Kur palicis ūdens?

Čerapundži (Indija) ir viena no mitrākajām vietām pasaulē. Lietus sezonā nokrišņu daudzums, kas nolīst pār Čerapundži pakalniem, kuri atrodas Himalaju piekājē, sasniedz 9000 milimetrus. Tomēr, lai cik neticami tas izklausītos, arī Čerapundži izjūt ūdens trūkumu.

TĀ KĀ augu valsts, kas varētu aizkavēt ūdens aizplūšanu, tur ir kļuvusi visai nabadzīga, ūdens pazūd gandrīz tikpat strauji, kā ir nolijis no debesīm. Divus mēnešus pēc musonu lietu beigām ūdens sāk pietrūkt. Pirms kāda laika Robins Klārks savā grāmatā Ūdens. Starptautiska krīze (Water: The International Crisis) nosauca Čerapundži par ”slapjāko tuksnesi pasaulē”. *

Upes tecējuma virzienā netālu no Čerapundži sākas Bangladeša — blīvi apdzīvota valsts, kas atrodas zemienē un ko bieži applūdina musonu lietu ūdeņi, plūzdami lejup pa Indijas un Nepālas kalnu nogāzēm, kurās izcirsti koki. Ir gadi, kad applūst divas trešdaļas Bangladešas teritorijas. Bet, kad plūdu ūdeņi noplok, Gangas straume pārvēršas par tērcīti un zemē iestājas sausums. Vairāk nekā 100 miljoni cilvēku, kas dzīvo Bangladešā, katru gadu saskaras ar šo nepatīkamo realitāti — plūdi, tad sausums. Situāciju vēl sliktāku padara tas, ka aku ūdens ir piesārņots ar arsēnu,  un ar to, iespējams, jau ir saindējušies miljoniem cilvēku.

Nukusā (Uzbekistāna), kas atrodas netālu no Arāla jūras, problēmas izraisa nevis arsēns, bet sāls. Baltie, cietie sāls izgulsnējumi pārklāj kokvilnas krūmus un neļauj tiem augt. Sāls nonāk augsnes virskārtā no tās apakškārtas, kas ir piesūkusies ar ūdeni. Augsnes sasāļošanās nav jauna problēma — jau pirms četriem tūkstošiem gadu Mezopotāmijā lauksaimniecība pagrima tieši šī iemesla dēļ. Pārmērīga apūdeņošana un nepietiekama ūdens notece liek sāļiem uzkrāties augsnes virskārtā. Lai iegūtu labu ražu, vajag arvien vairāk un vairāk ūdens, un pēc kāda laika augsne vairs nav izmantojama lauksaimniecībā un paliek tāda ļoti ilgi.

Kur paliek ūdens?

Diemžēl liela daļa nokrišņu nonāk uz zemes lietusgāžu veidā. Lietusgāzes izraisa plūdus, un pēc tām ūdens ātri aizplūst projām uz jūru. Turklāt dažās vietās nokrišņu ir ļoti daudz, bet citās — pavisam maz. Čerapundži reiz 12 mēnešu laikposmā tika atzīmēts nokrišņu daudzums, kas pārsniedza 26 000 milimetru, savukārt Atakamas tuksnesī Čīles ziemeļos var paiet vairāki gadi vispār bez vērā ņemama lietus.

Lielākā daļa zemeslodes iedzīvotāju mīt vietās, kur nav daudz ūdens. Samērā nedaudz cilvēku dzīvo Āfrikas un Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos, kur lietus līst ļoti bieži. Amazones upe ieplūdina Atlantijas okeānā 15 procentus visas pasaules ikgadējās ūdens noteces, bet iedzīvotāju tajā apvidū ir maz, tāpēc cilvēkiem nepieciešams tikai nedaudz ūdens. Savukārt Ēģiptē, kur nokrišņu daudzums ir minimāls, dzīvo apmēram 60 miljoni cilvēku, un gandrīz viss vajadzīgais ūdens viņiem jāņem no Nīlas, kuras resursi ir lielā mērā iztērēti.

Bija laiks, kad ūdens krājumu nevienmērība dažādās pasaules vietās neradīja nopietnas problēmas. Pēc kāda pētījuma datiem, 1950. gadā uz zemes nebija nevienas vietas, kur ūdens krājumu apjoms būtu bijis ļoti mazs, bet tagad šie ūdens pārpilnības laiki ir pagājuši. Sausajos Ziemeļāfrikas un Vidusāzijas rajonos vienam cilvēkam pieejamais ūdens daudzums tagad ir desmitreiz mazāks, nekā tas bija 1950. gadā.

Pieprasījums pēc ūdens ir pieaudzis ne tikai tāpēc, ka ir palielinājies iedzīvotāju skaits un ka daudzās blīvi apdzīvotās vietās ir maz nokrišņu. Mūsdienu pasaulē progress  un pārticība iet roku rokā ar iespēju izmantot drošus ūdens krājumus.

Arvien lielāks pieprasījums pēc ūdens

Tiem, kas dzīvo industrializētā valstī, droši vien nav palicis nepamanīts, ka rūpnīcas parasti atrodas pie lielākajām upēm. Iemesls ir ļoti vienkāršs: rūpniecībā ūdens ir vajadzīgs, lai ražotu praktiski visu, sākot ar datoriem un beidzot ar saspraudēm. Arī pārtikas apstrāde prasa pārsteidzoši daudz ūdens. Neremdināma apetīte pēc ūdens ir spēkstacijām, kas tiek celtas pie ezeriem un upēm.

Vēl vairāk ūdens ir nepieciešams lauksaimniecībā. Daudzās vietās lietus līst pārāk maz vai pārāk neregulāri, lai nodrošinātu labu ražu, tāpēc par ideālu risinājumu izsalkušās planētas paēdināšanai tika uzskatīta apūdeņošana. Tā kā apūdeņojamo platību īpatsvars ir tik liels, lauksaimniecībā tiek izmantota ievērojama daļa zemes saldūdens krājumu.

Turklāt ir audzis arī ūdens patēriņš mājas apstākļos. 20. gadsimta 90. gados pilsētu iedzīvotāju skaits palielinājās par veseliem 900 miljoniem, un viņiem visiem ir jānodrošina iespēja izmantot pienācīgu kanalizācijas sistēmu un nepiesārņota ūdens krājumus. Ar tradicionālajiem ūdens avotiem — upēm un akām — lielpilsētas vairs nevar iztikt. Piemēram, Mehiko ūdens pa cauruļvadiem tiek piegādāts no vairāk nekā 120 kilometru attāluma, un tas tiek sūknēts pāri kalnu grēdai, kas paceļas 1200 metrus augstāk par pašu pilsētu. Dīters Krēmers kādā ziņojumā salīdzina šo situāciju ar ”astoņkāji, kas izstiepis savus taustekļus ārpus pilsētas, lai dabūtu ūdeni” (Water: The Life-Giving Source).

Tā nu gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, gan pilsētu vajadzībām tiek izlietots arvien vairāk ūdens. Visbiežāk šīs prasības tiek apmierinātas, ņemot ūdeni no apakšzemes rezervēm, proti, gruntsūdeni. Ūdens horizonti ir viena no galvenajām mūsu planētas saldūdens krātuvēm, taču tā nav neizsmeļama. Ūdeni, kas glabājas šajos augsnes slāņos, var salīdzināt ar bankā noguldītu naudu: nav iespējams nepārtraukti ņemt naudu no konta, ja tajā nekas netiek noguldīts. Agrāk vai vēlāk pienāk diena, kad krājumi izsīkst.

Kā cilvēki izmanto gruntsūdeni

Cilvēki iegūst pieeju gruntsūdeņiem, izrokot akas. Kādā Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonda ziņojumā norādīts, ka puse ūdens, kas tiek izmantots mājas apstākļos un lauku apūdeņošanai, nāk tieši no šī  avota (Groundwater: The Invisible and Endangered Resource). Tā kā pazemes ūdens parasti ir mazāk piesārņots nekā virszemes ūdens, tad gan pilsētās, gan laukos to bieži lieto dzeršanai. Ja gruntsūdeņi tiktu izmantoti ar mēru, to krājumi paliktu nemainīgi, jo tos pastāvīgi papildina lietus ūdeņi, kas lēnām iesūcas zemē. Bet cilvēki jau vairākus desmitus gadu izsūknē no zemes daudz vairāk ūdens, nekā atjaunojas dabiskā ūdens riņķojuma ceļā.

Iznākumā gruntsūdens līmenis slīd arvien zemāk un rakt tik dziļi, lai to sasniegtu, kļūst neizdevīgi. Kad akas izžūst, tiek nodarīts posts ekonomikai un cieš cilvēki. Indijā šādas traģēdijas jau ir notikušas. Tā kā miljards cilvēku, kas dzīvo Ķīnas un Indijas centrālajos līdzenumos, sagādā sev uzturu, izmantojot pazemes ūdeņus, domas par nākotni vieš bažas.

Gruntsūdeņu izsīkšana ir nopietna problēma, bet situāciju vēl smagāku padara piesārņojums. Gruntsūdeņos nonāk mēslojums, ko izmanto lauksaimniecībā, cilvēku un dzīvnieku atkritumvielas un rūpnieciskās ķimikālijas. ”Kad ūdens horizonts ir piesārņots, pasākumi situācijas labošanai var būt ilgi un dārgi, pat neiespējami,” sacīts Pasaules meteoroloģiskās organizācijas publicētā ziņojumā. ”Kaitīgo vielu lēnā nonākšana gruntsūdeņos ir nosaukta par ”ķīmisku bumbu ar laika degli”. Tā apdraud cilvēci.”

Vēl viens bēdīgs fakts ir tas, ka ūdens, ko izsūknē no pazemes ūdens horizontiem, reizēm izposta zemi, ko tam vajadzētu apūdeņot. Lielu daļu zemju, kas atrodas tuksnešu un pustuksnešu zonās, ir skārusi augsnes sasāļošanās. Indijā un ASV, kas ir starp galvenajām pārtikas ražotājvalstīm pasaulē, 25 procenti apūdeņotās zemes jau tagad ir nopietni bojāta.

Jārīkojas taupīgi

Par spīti visām šīm grūtībām, situācija nebūtu tik drūma, ja ūdens resursi tiktu lietoti taupīgāk. Neefektīvu apūdeņošanas metožu dēļ bieži tiek nelietderīgi iztērēti 60 procenti ūdens. Ja tehnoloģiskās iespējas tiktu izmantotas efektīvāk, ūdens patēriņu rūpniecībā varētu samazināt uz pusi. Pat pilsētas vajadzībām būtu iespējams tērēt par 30 procentiem mazāk ūdens, ja ātri tiktu izlaboti bojātie cauruļvadi.

Lai taupītu ūdeni, ir nepieciešama gan vēlēšanās to darīt, gan prasme. Vai ir pamats domāt, ka nākamajām paaudzēm, kas dzīvos uz zemes, vēl būs palikuši ūdens krājumi? Šis jautājums apskatīts rakstu sērijas pēdējā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

ŪDENS LIEK VISAM PASAULĒ DARBOTIES

Gandrīz visiem rūpnieciskajiem procesiem ir vajadzīgs liels daudzums ūdens.

▪ Lai saražotu vienu tonnu tērauda, var būt nepieciešamas 280 tonnas ūdens.

▪ Lai izgatavotu vienu kilogramu papīra, jāizlieto 700 kilogrami ūdens (ja ūdeni neizmanto atkārtoti).

▪ Vienas automašīnas izgatavošana prasa 50 reižu vairāk ūdens, nekā sver pati automašīna.

Tikpat daudz ūdens jāpatērē arī lauksaimniecībā, īpaši tad, ja mājlopi tiek audzēti sausos apvidos.

▪ Lai iegūtu vienu kilogramu gaļas no Kalifornijā audzētiem liellopiem, nepieciešams vairāk nekā 20 tūkstoši litru ūdens.

▪ Vienas vistas apstrādei un saldēšanai vajadzīgi vismaz 26 litri ūdens.

[Diagramma/Attēli 8. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KĀ ŪDENS TIEK IZLIETOTS?

Mājas vajadzībām 10%

Rūpniecībā 25%

Lauksaimniecībā 65%

[Attēli 9. lpp.]

Miljoniem litru ūdens iet zudumā plīsušu ūdensvadu un neaizgrieztu krānu dēļ

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Richard Drew