Vai jūs redzat vairāk, nekā ar acīm var saskatīt?

PARASTI autovadītājs nevar saskatīt, kas notiek aiz asa pagrieziena. Bet, ja šajā pagriezienā ir novietots spogulis, ar tā palīdzību viņš var redzēt pretimbraucošos transportlīdzekļus un izvairīties no avārijas situācijām. Līdzīgi arī neredzamu Radītāju cilvēki ar savām acīm nevar saskatīt. Vai ir kāds veids, kā pārliecināties, ka šāds Radītājs vispār pastāv?

Kāds pirmā gadsimta autors norādīja, kā iespējams uztvert to, kas nav redzams. Viņš rakstīja: ”[Dieva] neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20.)

Padomājiet par to. Vai apkārtējās pasaules objektos, kas ir daudzkārt sarežģītāki, nekā spēj izveidot cilvēks, jūs saskatāt atspoguļojamies saprāta darbību? Vai tie palīdz jums ar ”gara acīm” ieraudzīt, ka pastāv kāds, kas ir augstāks par cilvēku? Aplūkosim dažus piemērus. (Efeziešiem 1:18.)

Ko var mācīties no radītā

Vai esat kādreiz apbrīnā raudzījies krāšņās, zvaigžņotās debesīs bezmēness naktī, saskatot tajās apliecinājumu varena Radītāja pastāvēšanai? ”Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu,” izsaucās kāds naksnīgo debesu vērotājs, kas dzīvoja senatnē. ”Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,” viņš rakstīja, ”kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Psalms 8:4, 5; 19:2.)

Ir gluži dabiski, ka mēs apbrīnojam radītās pasaules objektus, kas ir veidoti tik smalki, ka cilvēki  nespēj tos atdarināt. Kāda pazīstama dzejas rinda skan: ”Radīt koku spēj vienīgi Dievs.” Taču vēl brīnumaināka ir bērna radīšana, kas notiek bez jebkādiem norādījumiem no vecāku puses. Kad tēva spermatozoīds savienojas ar mātes olšūnu, jaunizveidotās šūnas dezoksiribonukleīnskābē nekavējoties tiek ”sastādīts plāns”, pēc kura veidosies bērns. Ja šīs instrukcijas, ko satur DNS, tiktu izklāstītas rakstveidā, tās ”aizņemtu tūkstoti 600 lappušu biezu grāmatu”, teikts kādā grāmatā.

Bet tas vēl ir tikai sākums. Pirmā šūna dalās, un no tās rodas vispirms divas šūnas, pēc tam — četras, pēc tam — astoņas un tā tālāk. Aptuveni pēc 270 dienām piedzimst bērns, kas sastāv no tūkstošiem miljonu vairāk nekā 200 dažādu veidu šūnu. Tas šķiet vēl jo lielāks brīnums, ja padomā, ka pirmajā šūnā bija ietverta visa nepieciešamā informācija, lai varētu izveidoties visas šīs dažādās šūnas, turklāt tieši īstajā brīdī. Vai tas nemudina mūs slavēt Radītāju? Lūk, kādus slavinājuma vārdus izteica psalmu dziesminieks: ”Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts.” (Psalms 139:13—16.)

Cilvēkiem, kas ir pētījuši šos ”brīnumus”, tie liek izjust dziļu bijību. Dr. Džeimss Hatons, kādreizējais Čikāgas un Ilinoisas medicīnas biedrību prezidents, rakstīja, ka viņu pārņem izbrīns, domājot par šūnas ”neticamo spēju nodot nākamās paaudzes šūnām datus, ko tās vēlas reproducēt. Bez šaubām, tas ir lieliski, ka mūsu zinātniekiem ir izdevies izpētīt šos procesus. Bet tam visam noteikti ir jābūt kāda dievišķa prāta izplānotam.”

Dr. Hatons turpināja: ”Manā specialitātē — endokrinoloģijā — endokrīno funkciju un šo dziedzeru darbības traucējumu pētījumi nostiprina pārliecību, ka šo dzīvībai svarīgo struktūru apbrīnojamā sarežģītība un darbība ir izskaidrojama ar dievišķu spēku.” Viņš secināja: ”Manuprāt, pārdomas par šiem brīnumiem dod stingru pamatu pārliecībai, ka ir kāds visvarens un visuzinošs spēks, kas ir izplānojis un iedarbinājis šo Visumu un valda pār to.”

Pēc tam Dr. Hatons vaicāja: ”Vai Dievs ir reāla persona, kas ievēro katru zvirbuli, kurš nokrīt zemē?” Atbildēdams pats uz savu jautājumu, viņš rakstīja: ”Es par to šaubos. Tāpat es arī neticu, ka Viņš veltī kaut kādu īpašu uzmanību manām samērā nenozīmīgajām gaitām.”

Kāpēc daudzi atzīst, ka radītās pasaules ”brīnumos” ir saskatāms kāda prāta darbības pierādījums, taču apšauba, ka Dievs ir reāla persona, kam rūp cilvēces liktenis?

Vai Dievs patiešām rūpējas par mums?

Daudzi spriež tā: ja Dievs tiešām būtu, viņš nebūtu pieļāvis, ka cilvēki pieredz tik daudz ciešanu. Bieži izskan jautājums: ”Kur Dievs bija, kad viņš mums bija vajadzīgs?” Kādam cilvēkam, kas Otrā pasaules kara laikā bija palicis dzīvs pēc nacistu masu slepkavībām, redzētās ciešanas bija atstājušas sirdī tādu rūgtumu, ka viņš sacīja: ”Ja jūs varētu nolaizīt manu sirdi, jūs noindētos.”

Daudzi šajā situācijā saskata neatrisināmu pretrunu. No vienas puses, kā atzina iepriekš pieminētais zvaigžņoto debesu vērotājs, kas dzīvoja tālā senatnē, ja mēs iedziļināmies tajā, cik brīnišķīgi ir konstruēti apkārtējās pasaules objekti un kāda apbrīnojama kārtība tajos atklājas, mēs varam iegūt pārliecinošus Radītāja esamības pierādījumus. Taču, no otras puses, ja Viņš ir Dievs, kas rūpējas par mums, kā Viņš var pieļaut tik briesmīgas ciešanas? Ja mēs vēlamies saprast un pareizi pielūgt Dievu, mums ir nepieciešama skaidra atbilde uz šo svarīgo jautājumu. Kā lai to atrod?

Mēs aicinām jūs pasūtīt brošūru Vai Dievs patiesībā rūpējas par mums?. Uz šī žurnāla aizmugurējā vāka ir paskaidrots, kā to var izdarīt. Rūpīgi izpētot nodaļas ”Kāpēc Dievs ir pieļāvis ciešanas” un ”Kāds ir bijis dumpja rezultāts?”, jūs varat iegūt atbildi uz minēto jautājumu.

[Attēli 10. lpp.]

Vai jūs tajā visā saskatāt pierādījumu Radītāja eksistencei?