Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kā to pazīt

Kā to pazīt

Kā to pazīt

”Skumjas ir normālas, veselīgas emocijas, turpretī depresija ir slimība. Grūtākais ir saprast un noteikt atšķirību starp tām.” (Dr. Deivids Feslers)

TĀPAT kā lielākajai daļai citu veselības traucējumu, depresijai ir konkrēti simptomi. Tomēr šīs izpausmes ne vienmēr ir viegli pazīt. Kāpēc tā? Tāpēc, ka gandrīz visiem jauniešiem, tieši tāpat kā pieaugušajiem, laiku pa laikam gadās nomāktības brīži. Kāda ir starpība starp parastu skumīgumu un depresiju? Liela nozīme ir negatīvo emociju intensitātei un ilgumam.

Intensitāte raksturo to, cik dziļas ir jaunieša drūmās izjūtas. Depresija ir kaut kas daudz nopietnāks par īsu izmisuma brīdi, tie ir smagi emociju traucējumi, kas neļauj jaunietim normāli dzīvot. Dr. Endrū Sleibijs stāvokļa smagumu raksturo šādi: ”Iedomājieties lielākās fiziskās sāpes, kādas esat pieredzējis — lauztu kaulu, zobu sāpes vai dzemdību sāpes —, sareiziniet tās ar desmit un paņemiet nost cēloni, tad jums varbūt radīsies aptuvens priekšstats par to, kādas sāpes sagādā depresija.”

Par nomāktības ilgumu profesori Leons Citrins un Donalds Maknū jaunākais raksta: ”Ja nedēļas laikā pēc tam, kad bērnam ir iestājies nomākts noskaņojums (neatkarīgi no iemesla), — vai sešu mēnešu laikā pēc tam, kad bērns ir pieredzējis viņa uztverē smagu zaudējumu, — nav vērojamas nekādas pazīmes, ka viņš ir nomierinājies un atsācis normālu dzīvi, pastāv risks, ka šim bērnam izveidosies depresīvi traucējumi.”

Parastie simptomi

Depresijas diagnoze tiek noteikta vienīgi tad, ja jaunietim izpaužas vairāki simptomi, turklāt tie vērojami katru dienu lielāko dienas daļu vismaz divas nedēļas pēc kārtas. Samērā īsu depresijas periodu mēdz dēvēt par depresijas epizodi. Par ilgstošākiem viegliem vai mēreniem depresīviem traucējumiem jeb distīmiju runa ir tad, ja simptomi turpinās vismaz gadu un pārtraukums nav bijis ilgāks par diviem mēnešiem. Bet, neatkarīgi no depresijas veida, kādi ir daži no parastajiem depresijas simptomiem? *

Pēkšņas garastāvokļa un uzvedības izmaiņas. Pusaudzis, kas agrāk bijis paklausīgs, pēkšņi kļūst agresīvs un izaicinošs. Depresijas nomākti pusaudži bieži mēdz uzvesties dumpīgi un pat bēgt no mājām.

Norobežošanās. Jaunietis, kam ir depresija, mēdz nošķirties no draugiem. Gadās arī tā, ka draugi paši novēršas no viņa, ievērojuši viņa attieksmē un uzvedībā nevēlamas pārmaiņas.

Mazinās interese gandrīz par visām nodarbībām. Pusaudzis ir kļuvis neparasti pasīvs. Vaļasprieki, kas vēl nesen viņam likās aizraujoši, tagad šķiet garlaicīgi.

Manāmas izmaiņas ēšanas paradumos. Liela daļa speciālistu uzskata, ka tādi traucējumi kā anoreksija, bulīmija un nepārvarama tieksme pārēsties bieži kombinējas ar depresiju un daudzos gadījumos ir tās izraisīti.

Miega traucējumi. Pusaudzis guļ vai nu pārāk maz, vai pārāk daudz. Dažiem izveidojas miega ritma traucējumi — viņi paliek nomodā visu nakti un guļ pa dienu.

Pavājinās sekmes mācībās. Pusaudzim rodas nesaskaņas ar skolotājiem un skolasbiedriem, un viņa sekmes mācībās pasliktinās. Drīz pusaudzis vispār vairs negrib iet uz skolu.

Riskanta uzvedība un kaitēšana pašam sev. ”Rotaļāšanās ar nāvi”, iespējams, liecina, ka jaunietim ir zudusi vēlēšanās dzīvot. Par to var liecināt arī pašsakropļošanās (piemēram, ādas sagraizīšana).

Pārliecība par savu nevērtīgumu un nepamatota vainas apziņa. Pusaudzis kļūst ārkārtīgi kritisks pret sevi un jūtas kā galīgs neveiksminieks, pat ja fakti liecina par pretējo.

Psihosomatiskas problēmas. Galvassāpes, muguras sāpes, vēdergraizes un līdzīgi traucējumi, ja tiem nav iespējams konstatēt fizisku cēloni, var būt maskētas depresijas izpausmes.

Atkārtotas domas par nāvi vai pašnāvību. Aizraušanās ar drūmām tēmām, kā arī draudi izdarīt pašnāvību var norādīt uz depresiju. (Skat. ielogojumu.)

Maniakāli depresīvā psihoze

Daži no minētajiem simptomiem mēdz izpausties arī citas smagas kaites, maniakāli depresīvās psihozes, gadījumā. Kā raksta Dr. Bārbara Ingersola un Dr. Sems Goldstains, maniakālā depresija ir ”slimība, ko raksturo depresijas posmi, kas mijas ar periodiem, kad cilvēks jūt milzīgu enerģijas pieplūdumu un garastāvoklis ir ārkārtīgi pacilāts — tik ļoti pacilāts, ka tas tālu pārsniedz normāla laba garastāvokļa robežas”.

Šo pacilātības fāzi sauc par maniakālo stāvokli. Tam raksturīgas tādas izpausmes kā paātrināta domāšana, liels pļāpīgums un samazināta vajadzība pēc miega. Slimnieks var pat vairākas dienas iztikt bez miega, neizrādot nekādas noguruma pazīmes. Vēl viens maniakālās depresijas simptoms ir ļoti impulsīva rīcība, kas tiek veikta, nedomājot par sekām. ”Maniakālā pacilātība bieži tā ietekmē domāšanu, spriestspēju un sociālo uzvedību, ka rodas nopietnas problēmas un neērtas situācijas,” rakstīts ASV Nacionālā garīgās veselības institūta ziņojumā. Cik ilgi turpinās maniakālā fāze? Reizēm tikai dažas dienas, turpretī citkārt tā var ilgt mēnešiem, līdz to nomaina pretējā, depresīvā fāze.

Vislielākais risks saslimt ar maniakāli depresīvo psihozi ir tiem, kam ģimenē kādam jau ir bijusi šī slimība. Tomēr šo slimnieku situācija nav bezcerīga. ”Ja slimību laikus diagnosticē un pareizi ārstē,” sacīts grāmatā The Bipolar Child (Bērns ar maniakāli depresīvo psihozi), ”šie bērni un viņu piederīgie var dzīvot daudz stabilāku dzīvi.”

Ir būtiski paturēt prātā, ka viens atsevišķs simptoms vēl neliecina par depresiju vai maniakāli depresīvo psihozi. Visbiežāk diagnoze tiek noteikta, pamatojoties uz simptomu kopumu, kas izpaužas ilgākā laika posmā. Tomēr paliek jautājums: kāpēc pusaudži cieš no šiem mokošajiem veselības traucējumiem?

[Zemsvītras piezīme]

^ 7. rk. Simptomi šeit ir minēti, nevis lai tos izmantotu par kritērijiem diagnozes noteikšanai, bet lai palīdzētu iegūt vispārīgu priekšstatu par depresiju.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

KAD BĒRNS GRIB MIRT

Pēc ASV Slimību kontroles centra ziņām, nesen viena gada laikā Amerikas Savienotajās Valstīs pašnāvību izdarīja vairāk jauniešu nekā mira ar vēzi, sirds slimībām, AIDS, iedzimtiem defektiem, insultu, plaušu karsoni, gripu un hroniskām plaušu slimībām kopā. Vēl viens satraucošs fakts ir tas, ka krasi ir pieaudzis reģistrēto pašnāvību skaits 10 līdz 14 gadus vecu pusaudžu vidū.

Vai jauniešu pašnāvības var novērst? Dažos gadījumos tas ir iespējams. ”Statistikas dati liecina, ka bieži pirms pašnāvības ir bijuši pašnāvības mēģinājumi vai arī vārdiski mājieni un brīdinājumi,” raksta Dr. Ketlīna Makoja. ”Ja jūsu pusaugu bērns kaut vai tikai dod mājienu par pašnāvības domām, ir laiks pievērst viņam nopietnu uzmanību un varbūt pat meklēt speciālista palīdzību.”

Tā kā pusaudžu depresija ir tik izplatīta, ir svarīgi, lai vecāki un citi pieaugušie uztvertu nopietni jebkādas norādes uz to, ka jaunietis vairs nevēlas dzīvot. ”Gandrīz visos pašnāvību gadījumos, ko es esmu izskatījis, pazīmes, kas liecināja par jaunieša nodomiem, vai nu vispār nebija pamanītas, vai arī nebija uzskatītas par pietiekami nozīmīgām,” grāmatā No One Saw My Pain (Neviens neredzēja manas sāpes) raksta Dr. Endrū Sleibijs. ”Ģimenes locekļi un draugi nesaprata, cik ārkārtīgi nopietnas bija tās izmaiņas, ko viņi redzēja. Viņi pievērsa uzmanību sekām, nevis problēmas saknei, tāpēc tika izdarīts secinājums, ka vainojamas ir ”ģimenes problēmas”, ”narkotikas” vai ”anoreksija”. Reizēm medicīniskā ceļā bija mēģināts novērst tādas izpausmes kā dusmas, apjukumu un aizkaitināmību, bet depresija netika ārstēta. Pamatproblēma saglabājās, neizturami sāpīga un mokoša.”

Secinājums ir skaidrs: pret jebkurām pazīmēm, kas liecina par pašnāvnieciskām tieksmēm, ir jāizturas nopietni.

[Attēls 7. lpp.]

Reizēm dumpīga uzvedība ir slēptas depresijas pazīme

[Attēls 7. lpp.]

Depresijas nomākti jaunieši bieži zaudē interesi par to, kas agrāk viņiem likās aizraujošs