Vienā solī ar vēju

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ

”IEDODIET MAN GABALU TAFTA UN VIRVI, UN ES JUMS PARĀDĪŠU KAUT KO TĀDU, KAS PĀRSTEIGS VISU PASAULI!” (ŽOZEFS-MIŠELS MONGOLFJĒ, 1782. GADS)

LIESMA ar rēkoņu iešaujas krāsainajā kokonā, un pēc mirkļa tas lēni paceļas debesīs. Visās varavīksnes krāsās zaigojošajam balonam slīdot augšup, drudžainā ikdiena atkāpjas un sirdi pārņem gaiša pacilātība. Tas ir ”vienlaikus nomierinoši un patīkami satraucoši”, izteicās kāds ilggadējs gaisa balonu pilots.

Ap 1780. gadu, kad Žozefam-Mišelam un Žakam-Etjēnam Mongolfjē izdevās palaist debesīs pirmo gaisa balonu, šie gaisa kuģi ir sajūsminājuši daudzus. (Skat. ielogojumu.) Tomēr tikai kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad tika izgudrots ugunsizturīgs audums, kā arī droša un lēta sistēma, kā, dedzinot propānu, uzkarsēt gaisu un regulēt temperatūru balona iekšienē, lidojumi ar baloniem kļuva par izklaidējošu sporta veidu.

Balons tuvplānā

Aplūkojot skaisto balonu tuvumā, var redzēt, ka no augšas līdz apakšai to veido kopā savienotas krāsaina materiāla sloksnes. Kad balonus piepilda ar gaisu, daži no tiem ir 15 metrus plati un vairāk nekā 25 metrus augsti.

Iztēles bagāti piloti mēdz izpaust savu individualitāti, izgudrojot baloniem dažādus izmērus un formas — piemēram, piešķirot tiem kāda zvēra, pudeles vai pat klauna izskatu. Lai kāda būtu balonu forma, lidošanas principi nemainās.

Gan pilots, gan pasažieri atrodas vieglā, blīvi nopītā gondolā jeb grozā, kas ar trosēm ir piestiprināts pie balona tieši zem tā atveres. Reizēm grozi ir gatavoti no alumīnija. Ja jūs atrodaties gondolā, tad, paskatīdamies uz augšu, tieši zem balona atveres jūs ieraudzīsiet  uz metāla platformas nostiprinātu degvielas degli un tā regulatoru. Degvielas tvertnes atrodas grozā.

Sagatavošanās lidojumam

Lai gaisā varētu pacelties lidmašīna, tai ir nepieciešams garš skrejceļš. Savukārt ar karstu gaisu pildītam balonam nav vajadzīgs nekas vairāk kā neliels, klajš lauks. Svarīgākais ir atrast tādu vietu, kur tieši virs galvas nav nekādu šķēršļu. Lai cik liela būtu lidotgribētāju nepacietība, pirms kāpšanas grozā ir jāveic vairāki priekšdarbi.

Vispirms tukšais balons ir jāizklāj zemē vēja virzienā no groza, kas ir noguldīts uz sāniem. Tad, izmantojot lielu ventilatoru, pa atveri balonā tiek pūsts iekšā gaiss. Pēc tam kad gaiss ir sasildīts, balons paceļas un nostata grozu taisni. Nākamais solis ir aprīkojuma pārbaude — vai viss ir kārtībā ar degvielas padevi un augstuma maiņas vadības ventili, un vai visas kontrolvirves karājas iekšā grozā. Tagad pilots ir gatavs uzņemt pasažierus un pacelties. Daži piloti ņem ceļā arī rāciju, ar kuras palīdzību viņi uztur sakarus ar palicējiem uz zemes, kas kādā transporta līdzeklī seko balonam, lai pēc tā nolaišanās paņemtu pasažierus un pašu balonu.

 Vienā solī ar vēju

Lielākā daļa pilotu dod priekšroku lidojumiem apmēram 100 metru augstumā, jo tad ir iespējams nesteidzīgi dreifēt pāri mežiem un laukiem un novērot, kas notiek lejā. Atrodoties šādā augstumā, ir iespējams pat dzirdēt, kā cilvēki smejas un sasaucas cits ar citu. No zemes gaisa balons izskatās kā gaisīga pieneņu pūka, ko sev līdzi nes viegla vēja brāzma. Daži gaisa kuģotāji paceļas līdz 600 metru augstumam vai pat vēl augstāk. Taču vairāk nekā 3000 metru augstumā lidot bez skābekļa krājumiem nav vēlams. (Skat. ielogojumu ”Augstlidojums”.)

Kad balons ir pacēlies gaisā, kas tam palīdz nokļūt atkal lejā? Tas ir smaguma spēks. Turklāt nosēšanos var kontrolēt, paraujot ventiļa virvi un izlaižot nedaudz karstā gaisa. Savukārt, ceļodams horizontālā virzienā, pilots ir pilnībā pakļauts laikapstākļiem. ”Katrs lidojums ir citāds, jo vējš nosaka tā virzienu un ātrumu,” paskaidro kāds pieredzējis pilots. Arī dažādās gaisa strāvas var ietekmēt lidojuma ātrumu un virzienu. Nereti gadās, ka vējš vienā virzienā pūš 100 metru augstumā virs zemes, bet pretējā — 200 metru augstumā.

Tā kā balons pārvietojas ar vēja ātrumu, sajūta ir tāda, it kā kustētos nevis balons, bet zeme. ”Balonam turoties vienā solī ar vēju, pilots var izklāt karti un vējš to neaizpūš projām,” teikts žurnālā Smithsonian.

Kas jāzina balona vadītājam

Vislabāk lidot ar gaisa balonu ir laikā, kad gaisa kustība ir minimāla. Parasti tas ir tūlīt pēc saules lēkta vai neilgi pirms saules rieta. Priekšroka tiek dota rītiem, jo tad atmosfēra parasti ir aukstāka nekā vakaros un balonam ir lielāka celtspēja. Lidojot novakarē, ir jārēķinās, ka var uznākt tumsa.

Lai apgūtu prasmi vadīt gaisa balonu, ir daudz jāpraktizējas. Svarīgākais ir iemācīties atrast gaisa plūsmu,  kas kustas vēlamajā virzienā, un palikt tajā. Pieredzējuši piloti pārvalda tā dēvēto kāpšanu pa kāpnēm. Viņi paceļas līdz noteiktam augstumam un tur gaisa balonu nostabilizē. Pēc tam viņi uz brīdi ieslēdz degli, lai karstais gaiss sasniegtu balona virsotni un balons ”pakāptos” augstāk.

Lai pilots nezaudētu kontroli pār balonu, viņam ir nemitīgi jākoncentrējas uz lidojumu un jāievēro pareizs balona sildīšanas un atdzesēšanas ritms. Pat īss neuzmanības mirklis var izraisīt pēkšņu balona lejupslīdi. Modri piloti atceras, ka deglis atrodas 15 līdz 18 metrus no balona virsotnes, tāpēc ir nepieciešamas 15 līdz 30 sekundes, pirms balons reaģē uz liesmas radīto karstumu.

Nosēšanās var likt sirdij iepukstēties straujāk — īpaši, ja ir stiprs vējš un nosēšanās laukums ir ierobežots. Kā izteicās kāds kompetents pilots, šādos apstākļos ”labāk ir nosēsties ātri un smagi īstajā vietā nekā maigi un līgani zoodārzā, lauvu sprostā”. Bet, ja laikapstākļi ir optimāli, vislabākā ir lēna nosēšanās.

Mēs varam būt droši, ka debesis turpinās ziedēt spilgtiem gaisa balonu ziediem, kad cilvēki tajos celsies augšup sacensību vai festivālu laikā vai arī vienkārši sava prieka pēc.

[Papildmateriāls/Attēli 14. lpp.]

BALONLIDOŠANAS VĒSTURE

Gods par pirmā ar karstu gaisu pildītā balona izveidošanu un palaišanu pienākas kāda bagāta papīra rūpnieka dēliem — francūžiem Žozefam-Mišelam un Žakam-Etjēnam Mongolfjē no Anonē. Pirmajos eksperimentos, ko viņi veica 18. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, viņi izmantoja papīra balonus. Sākotnēji viņi uzskatīja, ka balonus ceļ augšup salmu un vilnas dedzināšanas rezultātā iegūtie dūmi. Taču drīz viņi pārliecinājās, ka pacelšanos izraisa sakarsētais gaiss.

Vēlāk, kad viņi sāka gatavot balonus no audekla, viņi novēroja, ka ar lielākiem baloniem var sasniegt lielāku augstumu un var pacelt lielāku kravu. 1783. gada jūnijā no Anonē centrālā laukuma viņi palaida lielāko balonu, kādu līdz tam laikam bija uzbūvējuši. Tas noturējās gaisā apmēram desmit minūtes.

Šo panākumu iedvesmoti, viņi nolēma, ka ir pienācis laiks radīt balonu, kas spētu pacelt cilvēkus. Taču pirms tam 1783. gada septembrī tūkstošiem Versaļas iedzīvotāju varēja noskatīties, kā tika palaists balons, ar kuru lidoja gailis, pīle un aita. Astoņu minūšu ilgo lidojumu visi trīs pasažieri pārcieta bez kādām sliktām sekām. Neilgi pēc tam, 1783. gada 21. novembrī, notika pirmais mēģinājums ar gaisa balonu pacelties cilvēkiem. Ludviķis XVI tika pierunāts pirmo aeronautu godu piešķirt diviem augstmaņiem. Viņi pacēlās pie Mjetes pils un nolidoja pāri Parīzei apmēram 8 kilometrus. Pēc aptuveni 25 minūtēm viņi bija spiesti nolaisties, jo balons bija sācis degt.

Ap to laiku interesi par šo izgudrojumu sāka parādīt Parīzes zinātņu akadēmija. Viens no tā laika pazīstamākajiem fiziķiem, profesors Žaks Šarls, kopā ar diviem prasmīgiem mehāniķiem Šarlu un Mari-Noelu Robēriem uzbūvēja pirmo ar ūdeņradi pildīto balonu, kas tika pārbaudīts 1783. gada 27. augustā. Tas gaisā pavadīja 45 minūtes, nolidodams apmēram 24 kilometrus, un kļuva pazīstams kā Charlière. Šī tipa baloni joprojām ir ekspluatācijā, un to forma laika gaitā tikpat kā nav mainījusies.

[Papildmateriāls 17. lpp.]

AUGSTLIDOJUMS

Anglis, vārdā Henrijs Koksvels, ir iegājis vēsturē kā pirmais augstlidojumu pilots. 1862. gada septembrī viņš bija nolīgts, lai kopā ar Džeimsu Gleišeru no Lielbritānijas meteoroloģiskās biedrības paceltos augstākos atmosfēras slāņos, kur bija paredzēts izdarīt zinātniskus novērojumus. Viņi pacēlās vairāk nekā deviņu kilometru augstumā bez jebkādiem skābekļa krājumiem!

Kad viņi bija sasnieguši astoņu kilometru robežu un aukstajā, retinātajā gaisā vairs tikai ar grūtībām varēja paelpot, Henrijs Koksvels sagatavojās laisties lejā. Bet, tā kā balons ilgāku laiku bija rotējis, augstuma maiņas ventiļa virve bija sapinusies, un Henrijam Koksvelam bija jārāpjas pa balona apvalka tīklu, lai to atbrīvotu. Džeimss Gleišers jau bija zaudējis samaņu, un Henrijam Koksvelam bija jārauj virve ar zobiem, jo rokas no aukstuma bija kļuvušas nejutīgas. Galu galā viņi sāka laisties lejup.

Pakāpeniski abi vīrieši atguvās tiktāl, ka varēja palēnināt balona piezemēšanos. Viņi bija pabijuši gandrīz 10 kilometru augstumā — tas bija rekords, kas vairāk nekā gadsimtu palika nepārspēts. Viņu lidojums balonā ar atklātu grozu ir uzskatāms par vienu no lielākajiem aeronautikas sasniegumiem, jo viņi to paveica bez papildu skābekļa, tērpušies apģērbā, kas sniedza minimālu aizsardzību, un praktiski bez jebkādām zināšanām par augstākiem atmosfēras slāņiem.

[Attēls 15. lpp.]

Skats no balona iekšienes brīdī, kad tas tiek piepūsts

[Attēls 15. lpp.]

Balonā tiek ievadīts karsts gaiss, kas ļauj tam pacelties un lidot

[Attēls 16. lpp.]

Neparastas formas baloni