Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kājnieku mīnas. Cik dārgi par tām jāmaksā

Kājnieku mīnas. Cik dārgi par tām jāmaksā

Kājnieku mīnas. Cik dārgi par tām jāmaksā

1993. gada 26. decembrī sešgadīgais Augustu gāja pa klajumu, kas atradās netālu no Angolas galvaspilsētas Luandas. Pēkšņi viņš pie kājām ieraudzīja kaut ko spožu. Puika nolēma to pacelt un izpētīt tuvāk. Viena kustība — un mīna sprāga.

Sprādzienā cieta Augustu labās kājas pēda, tāpēc to nācās amputēt. Tagad zēnam ir 12 gadi. Viņš ir akls un lielākoties pārvietojas invalīdu ratiņos.

AUGUSTU sakropļoja kājnieku mīna, kas tā ir nosaukta tāpēc, ka tās iedarbība galvenokārt ir vērsta nevis pret tankiem un cita veida kara tehniku, bet pret cilvēkiem. Kā liecina pieejamie dati, līdz šim ir tikuši ražoti vairāk nekā 350 kājnieku mīnu modeļi vismaz 50 valstīs. Daudzas no mīnām ir domātas, nevis lai cilvēku nogalinātu, bet ievainotu. Kāpēc? Tāpēc, ka ievainotiem karavīriem ir nepieciešama palīdzība un viņu dēļ militārā darbība palēninās, — tātad notiek tieši tas, kas ienaidniekam vajadzīgs. Turklāt ievainoto izmisīgie kliedzieni viņu biedru sirdīs var iedvest bailes. Tāpēc kājnieku mīnas par visefektīvāk izmantotām tiek uzskatītas tad, ja upuri tiek ievainoti (varbūt pat tik smagi, ka ir apdraudēta viņu dzīvība), bet tomēr paliek dzīvi.

Taču, kā bija minēts iepriekšējā rakstā, lielākā daļa kājnieku mīnu upuru ir civiliedzīvotāji, nevis militārpersonas. Tā ne vienmēr ir nejaušība. Grāmatā Landmines—A Deadly Legacy teikts, ka reizēm spridzekļi tiek izmantoti ”tieši civiliedzīvotāju iznīcināšanai, lai radītu tukšas teritorijas, liegtu iespēju iegūt pārtiku, piespiestu cilvēkus doties bēgļu gaitās vai vienkārši izraisītu viņos šausmas”.

Minēsim piemērus. Kambodžas konflikta laikā mīnas tika izvietotas ap ienaidnieka ciemiem un pēc tam uz tiem atklāja artilērijas uguni. Bēgot civiliedzīvotāji ieskrēja tieši mīnu laukos. Lai piespiestu valdību uzsākt sarunas, Sarkanie khmeri izlika mīnas rīsa laukos, izraisot zemkopjos bailes un faktiski paralizējot zemkopību.

Tas, kas 1988. gadā notika Somālijā, iespējams, bija vēl šausmīgāk. Uz Hargeisu tika mestas bumbas, un iedzīvotāji bija spiesti bēgt. Pēc tam karavīri pamestajās mājās izvietoja mīnas. Kad cīņas beidzās un bēgļi atgriezās, noslēptie spridzekļi viņus sakropļoja vai nogalināja.

Taču kājnieku mīnu nodarītais ļaunums neaprobežojas ar atņemtām dzīvībām un sakropļotiem locekļiem. Šo postošo ieroču negatīvā ietekme izpaužas arī citās jomās.

Ekonomikai nodarītie zaudējumi un ietekme uz cilvēku stāvokli sabiedrībā

ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans sacīja: ”Pietiek ar vienu vienīgu kājnieku mīnu — vai pat tikai ar bailēm no tās —, lai netiktu apstrādāts vesels lauks un vesels ciems paliktu bez pārtikas, un tiktu radīts vēl viens šķērslis ceļā uz valsts atjaunošanu un attīstību.” Piemēram, Afganistānā un Kambodžā apstrādātā platība būtu par apmēram 35 procentiem lielāka, ja zemkopji nebaidītos spert kāju uz lauka. Daži riskē. ”Man ir bail no mīnām,” saka kāds zemkopis no Kambodžas, ”bet, ja es neiešu pļaut zāli un cirst bambusus, mēs neizdzīvosim.”

Bieži mīnu sakropļotie cilvēki nonāk smagās materiālās grūtībās. Piemēram, bērnam, kas dzīvo jaunattīstības valstī un desmit gadu vecumā zaudē kāju, dzīves laikā ir nepieciešamas vidēji 15 protēzes, no kurām katra maksā apmēram 125 ASV dolārus. Iespējams, daudziem tas neizklausās īpaši daudz. Bet lielākajai daļai Angolas iedzīvotāju 125 dolāri ir vairāk nekā trīs mēnešu alga!

Padomāsim arī par to, cik slikti ķermeņa sakropļojumi atsaucas uz cilvēka stāvokli sabiedrībā. Kādas Āzijas valsts iedzīvotāji, piemēram, baidās saieties ar cilvēkiem, kam ir izdarīta amputācija, jo pastāv uzskats, ka tie ”nes nelaimi”. Laulības sakropļotajiem cilvēkiem var kļūt par neaizsniedzamu sapni. ”Es nedomāju par laulībām,” saka kāds angolietis, kam kājnieku mīnas sprādziena radīto ievainojumu dēļ bija jāamputē kāja. ”Sievietēm ir vajadzīgi vīrieši, kas var strādāt.”

Ir saprotams, ka daudzi no mīnu sakropļotajiem cilvēkiem mokās ar mazvērtības sajūtu. ”Es vairs nespēju pabarot savu ģimeni,” atzīst kāds kambodžietis, ”un tas man liek justies nožēlojami.” Dažkārt šādas izjūtas ir pat mokošākas par pašu locekļa zaudējumu. ”Es uzskatu, ka galvenokārt esmu cietis emocionāli,” saka Artūrs no Mozambikas. ”Daudzreiz mani sadusmoja tas vien, ka kāds uz mani paskatījās. Man šķita, ka nevienam vairs nav nekādas cieņas pret mani un man nekad vairs nebūs normālas dzīves.” *

Ko var teikt par atmīnēšanu?

Pēdējos gados ir daudz darīts, lai pamudinātu valstis aizliegt kājnieku mīnas. Vairāku valstu valdības jau ir ķērušās pie bīstamā uzstādīto mīnu likvidēšanas darba. Taču eksistē vairākas problēmas. Pirmkārt, mīnu likvidācija prasa laiku, jo atmīnēšana norit ārkārtīgi lēni. Atmīnētāji ir aptuveni aprēķinājuši, ka mīnas neitralizēšana prasa simtreiz vairāk laika nekā tās uzstādīšana. Otrkārt, tam ir nepieciešams daudz līdzekļu. Pati mīna maksā 3 līdz 15 dolārus, bet tās likvidācija var izmaksāt līdz pat 1000 dolāriem.

Tāpēc pilnīga mīnu iznīcināšana šķiet nepaveicams uzdevums. Piemēram, lai likvidētu visas Kambodžā izvietotās mīnas, katram tās iedzīvotājam vairākus gadus būtu jāziedo šim mērķim visi savi ienākumi. Ir aprēķināts, ka pat tad, ja līdzekļu būtu pietiekami, visu mīnu neitralizēšana prasītu gadsimtu. Domājot par pasauli kopumā, paveras vēl drūmāka aina. Kā liecina aprēķini, visas planētas attīrīšanai, izmantojot pašreizējo tehnoloģiju, ir nepieciešami 33 miljardi dolāru un vairāk nekā tūkstoš gadu.

Tiesa, tiek piedāvātas arī dažādas novatoriskas atmīnēšanas metodes — no augļu mušu izmantošanas, tās ģenētiski pārveidojot, lai tās uzietu sprāgstvielas, līdz gigantiskas, pa radio vadāmas tehnikas lietošanai, ar kuras palīdzību ir iespējams atmīnēt 2 hektārus stundā. Taču, visticamāk, paies ilgāks laiks līdz šo metožu plašai izmantošanai, turklāt tās būs pieejamas vienīgi pašām bagātākajām valstīm.

Tāpēc lielākajā daļā valstu mīnu atmīnēšana norit pa vecam. Cilvēks lēni lien uz vēdera, ar nūju savā priekšā pārbaudot centimetru pa centimetram. Šādi darbojoties, dienā tiek attīrīti 20 līdz 50 kvadrātmetri. Vai tas ir saistīts ar risku? Jā, protams. 5000 mīnu neitralizēšana prasa viena sapiera dzīvību, bet divi tiek ievainoti.

Centieni apvienotiem spēkiem panākt kājnieku mīnu likvidāciju

1997. gada decembrī daudzu valstu pārstāvji parakstīja Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzkrāšanas, ražošanas un transportēšanas aizliegumu un to iznīcināšanu. Šī konvencija tiek dēvēta arī par Otavas konvenciju. ”Tas ir sasniegums, kam nav precedenta ne starptautiskajos likumos par atbruņošanos, ne humanitārajās tiesībās,” sacīja Kanādas premjerministrs Žans Kretjēns. * Tomēr aptuveni 60 valstis, kuru vidū ir arī pasaules lielākās kājnieku mīnu ražotājas, vēl nav parakstījušas šo konvenciju.

Vai ar Otavas konvencijas palīdzību izdosies likvidēt kājnieku mīnu draudus? Kaut kādā mērā droši vien izdosies. Tomēr daudzi ir noskaņoti skeptiski. ”Pat ja visas pasaules valstis ievērotu Otavas konvenciju,” atzīmē viens no organizācijas Handicap International (Francija) direktoriem Klods Simono, ”tas būtu tikai viens solis ceļā uz planētas atbrīvošanu no visām briesmām, ko sevī slēpj mīnas.” Kāpēc? ”Miljoniem mīnu paliktu ieraktas zemē, pacietīgi gaidīdamas savus upurus,” Simono saka.

Kara vēsturnieks Džons Kīgans norāda uz vēl kādu faktoru. Pēc viņa vārdiem, kara saknes ”iesniedzas cilvēka sirds visapslēptākajos dziļumos, ..kur valda lepnums, kur visu nosaka emocijas, kur instinkts ir pavēlnieks”. Konvencijas nevar likvidēt tik dziļi iesakņojušās cilvēku īpašības kā naids un alkatība. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēkus vienmēr apdraudēs kājnieku mīnas?

[Zemsvītras piezīmes]

^ 13. rk. Vairāk informācijas par to, kā risināt ar locekļa zaudējumu saistītās problēmas, var atrast rakstu sērijā ”Cerība invalīdiem”, kas bija publicēta 1999. gada 8. jūnija Atmostieties! 3.—​10. lappusē.

^ 20. rk. Konvencija stājās spēkā 1999. gada 1. martā. Līdz 2000. gada 6. janvārim to bija parakstījušas 137 valstis un ratificējušas 90 no tām.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Divkārša peļņa?

Ja kāds ražojums nodara kaitējumu, par to ir atbildīgs šīs produkcijas ražotājs — tas ir viens no ražošanas pamatprincipiem. Tāpēc Lū Makgrats no Mīnu konsultatīvās grupas norāda, ka kompānijām, kas ir guvušas peļņu no kājnieku mīnu ražošanas, nāktos maksāt kompensācijas. Taču, lai cik tas būtu paradoksāli, daudzi mīnu ražotāji gūst ienākumus arī no mīnu likvidācijas. Piemēram, kā liecina ziņojumi, kāda Vācijas firma, kas agrāk bija nodarbojusies ar mīnu ražošanu, ir saņēmusi 100 miljonus ASV dolāru vērtu kontraktu atmīnēšanas darbu veikšanai Kuveitā. Savukārt kontraktu 7,5 miljonu ASV dolāru vērtībā Mozambikas galveno ceļu attīrīšanai saņēma trīs kompāniju apvienība, no kurām divas ir nodarbojušās ar mīnu izstrādāšanu.

Pēc dažu domām, ir augstākajā mērā amorāli, ka kompānijas, kas ražo kājnieku mīnas, pašas arī nopelna, mīnas likvidējot, jo tādā veidā tās faktiski gūst divkāršu peļņu. Jebkurā gadījumā gan kājnieku mīnu ražošana, gan to neitralizēšana joprojām ir ienesīgs bizness.

[Shēma 5. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Vidējais mīnu skaits uz vienu kvadrātkilometru deviņās valstīs, kurās mīnu ir visvairāk

BOSNIJA un HERCEGOVINA 59

KAMBODŽA 55

HORVĀTIJA 53

ĒĢIPTE 23

IRĀKA 23

AFGANISTĀNA 15

ANGOLA 12

IRĀNA 10

RUANDA 10

[Norāde par autortiesībām]

Avots: Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības lietu departaments, 1996. gads

[Attēli 7. lpp.]

Kambodžā izvietoti spilgti plakāti, kas brīdina, ka teritorija ir mīnēta

5000 mīnu neitralizēšana prasa viena sapiera dzīvību, bet divi tiek ievainoti

[Norādes par autortiesībām]

Fons: © ICRC/Paul Grabhorn

© ICRC/Philippe Dutoit

© ICRC/Till Mayer