Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Uzbrukuma galvenais mērķis

Uzbrukuma galvenais mērķis

Uzbrukuma galvenais mērķis

KAUT GAN Otrā pasaules kara gados padomju vara zināmā mērā piekāpās Krievijas pareizticīgo baznīcai, lai gūtu uzvaru karā, tomēr tā joprojām saglabāja visstingrāko kontroli pār baznīcas darbību. Tāpēc, kā bija norādīts 1999. gadā sarakstītajā grāmatā The Sword and the Shield (Zobens un vairogs), kurā aplūkota Valsts drošības komitejas vēsture, ”VDK daudz vairāk raizējās par to kristiešu ”pretvalstisko” darbību, pār kuriem tai nebija tiešas kontroles”. Kas tās bija par reliģiskajām grupām?

Lielākā no tām bija Ukrainas grieķu katoļu baznīca (tagad — Ukrainas katoļu baznīca). Tajā bija apmēram 4 miljoni ticīgo. Kā rakstīts grāmatā The Sword and the Shield, ”no šīs baznīcas desmit bīskapiem visi, izņemot divus, savas ticības dēļ nomira Sibīrijas labošanas darbu nometnēs, un tāds pats liktenis piemeklēja tūkstošiem priesteru un ticīgo”. Tāpat VDK vērsās pret nereģistrētajām protestantu baznīcām, kuras arī bija ārpus tiešas valsts kontroles. 50. gadu otrajā pusē, pēc VDK aprēķiniem, šajās protestantu grupās kopā bija aptuveni 100 000 locekļu.

VDK uzskatīja Jehovas lieciniekus par vienu no protestantu grupām un 1968. gadā lēsa, ka to skaits Padomju Savienībā bija ap 20 000. Līdz pat Otrā pasaules kara sākumam, tas ir, līdz 1939. gadam, Jehovas liecinieku Padomju Savienībā bija maz, tāpēc viņiem tikpat kā netika pievērsta uzmanība. Bet situācija pilnīgi izmainījās, kad Padomju Savienībā pēkšņi uzradās tūkstošiem liecinieku. Kā tas notika?

Straujš pieaugums

Volters Kolarss savā grāmatā Religion in the Soviet Union (Reliģija Padomju Savienībā), kas nāca klajā 1961. gadā, minēja divus faktorus, kāpēc tik strauji pieauga Jehovas liecinieku skaits. Kā viņš rakstīja, viens bija tas, ka ”teritorijās, ko Padomju Savienība okupēja 1939. un 1940. gadā”, tas ir, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Moldāvijā, bija daudz ”aktīvu Jehovas liecinieku grupu”. Turklāt Padomju Savienība anektēja un iekļāva Ukrainā daļu no Austrumpolijas un Austrumčehoslovākijas, kur dzīvoja vairāk nekā tūkstotis liecinieku. Tā viņi visi pēkšņi nonāca Padomju Savienības teritorijā.

”Lai cik neticami tas izklausītos”, rakstīja V. Kolarss, vēl pieaugumu veicināja ”vācu koncentrācijas nometnes”. Par atteikšanos atbalstīt Hitleru un karu nacisti tūkstošiem Jehovas liecinieku bija ieslodzījuši koncentrācijas nometnēs. V. Kolarss paskaidroja, ka nometnēs ieslodzītie krievi ”apbrīnoja Jehovas liecinieku drosmi un nelokāmību un, iespējams, šī iemesla dēļ pieņēma viņu teoloģiju”. Pēc atbrīvošanās daudzi jauni krievi Padomju Savienībā atgriezās ar ticību Dievam Jehovam un viņa brīnišķīgajiem nodomiem attiecībā uz zemeslodi. (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.)

Minēto iemeslu dēļ Jehovas liecinieku skaits Padomju Savienībā drīz vien bija mērāms tūkstošos. 1946. gada sākumā to bija vismaz 1600, bet 40. gadu beigās — jau krietni vairāk nekā 8000. Šo pieaugumu ar bažām vēroja VDK, kas, kā jau bija iepriekš atzīmēts, īpaši raizējās ”par to kristiešu.. darbību, pār kuriem tai nebija tiešas kontroles”.

Sākas uzbrukumi

Kaut arī pēc Padomju Savienības mērogiem liecinieku bija samērā nedaudz, padomju varas iestādes drīz sāka apkarot viņu dedzīgo sludināšanu. Igaunijā 1948. gada augustā piecus cilvēkus, kas vadīja sludināšanu, apcietināja un ieslodzīja. ”Drīz kļuva skaidrs, ka VDK grib arestēt mūs visus,” sacīja Jehovas liecinieks igaunis Lembits Toms. VDK mērķis bija arestēt lieciniekus ne tikai Igaunijā, bet visur, kur vien tie Padomju Savienībā bija atrodami.

Padomju vara iztēloja Jehovas lieciniekus par visļaunākajiem noziedzniekiem, kas apdraud ateistisko padomju valsti. Tāpēc viņus visur vajāja, apcietināja un ieslodzīja. Grāmatā The Sword and the Shield ir teikts: ”Augstāko VDK darbinieku apsēstība ar jehoviešiem, iespējams, ir visspilgtākais piemērs, kas ilustrē, ka VDK trūka jebkādas mēra izjūtas pat attiecībā pret visnenozīmīgākajām ”citādi domājošo” grupām.”

It sevišķi skaidri tas izpaudās 1951. gada aprīlī, kad tika īstenota labi izplānota akcija pret lieciniekiem. Kā 1999. gadā savā grāmatā Par cilvēkiem, kas nekad nešķiras no Bībeles rakstīja cienījamais krievu zinātnieks profesors Sergejs Ivaņenko, 1951. gada aprīļa sākumā ”vairāk nekā 5 tūkstoši Jehovas liecinieku ģimeņu no Ukrainas, Baltkrievijas, Moldāvijas un Baltijas republikām tika izsūtīti uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Kazahstānu — ”nometinājumā uz mūžu””.

Viņi ir jāpiemin

Vienā dienā milzīgā teritorijā tika savākti tūkstošiem liecinieku ģimeņu. Operācijā bija iesaistīti simtiem, varbūt pat tūkstošiem darbinieku, jo vispirms bija jāatrod visi Jehovas liecinieki un tad naktī pēkšņi jāiebrūk visās mājās reizē. Pēc tam liecinieku ģimenes ratos, smagajās automašīnās un citos transporta līdzekļos nogādāja dzelzceļa stacijās un iesēdināja preču vagonos.

Ir labi zināms, ko nozīmēja tūkstošiem kilometru garais izsūtīto ceļš. Trīs nedēļas vai ilgāk bija jābrauc netīros, pārpildītos preču vagonos, kuros tualetes vajadzībām bija paredzēts tikai spainis. Pēc tam izsūtītie tika izmesti Sibīrijas taigā, un viņi zināja, ka skarbajos apstākļos būs jācīnās par izdzīvošanu.

Jehovas liecinieku masveida izsūtīšana notika tieši pirms 50 gadiem. Daudzu deportēto stāstītais ir ierakstīts videolentē, lai par šo cilvēku uzticību, ko par spīti vajāšanām viņi saglabāja desmitiem gadu garumā, uzzinātu plašāka sabiedrība. Šie gadījumi, tāpat kā kristiešu pieredzētais pirmajā gadsimtā, pierāda, ka mēģinājumi atturēt cilvēkus no Dieva pielūgsmes ir lemti neveiksmei.

Ko panāca izsūtīšana

Varas pārstāvji drīz vien saprata, ka atturēt lieciniekus no kalpošanas Jehovam būs daudz grūtāk, nekā viņi bija iedomājušies. Par spīti uzraugu protestiem liecinieki, braukdami izsūtījumā, dziedāja slavas dziesmas Jehovam un piekāra pie vagoniem uzrakstus ”Šeit brauc Jehovas liecinieki”. Kāds liecinieks stāstīja: ”Dzelzceļa stacijās, kurās pa ceļam apstājāmies, redzējām citus vilcienus ar izsūtītajiem un uzrakstus pie vagoniem.” Tas viņus ļoti uzmundrināja.

Kā var secināt, izsūtītie nebija zaudējuši drosmi — viņi bija noskaņoti tāpat kā senatnē Jēzus apustuļi. Bībelē rakstīts, ka apustuļi pēc tam, kad tika šausti un kad viņiem pavēlēja vairs nesludināt, ”nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu”. (Apustuļu darbi 5:40—42.) V. Kolarss par izsūtīšanu rakstīja: ”Tas neiznīcināja liecinieku organizāciju Padomju Savienībā, bet tikai atšķīra jaunu lappusi viņu prozelītiskajā darbībā. Viņi centās izplatīt savu ticību pat stacijās, kas atradās pa ceļam uz izsūtījuma vietu.”

Nonākuši dažādajās izsūtījuma vietās, Jehovas liecinieki iemantoja kārtīgu un čaklu strādnieku slavu. Vienlaikus viņi, līdzīgi Kristus apustuļiem, ar savu rīcību faktiski teica apspiedējiem: ”Mēs nevaram nerunāt par mūsu Dievu.” (Apustuļu darbi 4:20.) Daudzi uzklausīja, ko Jehovas liecinieki mācīja, un pievienojās tiem kalpošanā Dievam.

Sekas bija tieši tādas, kā aprakstīja V. Kolarss: ”Deportācija bija labākais, ko padomju vara varēja izdarīt viņu ticības izplatīšanā. No saviem nomaļajiem ciematiem [padomju rietumu republikās] liecinieki tika pārcelti daudz plašākā pasaulē, kaut arī tā bija briesmīga koncentrācijas nometņu un labošanas darbu koloniju pasaule.”

Centieni apturēt pieaugumu

Padomju vara izmēģināja visdažādākās metodes, lai apturētu Jehovas liecinieku darbību. Tā kā nežēlīgā vajāšana nebija nesusi gaidītos augļus, tika uzsākta labi izplānota apmelošanas kampaņa. Tika iespiestas grāmatas, veidotas filmas un radiopārraides, un VDK centās iesūtīt draudzēs savus aģentus.

Plašās nomelnošanas kampaņas dēļ daudzi sāka raudzīties uz Jehovas lieciniekiem ar bailēm un aizdomām, kā apliecina kāds raksts, kas bija ievietots žurnāla Reader’s Digest Kanādas izdevuma 1982. gada augusta numurā. Tā autors bija Vladimirs Bukovskis, kam 1976. gadā atļāva emigrēt uz Angliju. Viņš rakstīja: ”Kādu vakaru Londonā es uz kādas ēkas ievēroju plāksni ar uzrakstu ”JEHOVAS LIECINIEKU..”. Es nespēju lasīt tālāk, jo biju apstulbis, gandrīz šausmās.”

Tālāk viņš paskaidroja, kas bija izraisījis savādās izbailes: ”Tā taču ir sekta — bubulis, ar ko mūsu valstī biedē bērnus.. PSRS teritorijā īstus Jehovas lieciniekus var sastapt tikai cietumos un koncentrācijas nometnēs. Bet es stāvēju pie ēkas ar šādu uzrakstu. Vai tiešām jebkurš var droši iet tur iekšā un parunāties ar viņiem?” Uzsvērdams sava satraukuma iemeslu, viņš beigās rakstīja: ”Jehovas lieciniekus mūsu valstī vajā tikpat nikni kā mafiju citās zemēs, un tos klāj tāds pats noslēpumainības plīvurs.”

Bet Jehovas liecinieki izturēja gan nežēlīgo vajāšanu, gan melīgo propagandu, un viņu skaits joprojām pieauga. Tādās padomju grāmatās kā Patiesība par Jehovas lieciniekiem (krieviski izdota 1978. gadā 100 000 eksemplāru lielā metienā) bija uzsvērts, ka nepieciešams pastiprināt pret lieciniekiem vērsto propagandu. Tās autors V. Koņiks aprakstīja, kā liecinieki sludina arī stingru ierobežojumu apstākļos, un ieteica: ”Padomju reliģiologiem būtu jāapgūst efektīvākas metodes, lai atspēkotu Jehovas liecinieku mācības.”

Kāpēc viņi bija uzbrukuma galvenais mērķis?

Īsi sakot, padomju vara visaktīvāk vērsās tieši pret Jehovas lieciniekiem tāpēc, ka viņi sekoja Jēzus pirmo sekotāju paraugam. Pirmajā gadsimtā apustuļiem bija pavēlēts ”nemācīt šinī [t.i., Jēzus] vārdā” un vajātāji skaļi pauda savu neapmierinātību: ”Jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi.” Apustuļi nenoliedza, ka ir sludinājuši par spīti aizliegumam to darīt, — viņi ar cieņu atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:27—29.)

Arī Jehovas liecinieki mūsu dienās pilda Jēzus pavēli, ko viņš deva saviem sekotājiem, proti, ”tautai sludināt un apliecināt” Jēzu. (Apustuļu darbi 10:42.) Moriss Hindass savā grāmatā The Kremlin’s Human Dilemma paskaidroja, ka tieši liecinieku ”neapslāpējamā evaņģelizācijas gara” dēļ viņi ”bija īpaši nepanesami Maskavai un atradās pastāvīgā konfliktā ar miliciju”. M. Hindass piebilda: ”Viņus nekas nespēj apstādināt. Ja viņus apspiež vienā vietā, viņi parādās citā.”

”Cik man zināms,” rakstīja krievu vēsturnieks Sergejs Ivaņenko, ”Jehovas liecinieku organizācija bija vienīgā reliģiskā organizācija PSRS, kas par spīti aizliegumam un vajāšanai skaitliski pieauga.” Protams, joprojām darbojās arī citas reliģijas, to vidū visievērojamākā — Krievijas pareizticīgo baznīca. Jums noteikti būs interesanti uzzināt, kā gan baznīcai, gan Jehovas lieciniekiem izdevās izturēt padomju varas uzbrukumus.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

”Visnežēlīgāk vajātā grupa”

1964. gadā izdotajā darbā A Concise Encyclopaedia of Russia bija rakstīts, ka Jehovas liecinieki ”ļoti aktīvi veic prozelītisko darbību” un ka viņi ir ”visnežēlīgāk vajātā reliģiskā grupa Padomju Savienībā”.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

VIENS NO TŪKSTOŠIEM. Fjodors Kaļins stāsta par savas ģimenes izsūtīšanu

Mūsu ģimene dzīvoja Rietumukrainā, Viļšaņicā. 1951. gada 8. aprīlī, kad vēl nebija uzausis rīts, ieradās karavīri ar suņiem, mūs pamodināja un paziņoja, ka ar Maskavas valdības lēmumu mēs tiekam izsūtīti uz Sibīriju. Bet, ja mēs parakstītu dokumentu, kas apliecinātu, ka vairs neesam Jehovas liecinieki, mēs varētu palikt dzimtajā ciematā. Taču gan abi vecāki, gan mēs, visi pieci bērni, bijām apņēmušies palikt Jehovas liecinieki. Man toreiz bija 19 gadu.

Viens no virsniekiem sacīja: ”Ņemiet līdzi pupas, kukurūzu, miltus, skābētos gurķus, kāpostus — jums taču kaut kā būs jāpabaro bērni!” Mums atļāva nokaut arī pāris vistas un cūku un gaļu paņemt līdzi. Atbrauca divi rati, kuros visu iekrāvām, un mūs aizveda uz pilsētu — Hripļinu. Tur apmēram 40 vai 50 Jehovas liecinieku iesēdināja preču vagonā un durvis aizslēdza.

Vagonā bija daži plaukti, uz kuriem varēja gulēt, taču visiem to nepietika. Vēl bija arī plīts, nedaudz ogļu un malkas. Mēs gatavojām ēdienu uz šīs plīts, izmantojot no mājām paņemtos traukus. Bet vagonā nebija tualetes — šādām vajadzībām bija spainis. Vēlāk mēs izzāģējām grīdā caurumu, kurā iestiprinājām spaini, un, lai kaut nedaudz norobežotu no pārējā vagona, sakārām apkārt segas.

Tā mēs saspiesti braucām šajā vagonā, kamēr vilciens lēnām mūs veda uz nezināmu galamērķi — kilometru aiz kilometra, tūkstošiem kilometru ... No sākuma bijām diezgan nomākti. Bet, kad sākām kopā dziedāt Valstības dziesmas (dažreiz ar tādu sparu, ka pēc tam tik tikko spējām parunāt), sajutām prieku. Virsnieks parasti atvēra durvis un lika pārtraukt dziedāšanu, bet mēs pat netaisījāmies to darīt, kamēr nebijām pabeiguši. Kad vilciens stacijās apstājās, daudzi cilvēki uzzināja, ka Jehovas lieciniekus izsūta. Pēc 17 vai 18 preču vagonā pavadītajām dienām mūs izsēdināja Sibīrijā, netālu no Baikāla ezera.

[Attēls]

Es stāvu aizmugurējā rindā pa labi

[Papildmateriāls 8. lpp.]

ARMAGEDONS. Padomju propagandas filma

Padomju Savienībā tika uzņemta filma Armagedons, kuras mērķis bija nomelnot Jehovas lieciniekus. Sižeta pamatā bija izdomāts mīlas stāsts par padomju armijas karavīru un liecinieku organizācijā ”ievilinātu” meiteni. Filmas beigās meitenes mazā māsiņa iet bojā nelaimes gadījumā, ko izraisījis Jehovas liecinieku pārraugs, kurš filmā attēlots kā amerikāņu spiegs.

Filma aizkustināja daudzus cilvēkus, un Ukrainas laikraksta Krasnoje znamja 1963. gada 14. maija numurā bija rakstīts: ”Šāda ateisma propaganda patiešām ir efektīva un pārliecinoša, un to var izmantot citos mūsu zemes ciemos, kur tiek rādītas līdzīgas filmas.”

[Attēls 6. lpp.]

Tūkstošiem cilvēku lopu vagonos tika aizvesti uz Sibīriju