Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Cik bīstami ir ceļot ar autostopu

Cik bīstami ir ceļot ar autostopu

Cik bīstami ir ceļot ar autostopu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

Bija svelmaina 1990. gada vasaras diena. 24 gadus vecais britu tūrists Pols Anjonss stāvēja uz Hjūma autostrādes, kas stiepjas dienvidos no Sidnejas (Austrālija), un mēģināja apturēt kādu no garāmbraucošajām automašīnām. Pols bija pateicīgs, kad kāds svešinieks apstājās un piedāvāja viņam braukt savā auto. Polam pat prātā nenāca, ka šī piedāvājuma pieņemšana viņam gandrīz maksās dzīvību. *

NEKO ļaunu nenojauzdams, Pols apsēdās automašīnas priekšējā sēdeklī un sāka tērzēt ar šoferi. Pēc dažām minūtēm šķietami laipnais šoferis pārvērtās un kļuva agresīvs. Aizbildinoties ar to, ka vēlas no sēdekļa apakšas izņemt audiokasetes, viņš negaidot apstādināja auto. Vīrietis paņēma nevis kasetes, bet šaujamieroci, ko notēmēja Polam krūtīs.

Lai gan šoferis pavēlēja sēdēt, Pols atsprādzēja drošības jostu, izmetās no mašīnas un traucās uz priekšu pa autostrādi, cik vien ātri spēja. Uzbrucējs viņam dzinās pakaļ visu pārējo braucēju acu priekšā. Panācis Polu, vīrietis viņu sagrāba aiz krekla un norāva zemē. Taču Pols atbrīvojās no uzbrucēja un metās pretī kādam automobilim, piespiezdams tā pārbijušos vadītāju — māti, kas veda savus bērnus, — apstāties. Pēc Pola dedzīgajiem lūgumiem sieviete viņu ielaida automašīnā, strauji to apgrieza un steidzīgi brauca prom. Vēlāk atklājās, ka Pola uzbrucējs ir daudzkārtējs slepkava, kas nogalinājis septiņus tūristus, no kuriem daži bija ceļojuši ar autostopiem divatā.

Kāpēc slepkava par saviem upuriem bija izvēlējies tieši tūristus? Kad tika izskatīta šī slepkavas lieta, tiesnesis atzīmēja: ”Visi upuri bija jauni — 19 līdz 22 gadus veci. Viņi visi atradās tālu prom no mājām, un tas nozīmēja, ka viņus ilgāku laiku neviens nemeklētu, ja ar viņiem kaut kas atgadītos.”

Plašas iespējas ceļot

Tagad starptautiskais tūrisms ir pieejams daudz plašākam cilvēku lokam, nekā tas bija tikai dažus gadus iepriekš. Piemēram, piecu gadu laikā ir divkāršojies to austrāliešu skaits, kas apceļo Āziju. Gribēdami uzkrāt pieredzi un izbaudīt piedzīvojumus, ne mazums pusaudžu un jauniešu sēžas lidmašīnās un dodas uz kādu tālu zemi. Lai pēc iespējas taupītu līdzekļus, daudzi no viņiem plāno ceļot ar gadījuma automašīnām. Diemžēl lielākajā daļā pasaules valstu autostops vairs nav tas aizraujošais un samērā drošais pārvietošanās veids, kāds tas bija agrāk. Droši nevar justies ne ceļotāji, ne arī tie, kas uzņem tūristus savās automašīnās.

Optimisms un dedzīga vēlēšanās ceļot nevar aizstāt apdomību un praktiskas zināšanas. ”Jaunieši bieži tik ļoti grib ceļot, ka dodas prom no mājām, pietiekami nesagatavojušies un pilnībā neapzinādamies savu atbildību, kā arī iespējamās briesmas,” teikts kādā brošūrā vecākiem, kas meklē savus bezvēsts pazudušos bērnus.

Brošūrā turpināts: ”Cilvēki, kas dodas darījumu braucienos, ceļo kopā ar tūristu grupu vai ievēro labi izstrādātu maršrutu, reti pazūd. Kā Austrālijā, tā arī citās zemēs lielākā daļa no tiem, kas tiek atzīti par bezvēsts pazudušiem, ir bijuši kājāmgājēji tūristi un tie, kas ceļojuši ar minimāliem līdzekļiem.”

Dažiem, kas nevēlas būt iegrožoti, patīk ceļot bez noteikta maršruta, taču tieši šie cilvēki ir pakļauti vislielākām briesmām, vienalga, vai viņi brauc ar autostopu vai ne. Nezinot tūrista atrašanās vietu, viņa tuvinieki un draugi nespēj palīdzēt, ja notiek kaut kas ārkārtējs. Piemēram, ceļotājs bez samaņas varētu nonākt slimnīcā, bet mājās neviens nenojaustu, kur viņš atrodas.

Regulāri jāsazinās

Grāmatā Highway to Nowhere (Ceļš uz nekurieni) britu žurnālists Ričards Šīrs rakstīja par septiņiem pazudušiem tūristiem, kas bija ceļojuši ar autostopu un ”pēkšņi pārtraukuši sazināties ar saviem ģimenes locekļiem un draugiem”. Protams, sākumā ģimenes locekļi nevar saprast, vai viņu tuvinieks ir pazudis vai vienkārši nedod nekādu ziņu. Tāpēc, kad no ceļotāja vairs nekas nav dzirdams, tuvinieki vilcinās tūlīt pat griezties valsts iestādēs.

Kādas meitenes telefona sarunas ar vecākiem bieži bija aprāvušās pusvārdā, jo viņai bija izbeigusies sīknauda. Tāpēc viņas vecāki piekodināja citām ģimenēm iedot līdzi saviem bērniem telekartes vai citādi parūpēties, lai viņu bērni varētu piezvanīt uz mājām. Varbūt konkrētās jaunietes dzīvību tas nebūtu izglābis, bet regulāra sazināšanās ar tuviniekiem bieži var palīdzēt ceļotājiem vai nu izvairīties no sarežģījumiem, vai tos pārvarēt.

Septiņi tūristi, kas mira varmācīgā nāvē, iespējams, bija lasījuši ceļvežos, ka Austrālija ir viena no drošākajām valstīm pasaulē, kur var braukt ar autostopu. Tomēr viņu piemērs vēlreiz pierāda, ka ceļošana ar autostopu — pat divatā un vienā no ”drošākajām” valstīm — ir pārgalvīga rīcība.

[Zemsvītras piezīme]

^ 3. rk. Jāatzīmē, ka dažās vietās likums aizliedz braukt ar autostopiem.

[Attēls 27. lpp.]

Vecāki aiztaupītu sev daudz raižu, ja parūpētos par to, ka bērni var piezvanīt uz mājām, piemēram, iedotu viņiem līdzi telekartes