Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Evolūcija. Mīti un fakti

Evolūcija. Mīti un fakti

”Evolūcija ir tikpat neapstrīdams fakts kā tas, ka saule ir karsta,” apgalvo profesors Ričards Dokinss, ievērojams zinātnieks evolucionists.16 Eksperimenti un tieši novērojumi, protams, apstiprina, ka saule ir karsta. Bet vai eksperimenti un tieši novērojumi tikpat neapšaubāmi apstiprina arī evolūcijas teoriju?

Pirms atbildam uz šo jautājumu, ir nepieciešams kāds precizējums. Daudzi zinātnieki ir novērojuši, ka laika gaitā dzīvo organismu pēcnācēji var nedaudz mainīties. Piemēram, suņu audzētāji selekcijas ceļā var iegūt no saviem suņiem pēcnācējus ar īsākām kājām vai garāku spalvu. * Zinātnieki šādas nelielas pārmaiņas apzīmē ar terminu ”mikroevolūcija”.

Taču evolucionisti māca, ka miljardiem gadu gaitā niecīgās izmaiņas ir uzkrājušās no paaudzes paaudzē un galu galā izraisījušas tās milzīgās pārmaiņas, kas bija vajadzīgas, lai zivs pārtaptu par abinieku un pērtiķveidīgs radījums — par cilvēku. Šīs hipotētiskās liela mēroga pārmaiņas zinātnieki sauc par makroevolūciju.

Čārlzs Darvins un viņa grāmata Sugu izcelšanās

 Piemēram, Čārlzs Darvins uzskatīja, ka mazās izmaiņas, kuras mēs varam novērot, ir pierādījums tam, ka dabā ir iespējamas arī daudz lielākas izmaiņas, kuras neviens nav novērojis.17 Viņš apgalvoja, ka ļoti ilgā laikā sākotnējās nedaudzās, tā dēvētās primitīvās dzīvības formas palēnām ir evolucionējušas — ar ”ārkārtīgi mazu pārgrozību” palīdzību —, līdz no tām ir attīstījušās miljoniem dzīvības formu, kas šodien sastopamas uz zemes.18

Daudziem šāds apgalvojums šķiet visnotaļ loģisks. ”Ja jau sugas * robežās var notikt mazas izmaiņas,” viņi spriež, ”kāpēc tad ilgā laikposmā evolūcija nevarētu radīt lielas izmaiņas?” Taču īstenībā evolūcijas mācība balstās uz trim aplamiem pieņēmumiem. Kādi tie ir?

Pirmais mīts. Mutācijas sagādā izejmateriālu jaunu sugu tapšanai. Mācība par makroevolūciju balstās uz apgalvojumu, ka mutācijas — gadījuma rakstura izmaiņas ģenētiskajā materiālā — spēj radīt ne tikai jaunas sugas, bet arī pavisam jaunas augu un dzīvnieku dzimtas.19

Mutācijas var mainīt augu pazīmes (piemēram, šim mutantam ir lielāks zieds), bet tikai zināmās robežās

Fakti. Daudzas augu un dzīvnieku pazīmes nosaka informācija, ko satur to ģenētiskais kods, kas ieslēgts katras šūnas kodolā. * Zinātnieki ir konstatējuši, ka mutācijas var radīt variācijas dzīvo organismu pēcnācējos. Bet vai tās tiešām rada jaunas sugas? Ko atklāj rezultāti, kas gūti gadsimtu ilgos pētījumos ģenētikas jomā?

20. gadsimta 30. gadu beigās zinātnieki ar lielu entuziasmu uzņēma jaunu ideju. Viņi jau bija pārliecināti, ka dabiskā izlase — process, kurā vislielākās izredzes izdzīvot un atstāt pēcnācējus ir videi vislabāk pielāgotajiem organismiem, — uz spontāno mutāciju radītā materiāla pamata var izveidot jaunas augu sugas. Tāpēc viņi nosprieda, ka cilvēki ar mākslīgās izlases palīdzību, mērķtiecīgi atlasot mutantus organismus ar vērtīgām īpašībām, to paveiks vēl sekmīgāk. ”Biologus kopumā, bet jo īpaši ģenētiķus un selekcionārus, pārņēma īsta eiforija,” stāstīja Maksa Planka Augu selekcijas institūta (Vācija) ģenētiķis Volfs-Ekehards Lēnigs *. Kas viņus tā sajūsmināja? V. E. Lēnigs,  kas ap 30 gadu ir veltījis augu mutāciju pētījumiem, paskaidroja: ”Zinātnieki domāja, ka ir pienācis laiks radikāli mainīt tradicionālās selekcijas metodes. Viņi cerēja, ka, inducējot mutācijas un atlasot derīgās, viņi spēs radīt jaunus, uzlabotus augus un dzīvniekus.”20 Daži pat cerēja radīt gluži jaunas sugas.

Mutantas augļu mušas, lai gan kroplīgas, joprojām ir augļu mušas

ASV, Āzijā un Eiropā zinātnieki sāka īstenot dārgas izpētes programmas, izmantojot metodes, ar kuru palīdzību viņi cerēja paātrināt evolūciju. Vairāk nekā četrus gadu desmitus ritēja intensīvi pētījumi, bet kādi bija rezultāti? ”Tika iztērēti milzīgi līdzekļi,” saka biologs Pēters fon Zengbušs, ”tomēr mēģinājumi ar apstarošanas palīdzību izaudzēt aizvien ražīgākas šķirnes lielākoties cieta neveiksmi.”21 V. E. Lēnigs norāda: ”Līdz 20. gadsimta 80. gadiem zinātnieku cerības un sajūsma visā pasaulē bija izplēnējušas. Mutagēnā selekcija kā atsevišķs pētījumu virziens rietumu valstīs tika atmesta. Gandrīz visi mutanti.. aizgāja bojā vai bija vārgāki nekā dabiskās formas.” *

Dati, kas iegūti aptuveni simt gados, kopš turpinās mutāciju izpēte, kā arī 70 gadu ilgajos mākslīgās mutaģenēzes pētījumos, ļauj zinātniekiem izdarīt konkrētus secinājumus par mutāciju spēju radīt jaunas sugas. Izpētījis faktus, V. E. Lēnigs atzīst: ”Mutācijas nespēj pārvērst kādu [augu vai dzīvnieku] sugu par citu, pilnīgi jaunu sugu. Šis secinājums saskan gan ar visu 20. gadsimta mutāciju pētījumos uzkrāto pieredzi un gūtajiem rezultātiem, gan ar varbūtības likumiem.”

Tātad pierādījumi liecina, ka mutācijas nevar likt vienai sugai attīstīties par citu, jaunu sugu. V. E. Lēnigs savos pētījumos ir nonācis pie secinājuma, ka ”starp ģenētiski pareizi definētām sugām pastāv reālas barjeras, ko nejaušas mutācijas nevar ne nojaukt, ne pārkāpt”.22

Uz ko tas viss norāda? Ja augstu kvalificēti zinātnieki, mākslīgi izraisīdami mutācijas un mērķtiecīgi atlasīdami derīgās, tomēr nespēj radīt jaunas sugas, vai šķiet ticami, ka procesam, kam nav nekāda saprāta, gan tas ir pa spēkam? Ja no pētījumiem izriet, ka mutācijas nevar pārvērst vienu sugu par kādu citu, kā tad īsti ir notikusi hipotētiskā makroevolūcija?

Otrais mīts. Dabiskās izlases ceļā veidojas jaunas sugas. Darvins ticēja, ka process, ko viņš nosauca par dabisko izlasi, sekmē vides apstākļiem piemērotāko dzīvības formu saglabāšanos, turpretī sliktāk pielāgotās formas ar laiku izmirst. Mūsdienu evolucionisti māca, ka, sugām izplatoties un populācijām nonākot izolācijā, dabiskā izlase veicina to īpatņu izdzīvošanu, kurus gēnu mutācijas ir padarījušas par vispiemērotākajiem jaunajiem apstākļiem. Saskaņā ar evolucionistu apgalvojumu, šī procesa rezultātā no izolētajām grupām galu galā attīstās jaunas sugas.

Fakti. Kā tikko bija minēts, pētījumi visai pārliecinoši norāda uz to, ka mutācijas nespēj radīt pilnīgi jaunus augus un dzīvniekus. Bet kādus pierādījumus evolucionisti min, lai pamatotu apgalvojumu, ka dabiskā izlase saglabā un uzkrāj labvēlīgās mutācijas, ar laiku radot jaunas sugas? ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas brošūrā, kas izdota 1999. gadā, kā pārliecinošs piemērs ir minētas ”13 žubīšu sugas, kuras Darvins  pētīja Galapagu salās un kuras tagad pazīstamas kā Darvina žubītes”.23

20. gadsimta 70. gados pētnieku grupa Prinstonas universitātes (ASV) zinātnieku Pītera un Rozmarijas Grāntu vadībā sāka pētīt šos putnus un konstatēja, ka pēc sausuma gada veiksmīgāk izdzīvoja tās žubītes, kurām bija nedaudz lielāki knābji nekā citām. Tā kā knābja lielums un forma ir viens no galvenajiem kritērijiem, pēc kuriem tiek noteiktas minētās 13 sugas, zinātnieki pieņēma, ka šis atklājums ir ļoti svarīgs. ”Grānti ir aprēķinājuši, ka tad, ja sausums piemeklē salas aptuveni reizi 10 gados, pietiktu ar kādiem 200 gadiem, lai rastos jauna žubīšu suga,” stāstīts Zinātņu akadēmijas brošūrā.24

Taču brošūrā nav pieminēts, ka turpmākajos gados pēc sausuma populācijā atkal sāka dominēt žubītes ar mazākajiem knābīšiem. Pētnieki atklāja, ka, klimatiskajiem apstākļiem uz salām svārstoties, vienu gadu dominēja žubītes ar lielākajiem knābjiem, bet citu gadu — ar mazākajiem. Viņi arī ievēroja, ka dažas no žubīšu ”sugām” krustojas savā starpā un rada pēcnācējus, kas izdzīvo veiksmīgāk par vecākiem. Grānti secināja, ka tad, ja krustošanās turpināsies, divas ”sugas” var saplūst vienā.25

Labākajā gadījumā Darvina žubītes pierāda, ka suga spēj pielāgoties klimatiskām izmaiņām

Kā tad īsti ir: vai dabiskā izlase tiešām var radīt pilnīgi jaunas sugas? Jau pirms vairākiem gadu desmitiem evolucionārais biologs Džordžs Viljamss apšaubīja pieņēmumu, ka dabiskajai izlasei ir šāda vara.26 1999. gadā evolucionists Džefrijs Švarcs rakstīja, ka dabiskā izlase acīmredzot var palīdzēt sugām pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, bet tā nerada neko jaunu.27

Galapagu salu žubītes patiešām nekļūst ne par ko jaunu — tās ir un paliek žubītes. Un fakts, ka to ”sugas” krustojas savā starpā, liek apšaubīt metodes, ko daži evolucionisti izmanto, lai nošķirtu sugas. Turklāt piemērs ar žubītēm uzskatāmi parāda, ka pat cienījamas zinātniskas iestādes mēdz tendenciozi atspoguļot faktus.

 Trešais mīts. Fosilijas liecina par makroevolucionārām pārmaiņām. Minētā Zinātņu akadēmijas brošūra lasītājiem rada iespaidu, ka zinātnieku atrastās fosilijas sniedz vairāk nekā pietiekamus makroevolūcijas pierādījumus. Tajā sacīts: ”Ir atklāts tik daudz starpformu starp zivīm un abiniekiem, abiniekiem un rāpuļiem, rāpuļiem un zīdītājiem, kā arī starp dažādajiem primātu attīstības posmiem, ka bieži vien ir grūti pilnīgi precīzi identificēt, kurā brīdī ir notikusi pāreja no vienas konkrētas sugas otrā.”28

Fakti. Šāds kategorisks apgalvojums ir diezgan pārsteidzošs. Kāpēc? Piemēram, paleontologs Nailss Eldredžs, kas ir pārliecināts evolucionists, atzīst, ka fosilijas liecina nevis par pakāpenisku pārmaiņu uzkrāšanos, bet gan par ilgiem laikposmiem, kad ”lielākajā daļā sugu nav uzkrājušās tikpat kā nekādas evolucionāras izmaiņas”. *29

Spriežot pēc fosilijām, visas galvenās dzīvnieku grupas ir radušās pēkšņi un palikušas gandrīz nemainīgas

Zinātnieki ir atraduši un reģistrējuši aptuveni 200 miljonus lielu fosiliju un miljardiem sīku fosiliju. Pēc daudzu speciālistu atzinuma, šis plašais un detalizētais pierādījumu klāsts liecina, ka visas galvenās dzīvnieku grupas ir radušās pēkšņi un palikušas gandrīz nemainīgas, turklāt daudzas sugas ir izzudušas tikpat strauji kā parādījušās.

Ticības jautājums

Kāpēc daudzi ievērojami evolucionisti uzstāj, ka makroevolūcija ir neapšaubāms fakts? Pazīstamais evolucionists Ričards Levontins atklāti rakstīja, ka daudzi zinātnieki ir gatavi atzīt par pareiziem nepierādītus zinātniskus pieņēmumus, jo viņi ”turas pie kādas jau iepriekš pieņemtas pārliecības — pie materiālisma” *. Norādīdams uz to, kāpēc liela daļa zinātnieku atsakās kaut vai tikai apsvērt iespēju, ka varētu pastāvēt saprātīgs Radītājs, R. Levontins izteicās: ”Mēs nevaram pieļaut, ka mūsu durvīs sprauktos iekšā kaut kāda ”dievišķa kāja”.”30

Žurnālā Scientific American bija citēti sociologa Rodnija Stārka vārdi: ”Veselus 200 gadus ir kultivēts uzskats, ka tad, ja tu vēlies būt zinātnieks, tavam prātam jābūt brīvam no reliģijas važām.” R. Stārks norādīja, ka zinātniskās pētniecības iestādēs ”reliģiozi cilvēki tur muti ciet”.31

Lai pieņemtu makroevolūcijas mācību, ir jātic, ka zinātnieki, kas ir agnostiķi vai ateisti, neļauj savai personiskajai pārliecībai ietekmēt to, kā viņi interpretē zinātniskos atklājumus. Ir jātic, ka mutācijas un dabiskā izlase ir radījušas visas daudzveidīgās un sarežģītās dzīvības formas, kaut arī gadsimtu ilgos pētījumos ir konstatēts, ka mutācijas nevienu vienīgu pareizi definētu sugu nav pārvērtušas par kaut ko pilnīgi jaunu. Tāpat ir jātic, ka visi dzīvie organismi ir pakāpeniski attīstījušies no kopīga senča, lai gan fosilijas sniedz daudz pierādījumu, ka galvenās augu un dzīvnieku grupas ir parādījušās pēkšņi un pat miljardiem gadu laikā nav evolucionējušas par cita veida augiem un dzīvniekiem. Vai izklausās, ka šāda pārliecība ir balstīta uz reāliem faktiem? Vai drīzāk tas nav ticības jautājums?

^ 3. rk. Suņu audzētāju panāktās izmaiņas bieži vien rada gēnu funkciju traucējumi. Viens piemērs ir takši, kas ir tik mazi tāpēc, ka tiem ir traucēta normāla skrimšļu attīstība un līdz ar to veidojas punduraugums.

^ 6. rk. Šajā nodaļā bieži ir minēts vārds ”suga”, taču jāatzīmē, ka Bībelē, Pirmajā Mozus grāmatā, nav runāts par sugām šī vārda zinātniskajā nozīmē. Parasti tur ir lietots plašāks apzīmējums ”kārta”, kas arī nav izmantots kā zinātnisks termins. Bieži vien tas, ko zinātnieki nosauc par jaunu sugu veidošanos evolūcijas procesā, ir tikai variācijas Bībelē minēto ”kārtu” ietvaros.

^ 8. rk. Pētījumi liecina, ka šūnas citoplazma, membrānas un citas struktūras arī ietekmē organisma veidošanos.

^ 9. rk. V. E. Lēnigs tic, ka dzīvība ir radīta. Viņa komentāri, kas šeit citēti, pauž viņa personiskās domas, nevis Maksa Planka Augu selekcijas institūta oficiālo viedokli.

^ 10. rk. Mākslīgās mutaģenēzes eksperimentos atkārtoti tika konstatēts, ka laika gaitā jaunu mutantu skaits nemitīgi samazinās un regulāri rodas viena un tā paša tipa mutanti. Turklāt no iegūtajiem augu mutantiem mazāk par procentu tika atlasīti tālākai izpētei, un no tiem tikai nepilns procents uzrādīja saimnieciski vērtīgas īpašības. Nevienu jaunu sugu tā arī neizdevās radīt. Dzīvnieku mutagēnajā selekcijā rezultāti bija vēl sliktāki, tāpēc zinātnieki no tās atteicās pavisam.

^ 21. rk. Pat tie nedaudzie fosiliju piemēri, uz kuriem zinātnieki atsaucas kā uz evolūcijas pierādījumiem, raisa strīdus. Skat. brošūru The Origin of Life—Five Questions Worth Asking (Dzīvības izcelsme. Pieci jautājumi, ko vērts uzdot), 22.—29. lpp. (angļu, krievu u.c. val.); izdevuši Jehovas liecinieki.

^ 24. rk. Šajā kontekstā vārds ”materiālisms” apzīmē uzskatu, ka fiziskā matērija ir primārā realitāte un ka viss pastāvošais, arī dzīvība, ir radies bez augstāku spēku iejaukšanās.