ JŪRA

[Attēls 25. lpp.]

19. gadsimta litogrāfija

[Attēls 26. lpp.]

Restorāns

[Attēls 26. lpp.]

Skatu laukums