Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Tuvojieties Jehovam

 15. NODAĻA

Jēzus ”nodibina taisnību virs zemes”

Jēzus ”nodibina taisnību virs zemes”

1., 2. Kādā situācijā Jēzus sadusmojās, un kāpēc tā notika?

BIJA manāms, ka Jēzus ir dusmīgs, un tam bija pamatots iemesls. Iespējams, nav viegli iztēloties Jēzu noskaitušos, ņemot vērā, ka viņš bija ļoti lēnprātīgs cilvēks. (Mateja 21:5.) Protams, viņš pilnībā saglabāja savaldību, jo viņa dusmas bija taisnīgas. * Bet kas bija saniknojis šo miermīlīgo cilvēku? Tā bija liela netaisnība.

2 Templis, kas atradās Jeruzalemē, Jēzum bija ļoti dārgs. Tā bija vienīgā svētā vieta pasaulē, kas bija veltīta viņa debesu Tēva pielūgsmei. Ebreji no daudzām zemēm mēroja tālu ceļu, lai tur pielūgtu Dievu. Nāca pat dievbijīgi cittautieši, kuri drīkstēja ieiet tempļa pagalmā, kas bija atvēlēts viņiem. Bet neilgi pēc savas kalpošanas sākuma Jēzus, iegājis tempļa teritorijā, ieraudzīja kaut ko briesmīgu. Šī vieta vairāk līdzinājās tirgum, nevis pielūgsmes namam! Tā bija pilna ar tirgotājiem un naudas mijējiem. Kāpēc to varēja nosaukt par netaisnību? Šiem cilvēkiem Dieva templis bija tikai vieta, kur iedzīvoties uz citu rēķina un tos aplaupīt. (Jāņa 2:14.)

3., 4. Kā Jehovas namā alkatīgi cilvēki iedzīvojās uz citu rēķina, un ko Jēzus izdarīja, labodams situāciju?

3 Reliģiskie vadītāji bija noteikuši, ka tempļa nodokļa nomaksai drīkst izmantot tikai viena konkrēta veida monētas. Lai iegūtu šīs monētas, apmeklētājiem bija jāmaina nauda, un naudas mijēji, uzstādījuši savus galdus tieši  templī, par katru maiņu pieprasīja samaksu. Ienesīga bija arī tirgošanās ar dzīvniekiem. Tempļa apmeklētāji, kas vēlējās nest upurus, varēja iegādāties dzīvniekus no jebkura tirgotāja pilsētā, taču tempļa kalpotāji šos upurus varēja arī nepieņemt, pasludinot tos par nederīgiem. Toties upuri, kas bija pirkti tempļa teritorijā, noteikti tika pieņemti. Līdz ar to cilvēki bija atkarīgi no tirgotājiem, un tie reizēm noteica pārmērīgi lielas cenas. * Tā jau bija nevis vienkārši iedzīvošanās, bet īsta laupīšana!

”Nesiet to projām!”

4 Jēzus nevarēja izturēt šādu netaisnību. Tas taču bija viņa Tēva nams! Savijis no auklām pātagu, viņš izdzina liellopus un aitas ārā no tempļa. Pēc tam viņš piegāja pie naudas mijējiem un apgāza to galdus. Iedomājieties, kā tas varēja izskatīties, kad visdažādākās monētas aizripoja uz visām pusēm pa marmora grīdu! Jēzus stingri pavēlēja baložu pārdevējiem: ”Nesiet to projām!” (Jāņa 2:15, 16.) Šķiet, neviens neuzdrīkstējās neko iebilst šim bezbailīgajam cilvēkam.

Dēls līdzinās Tēvam

5.—7. a) Kā Jēzus dzīve pirms kļūšanas par cilvēku ietekmēja viņa viedokli par taisnīgumu, un ko var mācīties, domājot par viņa dzīvi? b) Kā Kristus ir vērsies pret netaisnību jautājumā par Jehovas augstāko varu un viņa vārdu?

5 Protams, tirgotāji atgriezās. Aptuveni trīs gadus vēlāk Jēzus atkal vērsās pret to pašu netaisnību un citēja Jehovas vārdus, kuros bija nosodīti tie, kas bija padarījuši Jehovas namu par ”laupītāju bedri”. (Lūkas 19:46; Jeremijas 7:11.) Kad Jēzus redzēja, ka alkatīgi cilvēki iedzīvojas uz  citu rēķina un ka Dieva templis tiek izmantots necienīgi, viņš jutās tieši tāpat kā viņa Tēvs. Par to arī nebūtu jābrīnās, jo neskaitāmus miljonus gadu Jēzus bija mācījies no sava debesu Tēva un pa šo laiku bija ieguvis tieši tādu pašu viedokli par taisnīgumu kā Jehovam. Tātad, ja vēlamies iegūt skaidru priekšstatu par Jehovas taisnīgumu, nav nekā labāka kā pārdomāt Jēzus Kristus dzīvi. (Jāņa 14:9, 10.)

6 Jehovas vienpiedzimušais Dēls bija klāt, kad Sātans netaisnīgi apsūdzēja Dievu Jehovu melos un apšaubīja viņa valdīšanas taisnīgumu. Tā bija nekaunīga apmelošana. Dēls dzirdēja arī apgalvojumu, ko Sātans izteica vēlāk, — ka neviens nekalpošot Jehovam nesavtīgi, aiz mīlestības. Šie nepatiesie apvainojumi noteikti dziļi sāpināja taisnīgo Dēlu. Viņš, jādomā, bija ārkārtīgi saviļņots, uzzinot, ka viņam būs liela nozīme šo apgalvojumu atspēkošanā. (2. Korintiešiem 1:20.) Kā tas notika?

7 Kā uzzinājām 14. nodaļā, Jēzus Kristus deva galīgo, izšķirīgo atbildi uz Sātana izteikto apvainojumu, ka Jehovas radītās būtnes nepalikšot viņam uzticīgas. Tā Jēzus radīja priekšnoteikumus tam, lai vēlāk pilnībā tiktu apstiprinātas Jehovas tiesības uz augstāko varu un tiktu svētīts viņa vārds. Būdams Jehovas iecelts Valdnieks, Jēzus drīz visā Visumā nodibinās Dieva taisnīgumu. (Apustuļu darbi 5:31.) Arī viņa dzīve uz zemes atspoguļoja Dieva taisnīgumu. Jehova par viņu teica: ”Es likšu uz viņu savu garu, un tas pasludinās tautām tiesu.” (Mateja 12:18.) Kā Jēzus piepildīja šos vārdus?

Jēzus pasludina ”tiesu”

8.—10. a) Kā jūdu reliģisko vadītāju mutvārdu likumi veicināja nicīgu attieksmi pret neebrejiem un sievietēm? b) Kā mutvārdu likumi padarīja Jehovas likumu par sabatu apgrūtinošu?

8 Jēzus mīlēja Jehovas bauslību un dzīvoja pēc tās, bet tālaika reliģiskie vadītāji sagrozīja bauslību un skaidroja  to nepareizi. Jēzus viņiem sacīja: ”Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! ..jūs.. atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību.” (Mateja 23:23.) Šie Dieva bauslības skolotāji nevis palīdzēja cilvēkiem saprast, kas ir taisnīgums, bet, gluži otrādi, radīja nepareizu priekšstatu par Dieva taisnīgumu. Apskatīsim dažus piemērus, kā viņi to darīja.

9 Jehova savai tautai bija devis norādījumu neveidot ciešas attiecības ar apkārtējām pagānu tautām. (1. Ķēniņu 11:1, 2.) Taču fanātiski reliģiskie vadītāji skubināja cilvēkus izturēties pret visiem cittautiešiem ar nicinājumu. Mišnā pat bija iekļauts šāds likums: ”Liellopus nedrīkst atstāt neebrejiem piederošā iebraucamā vietā, jo viņi ir turami aizdomās par kopošanos ar dzīvniekiem.” Šādi aizspriedumi, kas tika attiecināti uz visiem neebrejiem, bija netaisnīgi un bija pilnīgā pretrunā ar Mozus bauslības garu. (3. Mozus 19:34.) Citi cilvēku izveidoti likumi noniecināja sievietes. Mutvārdu likumos bija teikts, ka sievai jāiet aiz vīra, nevis viņam līdzās. Vīrietis nedrīkstēja sarunāties ar sievieti citu cilvēku sabiedrībā, pat ar savu sievu ne. Sievietēm, tāpat kā vergiem, nebija tiesību liecināt tiesā. Pastāvēja pat lūgšana, kurā vīrieši pateicās Dievam par to, ka viņi nav sievietes.

10 Dieva bauslība pazuda aiz neskaitāmajiem likumiem un noteikumiem, ko bija izdomājuši reliģiskie vadītāji. Likumā par sabatu, piemēram, vienkārši bija aizliegts strādāt sabatā, lai šo dienu varētu veltīt Dieva pielūgsmei, garīgiem pasākumiem un atpūtai. Bet farizeji padarīja šo likumu apgrūtinošu, patvaļīgi noteikdami, kas tieši jāuzskata par ”darbu”. Par darbu tika nosauktas 39 dažādas darbības, starp kurām bija ražas ievākšana un medīšana. Šāds iedalījums radīja neskaitāmus jautājumus. Ja cilvēks sabatā nospieda blusu, vai tas nozīmēja, ka viņš ir medījis? Ja viņš, ejot garām labības laukam, noplūca saujā graudus, vai viņš bija ievācis ražu? Vai slimnieka izdziedināšanu varēja  uzskatīt par strādāšanu? Atbildes uz šādiem jautājumiem tika dotas ar striktu, detalizētu noteikumu palīdzību.

11., 12. Kā Jēzus darīja zināmu, ka viņš nepiekrīt farizeju izdomātajiem likumiem, kas nebija balstīti uz Rakstiem?

11 Kā Jēzus šādā gaisotnē varēja palīdzēt cilvēkiem saprast, kas ir taisnīgums? Gan ar savām mācībām, gan ar savu rīcību viņš drosmīgi nostājās pret reliģiskajiem vadītājiem. Vispirms apskatīsim Jēzus mācības. Viņš bez aplinkiem nosodīja neskaitāmos cilvēku izdomātos likumus, teikdams: ”[Jūs iznīcināt] Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši.” (Marka 7:13.)

12 Jēzus atklāti mācīja, ka farizeji nepareizi skaidro likumu par sabatu un ka patiesībā viņi nemaz nesaprot šī likuma jēgu. Mesija, kā paskaidroja Jēzus, ir ”kungs arī par sabatu”, tāpēc viņam ir tiesības sabatā dziedināt cilvēkus. (Mateja 12:8.) Lai uzsvērtu šo domu, Jēzus sabatā atklāti veica brīnumainas dziedināšanas. (Lūkas 6:7—10.) Šādas dziedināšanas bija norāde uz to, ka Jēzus savas tūkstoš gadu valdīšanas laikā dziedinās cilvēkus visā pasaulē. Pati tūkstošgade būs izcils Sabats, un tad visi Dievam uzticīgie cilvēki beidzot varēs atpūsties no ilgajām pūlēm zem grēka un nāves nastas.

13. Kāds likums stājās spēkā pēc Kristus kalpošanas uz zemes, un kā tas atšķīrās no iepriekšējā?

13 Jēzus pasludināja tiesu arī tādā ziņā, ka pēc tam, kad viņš bija beidzis kalpošanu uz zemes, stājās spēkā jauns likums — ”Kristus likums”. (Galatiešiem 6:2.) Atšķirībā no iepriekšējā likuma, Mozus bauslības, šo jauno likumu lielākoties veidoja nevis rakstītas pavēles, bet principi. Tomēr tajā bija ietvertas arī dažas tiešas pavēles, un vienu no tām Jēzus nosauca par ”jaunu bausli”. Jēzus mācīja savus sekotājus mīlēt citam citu, tāpat kā viņš tos bija mīlējis. (Jāņa 13:34, 35.) Pašaizliedzīgai mīlestībai bija jākļūst par zīmi, pēc kuras varētu pazīt visus, kas dzīvo pēc ”Kristus likuma”.

 Taisnīgums darbībā

14., 15. Kā kļuva redzams, ka Jēzus apzinās savas varas robežas, un kāpēc ir patīkami to zināt?

14 Jēzus ne tikai mācīja par mīlestību, bet arī pats dzīvoja pēc ”Kristus likuma”. Viņa dzīve ļauj spriest par to, kā šim likumam būtu jādarbojas. Apskatīsim trīs jomas, kurās Jēzus piemērs skaidri parāda, kas ir taisnīgums.

15 Pirmkārt, Jēzus cītīgi izvairījās rīkoties netaisnīgi. Varbūt jūs esat ievērojuši, ka daudzas netaisnības notiek tad, kad nepilnīgi cilvēki kļūst augstprātīgi un pārkāpj savas varas robežas. Jēzus to nedarīja. Reiz pie viņa pienāca kāds vīrietis un teica: ”Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Bet Jēzus atbildēja: ”Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lūkas 12:13, 14.) Vai tas nav interesants piemērs? Jēzus intelekts, viņa spriestspēja un vara, ko viņam bija piešķīris Dievs, bija lielāki nekā jebkuram citam cilvēkam uz zemes, tomēr viņš atteicās iejaukties šajā lietā, jo nebija īpaši pilnvarots to darīt. Jēzus vienmēr ir bijis pazemīgs, arī ilgajā laikā, pirms bija kļuvis par cilvēku. (Jūdas 9.) Jēzus pazemīgā paļāvība uz Jehovas viedokli par to, kas ir taisnīgs, viņu raksturo ļoti spilgti.

16., 17. a) Kā Jēzus taisnīgums izpaudās tajā, kā viņš sludināja labo vēsti par Dieva Valstību? b) Kā kļuva redzams, ka Jēzus taisnīguma izjūta ir cieši saistīta ar žēlsirdību?

16 Otrkārt, taisnīgums izpaudās tajā, kā Jēzus sludināja labo vēsti par Dieva Valstību. Viņam ne pret vienu nebija aizspriedumu, un viņš centās runāt ar visdažādākajiem cilvēkiem, bagātiem un trūcīgiem. Farizeji turpretī atstūma nabadzīgos, vienkāršos cilvēkus, nicīgi saukdami tos par ʽam-ha·ʼaʹrets, kas nozīmē ’zemes cilvēki’. Jēzus drosmīgi vērsās pret šo netaisnību. Kad viņš stāstīja cilvēkiem labo vēsti, ēda kopā ar tiem, sagādāja tiem ēdienu, tos dziedināja un pat piecēla no nāves, viņš rīkojās saskaņā ar Dieva taisnīgumu,  jo Dievs aicina pie sevis ”visus cilvēkus”. * (1. Timotejam 2:4.)

17 Treškārt, Jēzus taisnīguma izjūta bija cieši saistīta ar žēlsirdību. Viņš meklēja iespējas palīdzēt grēciniekiem. (Mateja 9:11—13.) Viņš labprāt palīdzēja cilvēkiem, kas paši nespēja sevi aizstāvēt. Piemēram, Jēzus nerīkojās līdzīgi reliģiskajiem vadītājiem, kas ar neuzticību izturējās pret visiem cittautiešiem. Viņš žēlsirdīgi palīdzēja dažiem no šiem cilvēkiem un tos mācīja, kaut arī bija sūtīts galvenokārt pie ebrejiem. Jēzus piekrita veikt brīnumainu dziedināšanu pēc romiešu virsnieka lūguma, teikdams: ”Ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.” (Mateja 8:5—13.)

18., 19. a) Kā izpaudās Jēzus cieņa pret sievietēm? b) Kā Jēzus rīcībā ir redzama saikne starp drosmi un taisnīgumu?

18 Jēzus neatbalstīja arī plaši izplatīto attieksmi pret sievietēm. Viņš drosmīgi darīja to, kas ir taisnīgs. Samarietes tika uzskatītas par tikpat nešķīstām kā cittautieši, taču Jēzus labprāt sludināja samarietei pie Ziharas akas. Tieši sarunā ar šo sievieti Jēzus pirmo reizi skaidri pateica, ka viņš ir apsolītais Mesija. (Jāņa 4:6, 25, 26.) Farizeju viedoklis bija tāds, ka sievietēm nebūtu jāmāca Dieva bauslība, bet Jēzus daudz laika un spēku veltīja tam, lai mācītu sievietes. (Lūkas 10:38—42.) Kaut gan mutvārdu likumi noteica, ka uz sieviešu sniegtām liecībām nevar paļauties, Jēzus pagodināja vairākas sievietes, ļaudams tām kļūt par pirmajām, kas viņu redzēja pēc augšāmcelšanas. Jēzus pat teica, lai viņas pastāsta par šo ļoti svarīgo notikumu viņa mācekļiem vīriešiem. (Mateja 28:1—10.)

 19 Jēzus tiešām pasludināja tautām tiesu, paskaidrodams, kas ir taisnīgums. Daudzos gadījumos, lai to darītu, viņš pakļāva sevi lielam riskam. No Jēzus piemēra var redzēt, ka patiesa taisnīguma ievērošana prasa drosmi. Viņš pamatoti ir nosaukts par ”lauvu no Jūdas cilts”. (Atklāsmes 5:5.) Atcerēsimies, ka lauva simbolizē drosmi taisnīguma aizstāvēšanā. Tuvā nākotnē Jēzus parūpēsies par vēl lielāku taisnīgumu un vārda pilnā nozīmē ”nodibinās taisnību virs zemes”. (Jesajas 42:4.)

Mesiāniskais Ķēniņš ”nodibina taisnību virs zemes”

20., 21. Kā mesiāniskais Ķēniņš tagad veicina taisnīgumu uz visas zemes un rūpējas par to kristiešu draudzē?

20 Kopš 1914. gada, kad Jēzus kļuva par mesiānisko Ķēniņu, viņš veicina taisnīgumu uz zemes. Kā viņš to dara? Jēzus rūpējas par to, lai piepildītos pravietojums, kas lasāms Mateja evaņģēlija 24. nodaļas 14. pantā. Viņa sekotāji cilvēkiem visās zemēs māca patiesību par Jehovas Valstību. Tāpat kā Jēzus, viņi sludinot ir objektīvi un taisnīgi, lai visiem cilvēkiem — jauniem un veciem, bagātiem un trūcīgiem, vīriešiem un sievietēm — būtu iespēja iepazīt taisnīgo Dievu Jehovu.

21 Jēzus rūpējas par taisnīgumu arī kristiešu draudzē, par kuras galvu viņš ir iecelts. Kā jau bija pravietots, viņš ir devis ”dāvanas cilvēkiem” — dievbijīgus kristiešus, kas kalpo par vecākajiem un vada draudžu darbību. (Efeziešiem 4:8—12.) Ganot dārgo Dieva draudzi, šie vīrieši seko Jēzus Kristus priekšzīmei un rīkojas taisnīgi. Viņi vienmēr patur prātā, ka Jēzus vēlas, lai pret viņa avīm izturētos taisnīgi neatkarīgi no tā, kāds ir katra cilvēka amats, stāvoklis un materiālie apstākļi.

22. Kāda ir Jehovas attieksme pret netaisnību, kas ir plaši izplatīta mūsdienu pasaulē, un ko viņš ir uzdevis darīt savam Dēlam?

22 Taču drīzā nākotnē Jēzus nodibinās taisnību uz zemes vēl  nepieredzētā veidā. Šajā ļaunajā pasaulē ir ļoti daudz netaisnības. Katrs bērns, kas nomirst badā, ir nepiedodamas netaisnības upuris, it īpaši, ja ņem vērā, cik daudz naudas un laika tiek tērēts ieroču ražošanai un izpriecu meklētāju savtīgo iegribu apmierināšanai. Tas, ka ik gadu mirst miljoniem cilvēku, kuru nāvi būtu bijis iespējams novērst, ir tikai viena no daudzajām netaisnības izpausmēm, kas izraisa Jehovas taisnīgās dusmas. Viņš ir uzdevis savam Dēlam doties taisnīgā karā pret visu ļauno sistēmu un uz mūžīgiem laikiem darīt galu netaisnībai. (Atklāsmes 16:14, 16; 19:11—15.)

23. Kā Kristus pēc Armagedona visu mūžību rūpēsies par taisnīguma ievērošanu?

23 Taču Jehovas taisnīgums prasa kaut ko vairāk nekā tikai iznīcināt ļaunos. Jehova ir iecēlis savu Dēlu par valdnieku, ”Miera lielskungu”. Pēc Armagedona kara Jēzus valdīšanas laikā uz visas zemes tiks nodibināts miers, un Jēzus valdīs ”ar tiesu un taisnību”. (Jesajas 9:5, 6.) Tad Jēzus ar prieku novērsīs visas netaisnības, kas pasaulē ir radījušas tik daudz bēdu un ciešanu. Visu mūžību viņš uzticīgi rūpēsies, lai tiktu ievērots Jehovas nevainojamais taisnīgums. Tāpēc ir ļoti svarīgi jau tagad rīkoties saskaņā ar Jehovas taisnīguma normām. Noskaidrosim, kā to var darīt.

^ 1. rk. Paužot taisnīgas dusmas, Jēzus līdzinājās Jehovam, kurš ir ”bargs un dusmīgs”, ja runa ir par attieksmi pret ļaunumu. (Nahuma 1:2.) Piemēram, paziņojis savai nepaklausīgajai tautai, ka tā ir padarījusi viņa namu par ”slepkavu bedri”, Jehova teica: ”Manas dusmas un mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu.” (Jeremijas 7:11, 20.)

^ 3. rk. Mišnā var lasīt, ka dažus gadus vēlāk izcēlās protesti par templī pārdodamo baložu dārdzību, un to cena ātri vien tika samazināta par 99 procentiem. Kas guva vislielāko peļņu no šīs ienesīgās tirgošanās? Daži vēsturnieki izsaka domu, ka tempļa tirdzniecības vietas piederēja augstā priestera Annas namam un ka tās bija viens no galvenajiem šī priestera ģimenes milzīgās bagātības avotiem. (Jāņa 18:13.)

^ 16. rk. Farizeji uzskatīja vienkāršos ļaudis, kas nepārzināja bauslību, par ”nolādētiem”. (Jāņa 7:49.) Viņi bija pārliecināti, ka šādus cilvēkus nedrīkst mācīt, ar viņiem nedrīkst slēgt nekādus darījumus, kopīgi ēst vai lūgt Dievu. Atļaut savai meitai apprecēties ar šādu cilvēku būtu ļaunāk nekā atdot viņu plēsīgiem zvēriem. Pēc farizeju domām, vienkāršajiem cilvēkiem nebija cerību uz augšāmcelšanu.