Vai cilvēki apdraud paši savus pārtikas krājumus?

”Vislielākās grūtības pašreiz rada ne jau parādi un budžeta deficīts vai globālā sāncensība, bet gan nepieciešamība atrast veidu, kā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neiznīcinot planētas biosfēru, kas uztur visas dzīvības formas. Cilvēce nekad iepriekš nav nonākusi tik draudīgā situācijā: var sabrukt pamati, kas uztur dzīvību.” (Ģenētiķis Deivids Suzuki.)

IR VIEGLI uzskatīt, ka āboli nav nekas sevišķs. Zemē, kurā aug daudz ābeļu, cilvēki varētu domāt, ka ābolu nepavisam netrūkst un ka viņiem ir iespēja izvēlēties no daudzām šķirnēm to, kuras augļi garšo visvairāk. Bet vai jūs zinājāt, ka tagad pastāv daudz mazāk šķirņu nekā pirms 100 gadiem?

Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs laika posmā no 1804. gada līdz 1905. gadam auga 7098 ābeļu šķirnes, bet tagad ir izzudusi 6121 šķirne, tas ir, 86 procenti. Tas pats ir noticis ar bumbieriem. No 2683 šķirnēm 88 procenti ir izzuduši. Bet, kad ir runa par dārzeņiem, aina ir vēl drūmāka. Kā var redzēt, samazinās bioloģiskā daudzveidība — sarūk ne tikai milzīgais augu sugu skaits, bet arī pasugu daudzveidība. Amerikā nepilnu 80 gadu laikā dažādu dārzeņu šķirņu daudzveidība ir samazinājusies par 97 procentiem! Bet vai daudzveidībai patiešām ir liela nozīme?

Daudzi zinātnieki apgalvo, ka ir gan. Kaut arī par bioloģiskās daudzveidības nozīmi joprojām tiek debatēts, daudzi vides speciālisti norāda, ka tā ir ārkārtīgi svarīga dzīvībai uz Zemes. Viņi uzsver, ka tā ir vienādi būtiska gan kultūraugiem, gan savvaļas augiem, kas aug mežos, džungļos un stepēs. Ir svarīga arī pasugu daudzveidība. Piemēram, daudzu rīsa šķirņu pastāvēšana palielina iespēju, ka dažas šķirnes spēs pretoties izplatītām slimībām. Tāpēc nesen publicētā institūta Worldwatch ziņojumā bija atzīmēts, ka tas, kā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās iespaido planētas pārtikas krājumus, var cilvēkiem īpaši skaidri ļaut saskatīt, cik traģiskas sekas var būt daudzveidības izzušanai.

Augu izzušana var ietekmēt pārtikas krājumus vismaz divos veidos: pirmkārt, iznīcinot kultūraugu savvaļas ”radiniekus”, izzūd potenciāls gēnu avots jaunu šķirņu radīšanai nākotnē, un, otrkārt, samazinās pašu kultūraugu šķirņu skaits. Piemēram, 20. gadsimta sākumā Āzijā tika kultivēts, iespējams, vairāk nekā 100 000 rīsa šķirņu, no kurām vismaz 30 000 auga tikai Indijā vien. Tagad 75 procentus Indijā kultivēto rīsu veido tikai desmit šķirnes. Šrilankā kādreizējo 2000 rīsa šķirņu vietā tiek audzētas tikai 5. Meksikā, kultivētās kukurūzas dzimtenē, lauksaimnieki audzē tikai 20 procentu no tām šķirnēm, kas tur bija sastopamas 20. gadsimta 30. gados.

Taču ir runa ne jau tikai par pārtikas krājumiem. Aptuveni 25 procenti medikamentu tiek izgatavoti no augiem, un joprojām tiek atklāti jauni ārstniecības augi. Taču pastāvošo apstākļu dēļ augu izzušana turpinās. Vai cilvēki patiesībā nezāģē zaru, uz kura paši sēž?

Pēc Pasaules dabas aizsardzības savienības datiem, no 18 000 izpētīto augu un  dzīvnieku sugu vairāk nekā 11 000 atrodas uz izzušanas robežas. Runājot par tādām vietām kā Indonēziju, Malaiziju un Latīņameriku, kur milzīgi mežu masīvi ir izcirsti lauksaimniecības vajadzībām, zinātnieki var tikai minēt, cik daudzām sugām draud izzušana un cik daudzas jau ir izzudušas. Vairāki speciālisti apgalvo, ka augi un dzīvnieki izzūd ”katastrofāli strauji”, raksta The UNESCO Courier.

Protams, zeme joprojām spēj saražot neparasti daudz pārtikas. Bet cik ilgi tās pietiks strauji pieaugošajam cilvēku skaitam, ja planētas dzīvās dabas daudzveidība samazinās? Daudzās valstīs, domājot par šo jautājumu, ir izveidoti īpaši sēklu fondi, lai nodrošinātu, ka neizzūd svarīgi augi. Daži botāniskie dārzi ir apņēmušies dot savu ieguldījumu sugu saglabāšanā. Zinātne ir spērusi lielus soļus uz priekšu gēnu inženierijā. Bet vai sēklu fondi un zinātne var atrisināt minēto problēmu? Šis jautājums ir apspriests nākamajā rakstā.